Aptieku lojalitātes kartes – pacienti nonākuši cīņas krustugunīs

Kārtējo reizi mūsu pacienti ir nonākuši cīņas krustugunīs, šoreiz par lojalitātes karšu aizliegšanu farmācijas aisberga redzamākajā daļā – aptiekās. Biznesa cīņas ir pietiekami skarbas, tāpēc bieži vien nav saprotams kurš kurā pusē atrodas un kurš kura intereses pārstāv. Medijos atrodamā informācija liecina, ka ir farmaceiti, kas “pilnībā atbalsta šī mārketinga trika izslēgšanu no aptiekāru ikdienas”, saskatot tajā pat Hipokrāta zvēresta pārkāpšanu, kurā tiek solīts “ar vislielāko rūpību un bez izvairīšanās jebkurā laikā ikvienam cilvēkam sniegt palīdzību neatkarīgi no viņa reliģijas, tautības, rases, politiskās pārliecības vai sociālā stāvokļa”, lojalitātes karšu būtība ir padarīt kādu klientu lojālāku par kādu citu. Tajā pašā laikā citi ir piesardzīgi savos spriedumos, norādot, ka “zāles taču izraksta ārsti”, līdz ar to nevajadzētu veidoties situācijai, kad pacienti, uzķeroties uz atlaižu vilinājuma, neracionāli iegādājas zāles, kas varbūt nemaz nav nepieciešamas. Vēl citi farmaceiti saskata iespēju un pat izsaka aizdomas, ka aptieku lojalitātes karšu aizliegums tiek virzīts lielākā vairumtirgotāja interesēs tirgus konkurences samazināšanai. Būtiski atgādināt, ka Pasaules Veselības organizācijas un Starptautiskās farmaceitu federācijas ieskatos viens no pamatprincipiem nosaka, ka farmaceits veicina zāļu lietošanas efektivitāti. Presē jau ir izskanējusi kategoriska Veselības ministrijas nostāja, ka “atlaižu kartēm aptiekās nav jābūt vispār”.

Runājot par statistiku – pieaug nevis patēriņa apjoms, bet cena.

Laika posmā no 2010.-2012.gadam gan reģistrēto, gan nereģistrēto zāļu tirdzniecības apjoms ir palicis nemainīgs- attiecīgi 43,8 milj. un 0,26 milj. iepakojumu apjomā. Toties visu reģistrēto zāļu cenas, pat neskatoties uz 2010.gada 1,1% lielo deflāciju, konkrētajā gadā pieauga par 9,6%, bet visā laika posmā par 16,7%. Pretēja tendence šajā laika posmā bija vērojama nereģistrēto zāļu sektorā, kur cenas par 3,5% samazinājās. Jāņem vērā, ka no kopējā zāļu apgrozījuma apmēram 81% ir recepšu zāles un 19% bezrecepšu zāles, 60% no zālēm tiek realizētas caur aptiekām. Vērtējot pēc datiem, nevarētu apgalvot, ka aptieku darbības rezultātā ir pieaudzis zāļu patēriņš vai tās būtu, t.sk., izmantojot lojalitātes kartes, manipulējušas ar pacientu citām interesēm, kā vien izņemot cenu. Savukārt cena ir vistiešākais konkurences apstākļu atspoguļojums. Arī pēdējie Zāļu valsts aģentūras apkopotie dati par 2014.gada 1.ceturksni ļauj izdarīt līdzīgus secinājumus. Un apgrozījuma pieaugums drīzāk varētu būt cenu, nevis patēriņa pieauguma sekas.

TNS 2013.gada decembrī veiktā socioloģiskā aptauja liecina, ka Latvijas iedzīvotāju viedoklis nav viennozīmīgs, vērtējot zāļu lomu saslimšanas laikā. 40% iedzīvotāju atzīst, ka slimības gadījumā nedzer zāles, gaidot, lai slimība pāriet pati. Tas ir satraucošs rādītājs, un sekas tam ir meklējamas iedzīvotāju zemajā ienākumu līmenī. Atbilstoši CSB datiem nabadzības riskam vai sociālajai atstumtībai Latvijā 2012.gadā bija pakļauti 35,2% iedzīvotāju. Līdzekļu trūkums spiež iedzīvotājus nodarboties ar pašārstēšanos. Pasaulē tiek atzīts pašārstēšanās svarīgums, jo tā neizmaksā daudz un ir ekonomiski izdevīga. Piemēram, Vitas Ozoliņas promocijas darba (2006) ietvaros veiktajā pētījumā par pašārstēšanās ekonomisko ietekmi Latvijā ir teikts:

“Kad valstī iestājas ekonomiska lejupslīde, gandrīz vienmēr valdība samazina budžeta līdzekļus veselības aizsardzībai, liekot vairāk maksāt pašiem iedzīvotājiem. Tāpēc tiek meklēta veselības aprūpes izmaksu samazināšanas un tai paredzēto līdzekļu efektīvākas izmantošanas iespējas. Pašārstēšanās tiek uzskatīta par veidu, kā samazināt sabiedriskā sektora veselības aprūpes izdevumus.”

Kas veido pacienta lojalitāti aptiekai?

Arī attiecībā uz lojalitātes kartēm pasaulē ir veikti daudz un dažādi zinātniskie un marketinga pētījumi. Tie pierāda, ka patērētāja, šajā gadījumā pacienta, un farmaceita attiecības ir daudzkārt sarežģītāk un racionālāk veidotas attiecības. Šo attiecību iemesli ir pētīti gan no ekonomiskās perspektīvas, ietverot izmaksu un ieguvumu analīzi, gan no psiholoģiskās perspektīvas, ietverot dažādus apmierinātības un uzticēšanās faktorus. Lojalitāti šajā sakarā var “mērīt” ar uzvedības rādītājiem, attieksmes rādītājiem un jauktajiem rādītājiem (Jacoby and Chestnut 1978). Ne reizi vien ir diskutēts par to, kas veido Latvijas pacienta lojalitāti aptiekai. Jautājums, uz kuru nav rodama viennozīmīga atbilde – vai lojalitāti līdzīgi kā citviet Eiropā un pasaulē veido farmaceitiskās aprūpes kvalitāte, vai tomēr zāļu cena? Ņemot vērā iedzīvotāju salīdzinoši zemo ienākumu līmeni un nespēju atļauties sev nepieciešamās zāles, protams, ka daļa pacientu kā galveno vadmotīvu izvēlas cenu. Vairums pacientu, kuri saņēmuši konsultācijas Pacientu ombudā, ir norādījuši, ka novērtētu zāļu cenu atklātību un iespēju tās salīdzināt (tādējādi neierobežojot viņu izvēli), neaprobežojoties tikai ar informāciju par maksimālo zāļu cenu. Tajā pašā laikā pacienti apstiprina farmaceitiskās aprūpes kvalitātes nozīmi, norādot, ka sagaida no farmaceitiem pietiekošu informāciju par zālēm, paskaidrojumus par zāļu kompensācijas sistēmu, instrukcijas par zāļu lietošanu, blakusparādībām u.tml. Jāuzsver gan, ka Latviju šajā ziņā nebūtu korekti salīdzināt ar valstīm, kur pacientiem par zālēm nav jāmaksā gandrīz nemaz, piemēram, Lielbritānijā.

Mūsu politikā ir pieņemts un plaši tiek izmantots fallacia consequentis (lat. Secinājuma kļūda) paņēmieni vai a priori argumentācija, kad secinājums neizriet no izmantotajiem pierādījumiem un kad fakti tiek pieskaņoti abstraktas idejas tēzēm. Attiecībā uz atlaižu filozofiju – vai tās patiešām maldina vai dod reālu ekonomiju, izdevīgumu pacientiem? Iedzīvotāji norāda, ka “vienā aptiekā zālēm bija atlaide ar lojalitātes karti, taču salīdzinot cenu ar atlaidi pret citas aptiekas cenu bez atlaides – ar atlaidi bija jāmaksā lielāka summa, nekā aptiekā, kur atlaides nebija.”

Cits jautājums – vai zinām, kur nonāk aptieku atlaižu kartēs uzkrātie dati? Mudinot pacientus iegādāties atlaižu kartes, pacients saņem informāciju par kartes izmantošanu un piemērošanu konkrētām precēm, bet netiek izpausta informācija, kur pacienta dati, kas tiks uzkrāti par zāļu iegādes paradumiem, tiks izmantoti un kādu personu (tirgus spēlētāju) rīcībā tie nonāks un kādam mērķim tiks izmantoti. Pacienta dati uzskatāmi par sensitīviem, un ir nepieciešama stingra datu izmantošanas kontrole un regulācija. Pacienti un tajā pašā laikā patērētāji ir tiesīgi saņemt informāciju par piešķirtās atlaides apmēru un uzkrājumu no konkrētās preces (zāļu) pirkuma. Tādā veidā pacienti varētu būt vērīgāki un kritiski izvērtēt aptieku atlaižu kartes piedāvātās iespējas. Jautāts viedoklis iedzīvotājiem, kuri izmanto aptieku lojalitātes kartes- daļa no viņiem tiecas tās atbalstīt: “atbalstu aptieku kartes un vēlos, lai tās tiek saglabātas, jo tādējādi pensionāriem ir iespējams saņemt atlaidi kā atsevišķai sociālajai grupai.”

2010.gadā tika lemts par farmācijas likuma grozījumiem un aptieku īpašumtiesībām. Neskatoties uz visiem ieteikumiem, pat uz faktu, ka 84% aptieku Eiropā pieder farmaceitiem, gala rezultāts – aptieku konkurencei un iespējams pašiem farmaceitiem visneizdevīgākais. Tolaik izteiktiebrīdinājumi šobrīd pietiekami tieši realizējas dzīvē. Trīs gadu laikā ir notikusi būtiska aptieku koncentrācijaķēžu rokās. Par to liecina ne vien Konkurences padomes iejaukšanās šajā procesā, bet arī citu aptieku sniegtie skaidrojumi minētajās lietās.

No “Saules aptiekas” paskaidrojuma Konkurences padomei “Ķēžu aptiekām pieder lielākā tirgus daļa, tās konkurē ar patstāvīgajām aptiekām „ar cenu”, jo var izspiest lielas atlaides no ražotājiem. Ķēžu aptiekas akciju laikā pārdod zāles par tādu mazumtirdzniecības cenu, par kādu akcijā neiesaistītās aptiekas šos medikamentus nevar iepirkt.” Protams, šādus apgalvojumus arī varētu uzskatīt par savstarpējās konkurences cīņu. Tomēr, ja tam būtu reāls pamats, un lieltirgotavas patiesi vienām, t.i., savām aptiekām, sniedz atlaidi, bet citām ne, varbūt Konkurences padomei vajadzētu izvērtēt ne vien horizontālo, bet arī vertikālo konkurenci farmācijas sfērā. Konkurences likums to pat paredz un nosaka, ka ir aizliegtas tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas teritorijā, to skaitā vienošanās par nevienādu noteikumu piemērošanu ekvivalentos darījumos ar trešajām personām, radot tām konkurences ziņā nelabvēlīgākus apstākļus.

Pacienta interesēs kvalitatīva farmaceitiskās aprūpes organizēšana

Atgādināsim, ka saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu Nr.71,”Par Farmācijas nacionālā regulējuma koncepciju”, Veselības ministrijai līdz 2013.gada 31.decembrim bija jāsagatavo un jāiesniedz Ministru kabinetā Farmaceitiskās aprūpes likumprojekts. Tika lēsts, ka, izstrādājot Farmaceitiskās aprūpes likumprojektu un izvērtējot regulējamos jautājumus, Farmācijas likuma kompetencē saglabāsies tikai tie jautājumi, kas attiecas uz zāļu apriti, bet pakalpojumu sniegšanas regulējums nonāks Farmaceitiskās aprūpes likuma kompetencē. Tādējādi Farmācijas likuma nosaukums kļūst plašāks par tā regulējamo jomu. Ņemot vērā iepriekš minēto, Veselības ministrija bija nonākusi pie atzinuma, ka ir lietderīgi veidot divus jaunus likumus – Farmaceitiskās aprūpes likumu un Zāļu aprites likumu, kas aizvietotu Farmācijas likumu.

Ņemot vērā aktuālo situāciju farmācijas jomā, Farmācijas nacionālā regulējuma koncepcija, kas apstiprināta ar Ministru kabineta 2008.gada 19.februāra rīkojumu Nr.71 ”Par Farmācijas nacionālā regulējuma koncepciju”, ir zaudējusi aktualitāti un atzīstama par spēku zaudējušu.

Vērtējot visu augstākminēto, jāsaka, ka pacientu tiesības ir ļoti komplicētas un bieži vien saduras ar daudziem neviennozīmīgiem jautājumiem, kur atbildes jāmeklē gan sabiedrības izglītošanā, gan konkurences cīņās, gan arī dažādu iesaistīto pušu funkciju izpildē. Neraugoties uz dažādiem attiecību modeļiem nozarē, nemainīgi kā prioritāte ir jāpatur pacientu intereses saņemt kvalitatīvu un veselības vajadzībām atbilstošu veselības aprūpi. Farmaceitiskā aprūpe ir nozīmīga veselības aprūpes daļa, kas ir jāstiprina un jāmazina ar to saistītie aizspriedumi un biznesa ēnas puses.

 

Nodibinājums “Pacientu Ombuds”