Diskusijā identificē zāļu pieejamības problēmas un meklē risinājumus

Ar katru gadu zāles visā pasaulē kļūst arvien dārgākas. Tā savā prezentācijā Rīgā 10. maijā diskusijā par zāļu pieejamību pauda Hoans Rovira Fornss (Joan Rovira Forns) – Barselonas Universitātes emeritētais profesors. Pasākumā, ko rīkoja biedrība “Veselības projekti Latvijai” sadarbībā ar organizāciju “Health Action International”, tika runāts par vairākām problēmām saistībā ar zāļu pieejamību, tostarp zāļu augstajām cenām un periodisku atsevišķu medikamentu trūkumu zāļu tirgū, kā arī par causrkatāmības jautājumiem farmācijas politikā un industrijā.

Savā runā H.R. Fornss uzsvēra, ka ar katru gadu arvien grūtāk ir arī noskaidrot zāļu patieso vērtību un izsekot zāļu cenu veidošanos. Zāļu finansiāla nepieejamība ir viens no zāļu fiziskas nepieejamības faktoriem. (“Affordability is one of the problems of accessability.”) Kā savā prezentācijā pauda Barselonas Universitātes profesors, perfekta konkurence zāļu tirgū būtu tad, ja visiem pircējiem tiktu noteikta viena zāļu cena un pārdevējs nevarētu zāles pārdot virs šīs cenas. Monopolsituācijā ražotājs zālēm var noteikt jebkādu cenu. Un daudzas inovatīvās zāles, kurām patenta termiņš vēl nav beidzies un tik drīz nebeigsies, šobrīd atrodas monopolsituācijā. Ģenēriskās zāles savukārt rada perfektas konkurences apstākļus. Uz tiem būtu jātiecas katrai valstij. Saskaņā ar profesora teikto, zāļu pieejamību var veicināt, izmantojot trīs galvenos virzienus: zāļu iegādes kompensēšanu, veidojot atbilstošu konkurences politiku valstī un regulējot cenas. Vispopulārākā esot references zāļu sistēma. No Barselonas Universitātes pētījumā apskatītām 100 valstīm 55 izmanto references sistēmu, 14 tādu plāno ieviest nākotnē. Lai noteiktu zāļu cenu savam tirgum, valstij ir “jāpaskatās, kas notiek apkārt”, proti – jāsalīdzina sevi ar citām valstīm un jānoskaidro, cik konkrētās zāles maksā citviet. Valstīs, kas ir ievērojami bagātākas, zāles, iespējams, maksās divas reizes dārgāk, tāpēc ne tik turīgas valstis var piedāvāt par šīm zālēm divas reizes mazāku samaksu.

Nacionālā veselības dienesta (NVD) direktora vietnieks Edgars Labsvīrs savā runā informēja, ka Latvijā ir relatīvi augsts bezrecepšu zāļu un zems recepšu zāļu patēriņš. Valsts plāno izskatīt iespēju, ka nākotnē tā varētu nevis kompensēt daļu zāļu cenas procentos, bet gan likt pacientam maksāt fiksētu līdzmaksājumu par zālēm. Kā uzsvēra NVD pārstāvis, katru gadu pacienti Latvijā par dārgāku zāļu izvēli kompensācijas sistēmā paši no savas kabatas samaksā ap 25 miljoniem eiro. (Biedrības “Veselības projekti Latvijai” valdes locekle Signe Mežinska vēlāk savā prezentācijā uzdeva jautājumus: “Kāpēc tā notiek? Kāpēc cilvēki neizvēlas patentbrīvās zāles? Vai tā ir industrijas ietekme?”) Iezīmētais cenu koridors 2018. gadā tomēr neuzrādīja pacientu līdzmaksājumu samazinājumu. 2019. gada septembrī zāļu cenas kompensācijas sistēmā atkal būs jāmazina par 20%, taču NVD plāno nākotnē pārskatīt references sistēmas mehānismus.

Zāļu valsts aģentūra (ZVA) direktors Svens Henkuzens runāja par zāļu iztrūkumu. ZVA apkopojusi iemeslus zāļu trūkumam tirgū. Zāles mēdz būt nepieejamas, jo:

• nav reģistrētas Latvijā vai Eiropas Savienībā;
• nav laistas tirgū, kaut arī ir reģistrētas;
• nav piegādātas.

Galvenie iemesli, kāpēc zāles nerēgistrē vai neizplata konkrētajā tirgū, var būt šādi:

• zāļu ražotāja stratēģija neparedz zāles izplatīt konkrētajā tirgū;
• zāļu ražotājs nevēlas zāles izplatīt mazos, lētos tirgos, jo tajos ir mazi ienākumi;
• ražotājam nepatīk regulatorsistēma (piemēram, references sistēma).

Kā cīnīties ar šiem faktoriem:

• veikt sarunas;
• pārskatīt zāļu iegādes kompensācijas nosacījumus;
• samazināt reģistrācijas maksu un termiņus ģenērisku zāļu ienākšanai tirgū;
• proaktīvi stimulēt ražotāju ienākt tirgū;
• atļaut pārdot vēl nereģistrētas zāles.

Kā savā runā pauda S. Henkuzens, zāļu deficīta iemesli arī var būt ļoti dažādi:

• konstatēti kvalitātes defekti;
• nav Labas ražošanas prakses sertifikāta;
• piegādes ķēžu problēmas;
• paralēlais eksports (zāles izved no Latvijas uz citām valstīm, kur tās var pārdot dārgāk);
• paralēlais imports (nevar bieži nodrošināt pietiekamu zāļu apjomu).

 Kā konstatēt un cīnīties ar zāļu deficītu? ZVA iesaka:

• veidot ziņošanas sistēmu;
• ieteikt pacientiem alternatīvas zāles;
• izmantot alternatīvu piegādātāju;
• koordinēt informāciju un procesus ES aģentūru starpā;
• sniegt informāciju, ja radies deficīts;
• ievest zāles no citām valstīm (izmantot paralēlo importu).

Šajā sakarā S. Henkuzens informēja par ZVA izveidoto katalogu par tirgū trūkstošām zālēm. Tas pieejams internetā ZVA mājaslapā tiek regulāri papildināts, dažreiz pat vairākas reizes dienā. Taču, kā atzina ZVA direktors, par dažām zālēm diemžēl nav informācijas, kad tās varētu būt pieejamas. Plānots, ka nākotnē aptiekām būs pieejama informācija par zāļu atlikumiem lieltirgotavās. Atbildot uz farmaceitu jautājumiem par informācijas trūkumu, Henkuzens atzina, ka ZVA varētu arī vairāk informēt veselības aprūpes sistēmas dalībniekus par šāda zāļu kataloga esamību, lai arī ārsti pacientam ieteiktu tādas zāles, kas ir reāli pieejamas.

Asoc. prof. Signe Mežinska, biedrības “Veselības projekti Latvijai” valdes locekle, savā uzrunā apskatīja caurspīdīguma (transparency) problēmu nozarē. Viņa atzina, ka gan Eiropā, gan Latvijā jau ir veikti darbi, kas veicina caurspīdīgumu/ caurskatāmību farmācijas nozarē. Tā, piemēram, Latvijā ieviesta prasība zāļu ražotājiem ziņot par savu veselības aprūpes darbiniekiem un organizācijām sniegto materiālo atbalstu. Šobrīd jaunajā sistēmā tiek konstatēti trūkumi un viens no tiem bija grūtības līdz šim analizēt no zāļu ražotājiem saņemto informāciju, jo tā tika iesniegta nepiemērotā formātā. Šobrīd to iesniedz elektroniski un šie dati jau ir vieglāk un ērtāk analizējami. Taču, kā uzsvēra S. Mežinska, tos vajadzētu analizēt ne tikai sabiedriskajām organizācijām vai žurnālistiem, bet arī valsts institūcijām, kaut arī tas prasa cilvēkresursus, laiku un naudu.

Kā uzsvēra S. Mežinska, farmācijas industrija ir diezgan aktīva, savukārt ārsti ir ļoti pasīvi attiecībā uz šādas informācijas sniegšanu. Taču viņa arī norādīja, ka tas ir arī ētikas jautājums: “Ja tu redzi, ka kolēģi rīkojas kaut kā neētiski, bet neko nedari, tā arī ir liela problēma.” Kā informēja Mežinska, sistēma tiek uzlabota un uzlabojumi veikti arī 2018. gadā. Taču – vai ir sasniegts rezultāts? “Nē, causrpīdīgums, tāpat kā Rīga, nekad nevar būt gatavs!” uzskata S. Mežinska. Uzskaitot lietas, ko sistēmā var uzlabot, viņa minēja:

• prasību saņemt informāciju arī no medicīnas ierīču ražotājiem;
• panākt lielāku caurspīdīgumu attiecībā uz ražotāju ieguldījumu pētniecībā un attīstībā;
• atspoguļot publiskā sektora (piemēram, augstskolu) investīcijas pētniecībā un attīstībā;
• panākt lielāku caurspīdīgumu attiecībā uz zāļu cenu veidošanos;
• panākt lielāku caurspīdīgumu attiecībā uz zāļu lietošanas vadlīniju noteikšanu;
• panākt lielāku caurspīdīgumu attiecībā uz zāļu klīniskajiem pētījumiem;
• panākt lielāku caurspīdīgumu attiecībā uz zāļu ražošanas izmaksām, utt.

“Health Action International” padomnieks Žaums Vidals (Jaume Vidal), runājot par caurspīdīgumu Eiropā, uzsvēra, ka caurspīdīgums nav mērķis, bet gan līdzeklis, lai sasniegtu kaut ko citu. 2017. gadā Nīderlandē veikta kampaņa par to, ko zāļu ražotāji slēpj vai atklāj nelabprāt, un par to, ka daudz ko no publiskotā nevar pārbaudīt (piemēram, reālās zāļu izmaksas). Kampaņā tika secināts, ka pastāv saikne starp causrpīdīguma trūkumu un zāļu augstajām cenām. Šobrīd Nīderlandē notiek diskusijas par zāļu cenu mazināšanu. Tās notiek ne tikai tāpēc, ka “Health Action International” ir izdarījusi spiedienu uz valdību, bet arī tāpēc, ka sociālā kampaņa bija radusi spēcīgu atbalsi sabiedrībā. Pēc Ž. Vidala teiktā, nesen tapuši vairāki Pasaules veselības organizācijas dokumenti un iniciatīvas attiecībā uz ES regulām, kas pasaka, ka causrpīdīguma trūkums attiecībā uz pretvēža zāļu cenām ir bīstams sabiedrībai.

Paneļdiskusijā pasākuma noslēgumā arī zālē sēdošie nozares pārstāvji pauda viedokli par prezentācijās skartajām tēmām. Zāļu ražotāju pārstāvji ieskicēja problēmu, ko atzinušas arī valsts institūcijas, proti: zāļu iegādes kompensācijas politikas dēļ kompensējamo zāļu sarakstā iekļauto medikamentu cenas krīt, tāpēc aktivizējais paralēlais eksports – zāles tiek izvestas no Latvijas un citur pārdotas dārgāk, tādējādi radot deficītu. Paneļdiskusijas eksperti pieļāva, ka arī Latvijā var ieviest eksporta ierobežojumus, kādi noteikti jau citās valstīs. Piemēram, kamēr konkrēti noteiktā pienācīgā daudzumā nav apgādāts vietējais tirgus, tikmēr zāles no valsts izvest nedrīkst. S. Henkuzens pauda, ka, pēc viņa rīcībā esošajām ziņām, Veselības ministrija apsver šādu ierobežojumu ieviešanas iespējamību, uz ko zālē sēdošā bijusī veselības ministre Anda Čakša piekrītoši māja ar galvu.

Latvijas Universitātes asociētā profesore juriste Solvita Olsena savukārt pauda, ka Eiropas juristi uzskata, ka nacionālās valstis pārāk maz likumīgi regulē industriju un uzņēmumu ietekmi uz sabiedrības veselību. Pēc Olsenas teiktā, ir regulas, kas ļauj valstīm stingrāk iejaukties uzņēmumu interesēs par labu sabiedrības veselībai, taču valstis, to vidū arī Latvija, rīkojas diezgan vāji. “Ir godīgi jebkurai valstij teikt, ka mēs aizstāvam savus ražotājus, komersantus, nacionālo industriju, taču mēs nedrīkstam to darīt uz cilvēku dzīvības vai dzīves rēķina,” uzsvēra S. Olsena.

Nīderlande gatavojas sūdzēt Eiropas tiesā ražotājus, kas acīmredzami nepamatoti ievērojami palielina zāļu cenas, piemēram, pat 500 reižu, kā tas noticis ar kādu preparātu Nīderlandes tirgū.

Arī lobēšana likumdošanā būtu jāpadara caurspīdīgāka, lai redzētu industrijas finansējumu, pauda eksperti. Tāpat būtisks ir valsts institūciju – nozares regulatoru – caurspīdīgums, lai sabiedrība redzētu, kas un kādus lēmumus valsts mērogā pieņēmis, jo tie ir cilvēki, kurus mēs uzturam ar savu nodokļu maksātāju naudu. Tāpēc lēmumu pieņemšanas procesam būtu jābūt caurspīdīgam.

Jāatzīst gan, ka caurspīdīgums neko nemainīs, ja pati sabiedrība nebūs pietiekami ētiska un kritiska, lai stingrāk un uzstājīgāk vērstos pret lobēšanu vai dažādiem interešu konfliktiem, piemēram, klīnisko vadlīniju izstrādē, zāļu reģistrācijā vai ministru padomnieku darbībā, kas jau līdz šim ir bijuši pietiekami pamanāmi.

Elīna Badune

www.farmacija-mic.lv