Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Akūtās problēmas veselības aprūpē varētu apdzēst ar finansējumu veselībai 4% apmērā no IKP, un normāla situācija būtu pie 4,5- 5%. Šādu viedokli presei izplatītā paziņojumā paudis Latvijas Patentbrīvo medikamentu asociācijas valdes priekšsēdētājs Egils Einārs Jurševics.
Viņš norāda, ka, lai šādu finansējumu sasniegtu no apdrošināšanas, ko daudzi uzskata par glābēju, uzliekot trūkstošo daļu uz visu strādājošo pleciem, katram strādājošajam gadā būtu jāsamaksā ap 600 eiro jeb 50 eiro mēnesī (lai sasniegtu ekvivalentu finansējumu veselībai kā tad, ja valsts finansējums veselības aprūpei būtu 5% no IKP – 1,306 miljardi eiro). “Turklāt apdrošināšana nebūs panaceja visām lietām. Pašreizējais šķietamais atbalsts no koalīcijas puses apdrošināšanas idejai ir tāpēc, ka, iespējams, tiek cerēts, ka, uzliekot lielāko veselības finansējuma trūkstošo daļu uz strādājošo pleciem, netiks aiztikts valsts budžets vai tiks iedota kāda “piešprice” no budžeta (kādi 50-70 miljoni eiro), piemēram, par pensionāriem un citām sociālām grupām, kas pašas nevar veikt apdrošināšanas iemaksas,” uzskata Jurševics. Viņš norāda, ka pašreiz kā iespējamais apdrošināšanas iemaksu apmērs ir dzirdēts skaitlis 2,7%. Tas varētu nozīmēt, ka katram strādājošajam būs jārēķinās ar apdrošināšanas iemaksu vidēji vismaz 250 eiro gadā, kas radīs cilvēkiem iztikas problēmas citās jomās.
Viņš uzskata, ka uz kopējā deficīta fona HIV un C hepatīta ārstēšanai piešķirtie 4 miljoni eiro tāds nieks vien esot. “Saprotams, ka ar 2,9% no IKP neko dižu veselībā uzlabot nevar un ka ar tādu finansējumu paliks tikai vēl smagāk. Valsts vadība veselību kā prioritāti min jau ilgāku laika periodu, bet vienmēr uzrodas svarīgākas lietas, kam prioritāte ir pulka augstāka,” norāda Jurševics.
Pēc viņa domām, situācija tiek risināta ar slimnīcu slēgšanu, zāļu kompensācijai atvēlētā finansējuma samazināšanu, kvotu ieviešanu. Tad tiek meklēts, vai nauda netiek tērēta greizi, vai arī ministram taujāts par “iekšējām rezervēm”. Atrodot kļūdas veselības aprūpes finansējuma izlietošanā, rezultātā rodas secinājums – naudas ir par maz, bet nepieciešamas reformas veselības nozarē, lai efektīvāk izmantotu jau esošos līdzekļus un kaut kad, iespējams, piešķirtos “papildu”. “Un tad veselības ministram jādomā, kādas vēl reformas (lasīt – samazināšanas, nogriešanas utt.) jārealizē. Piemēram, jāievieš noteiktas jaunas kvotas, kā tas notiek tagad. Sākas protesti no aizskartām pusēm. Un dancis sākas no gala,” skaidro Jurševics.
“Vai kāds, kurš saka, ka mums veselības nozarē viss ir ačgārni organizēts un ir jāreformē, var nosaukt valsti ar valsts finansējumu veselībai zem 3% no IKP, kurā viss ir labākajā kārtībā?!” jautā asociācijas vadītājs.
“Ko darīt? Pilnīgi skaidrs ir tas, ka bāzes finansējums veselības aprūpei ir jāpalielina būtiski un nekavējoties! Kavēšanās radīs pamatotu neapmierinātību sabiedrībā, kavēs slimību ārstēšanas procesu, izraisīs neatliekamās palīdzības izdevumu pieaugumu un sabojās vai izdzēsīs cilvēku dzīves. Kur rast naudu? Tāpēc ir Saeima un valdība, lai par to domātu! Vēlams ātri,” uzsver asociācijas vadītājs.
