Latvijas Avīze: “Veselības aprūpē ir diezgan daudz absurdu”

Rūdolfs Vilde aizvadītā gada oktobrī ievēlēts par Latvijas Jauno ārstu asociācijas vadītāju. Viņš ir pneimonologs Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, kurš pāris reižu mēnesī pieņem pacientus arī Bauskas slimnīcā, kā arī lasa lekcijas Rīgas Stradiņa universitātē. Asociācijas vadītājs uzskata, ka valsts nodrošinātajā veselības aprūpes sistēmā pastāv ne mazums absurdu, kurus varētu novērst, neieguldot milzīgas pūles un resursus.

Saeimā skata grozījumus Darba likumā, kur ir priekšlikums, ka piemaksa par virsstundām samazināsies no simt uz piecdesmit procentiem. Kādas sekas jūs redzat šādam lēmumam savā darbā?

R. Vilde: Konkrētais likums neattiecas uz ārstiem tiešā veidā, jo neregulē to, kā mums tiek apmaksātas virsstundas. Taču nav vēl zināms, ja tiks pieņemts komisijas virzītais likumprojekts, kurš būs galvenais likums, kas regulēs darba apmaksu mediķiem -Atlīdzības likums vai Darba likums. Bet kopumā šādam likuma grozījumam ir negatīva tendence. Tas izgaismo vienu būtisku problēmu – nekur netiek uzskaitīts, cik stundu mediķis nostrādā kopā visās darba vietās. Ja mediķiem samazinātu atlīdzību par virsstundām, tas nenozīmētu, ka tiks nostrādāts mazāk stundu. Šādi likuma grozījumi stimulētu papildu darba vietu rašanos, jo ārsts taču pēc darba vienā ārstniecības iestādē var doties uz citu, lai nebūtu jāstrādā virsstundas vienā iestādē.

Vai jūs uzskatāt, ka Veselības ministrija rīkojas pietiekami, lai piesaistītu jaunos ārstus reģioniem?

Pozitīvi ir tas, ka ministrijai ir izdevies piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu, lai varētu veikt vienreizēju izmaksu jaunajiem ārstiem, kas strādā valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēs. No slimnīcām tiek pieprasīts saraksts ar vakancēm, un, ja mediķis piekrīt aizpildīt šo vakanci, tad var pieteikties naudas summai, kas ir atkarīga no profesijas – vai tu esi ārsta palīgs, medicīnas māsa vai ārsts. Ārstam šis bonuss ir 16 000 eiro. Kopumā tas ir atzīstams solis, jo ir stimuls, nevis drauds vai piespiedu variants.

Kopā ar sociālajiem partneriem, tajā skaitā Jauno ārstu asociāciju, ir izstrādāts cilvēkresursu piesaistes plāns. Veselības ministrija patlaban veido cilvēkresursu aģentūras mājaslapu. Tās satura veidošanai un testēšanai ir izveidota darba grupa.

Bet tajā pašā laikā ir iespaids, ka ministrijai daudz kam ir pietrūcis vai nu resursu, vai vēlmes. Ir tāda sajūta, ka no sākotnējā uzrāviena, īpaši īstenojot zāļu cenu reformu, ir iestājies zināms klusums. Visam tam fonā ir piespiedu mehānisms, kas noteic trīs gadu obligātu atstrādi ārstiem pēc sertifikāta iegūšanas valsts vai pašvaldību ārstniecības iestādēs. Ārsti kā rezidenti jau strādā pilnas slodzes darbu rezidentūras procesa ietvaros, bet mediķu vidū ir vienīgie, kuriem pastāv atstrādes norma. Mūsu ieskatā tas ir nepārdomāti. Jāņem vērā, ka nozīmīgu daļu valsts apmaksāto medicīnas pakalpojumu sniedz privātās ārstniecības iestādes, kurām ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu. Sertificētajiem jaunajiem ārstiem pastāvošais regulējums liedz strādāt šajās ārstniecības iestādēs. Mūsu ieskatā tas ir nepārdomāti, lai neteiktu aplami.

Vai tas nav būtisks iemesls, kāpēc veidojas garākas rindas pie speciālistiem valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēs?

Tiesa, tas ir šķērslis pieejamībai pie speciālistiem. Jāņem vērā, ka ir rajoni, kur pastāv tikai privātajiem uzņēmējiem piederošas ārstniecības iestādes.

Reģionos cilvēkiem ir grūtības tikt vizītē pie kardiologiem, neirologiem, oftalmologiem un citiem speciālistiem, jo viņu vai nu nav, vai šie ārsti ierodas pāris reižu mēnesī. Kā ir ar pneimonologiem?

Situācija ir nedaudz labāka, bet ar risku pasliktināties. Pēc pazīstama cilvēka uzaicinājuma piekritu pieņemt pacientus pāris reižu mēnesī Bauskas slimnīcā. Pirms tam tur piecus gadus nebija neviena pneimonologa. Sākot strādāt, es tiešām jutu, ka tur ilgstoši nav bijis šī speciālista. Patlaban ir vairākas vietas, piemēram, Jelgava, Gulbene, Tukums, kuros ārsti pneimonologi ir pensijas vecumā, un nav zināms, vai būs, kas nāk viņu vietā.

Vai tas nav absurds, ka reģionos trūkst ārstu, kaut plaušu vēzis ir viens no biežāk sastopamajiem ļaundabīgajiem audzējiem – ar to saslimst vairāk nekā tūkstoš pacientu gadā, īpaši vīrieši, un mirstība no šā audzēja ir augstāka par vidējo Eiropas Savienībā!

Veselības aprūpē ir diezgan daudz absurdu. Labs risinājums, pie kura tiek strādāts, ir metodiskās vadības centri, kuriem būtu jāplāno, cik speciālistu kādās medicīnas jomās Latvijā ir nepieciešami. Šiem centriem būtu jāuzrauga arī darba kvalitāte, jo tās sistemātiska kontrole nav notikusi, kopš Latvija ir atguvusi neatkarību.

Veselības inspekcija taču pārbauda, kad uzraksta sūdzību…

Tās ir periodiskas pārbaudes, kas balstās uz pacientu iesniegumiem.

Mūsu kolēģi nefrologi patlaban ļoti rūpīgi strādā pie hroniskas nieru slimības reģistra ieviešanas, kas palīdzētu izgaismot, kas ar katru no šiem pacientiem, kuriem ir pieminētā diagnoze, noticis: pie kādiem speciālistiem pacients ir sūtīts, kādu terapiju ir saņēmis. Tas būtu kā audits, kas palīdzētu spriest arī par mediķu darba kvalitāti.

Ir jau viegli politiskā līmenī pasludināt, ka speciālistu trūkst, un ar to pamatot iepriekš pieminēto jauno ārstu piespiedu atstrādāšanu valsts un pašvaldību slimnīcās. Kad sāku strādāt Bauskas slimnīcā, tur vispār nebija valsts kvotu plaušu ārstam. Nākamajā gadā tika piešķirtas kvotas 50 pacientiem mēnesī, kas noteikti sniedzās pāri tam, cik es fiziski tur spēju būt un cik pacientus esmu spējīgs pieņemt. Šo aprēķinu veicot, vispār netiek ņemts vērā, ka es daļu pacientu nosūtīšu kaut kur tālāk, piemēram, pie rehabilitologa. Taču viņam ir iedalīta ļoti maza valsts kvota. Tas izgaismo to, ka plānošana valsts līmenī ir ļoti vāja un būtībā sporādiska – slimnīca ceļ trauksmi, ka tur sāk strādāt pneimonologs un iestādei ir nepieciešamas valsts apmaksātas kvotas, un tikai tad kaut cik iedala, īpaši neiedziļinoties situācijā. Tas, ka jaunais speciālists pacientu varētu sūtīt tālāk izmeklēties un, iespējams, arī uz stacionāru, nevienu neinteresē. Ja arī es varētu pieņemt 50 pacientus mēnesī, tā nesanāk pat puse no darba slodzes.

Vai var cerēt, ka speciālists pārcelsies uz reģionu, ja nav iespējams viņam piedāvāt konkrētu darba apjomu?

Ar kādām veselības problēmām pacienti no reģioniem pie jums nonāk? Kad jūs pieņemat viņus Bauskas slimnīcā, vai daudzus nosūtāt uz Stradiņa slimnīcas stacionāru?

Man viena no galvenajām motivācijām piekrist darbam Bauskas slimnīcā bija tā, lai varētu atlasīt tos gadījumus, kad ir nepieciešama specializēta palīdzība. Pacientu, kuram ir kāda hroniska plaušu slimība, kas vairāk vai mazāk atbilst standarta gadījumam, spēj ārstēt ģimenes ārsts vai internists lokālajā slimnīcā. Bet tur nespēj sniegt augsti kvalificētu specializēto jeb terciāla līmeņa medicīnisko palīdzību. Tāda katru mēnesi ir nepieciešama vismaz dažiem pacientiem, kurus nosūtu uz universitātes slimnīcu.

Vai tie ir smēķētāji?

Lielākoties tomēr viņu veselības problēmas nav saistītas ar smēķēšanu.

Stacionārā šāds cilvēks tiek ātri izmeklēts, bet, ja nosūtāt izmeklēties ambulatori, tad kāda ir situācija? Izmeklējumus, kas ir daļa no augsti specializētās palīdzības, nav iespējams saņemt privātajās medicīnas iestādēs. Vajadzētu tomēr paturēt prātā, ka maksātspējīgam cilvēkam privātās veselības aprūpes iestādes ir viegli pieejamas, bet tās nav vieta smagi slimiem pacientiem. Viņi tāpat vienmēr nonāk publiskā sektora ārstniecības iestādēs.

Pacientus izmeklēties par maksu lielākoties sūtu tad, ja ir elpošanas traucējumi miegā. Tad nepieciešams veikt miega poligrāfiju un polisomnogrāfiju, bet valsts to apmaksā tikai reto slimību pacientiem. Pārējiem ir jāmaksā pašiem 100-150 eiro par izmeklējumu. Es to gribu izcelt tādēļ, ka tas iezīmē vēl vienu no mūsu veselības aprūpes absurdiem. Ja pacientam tiek pierādīti elpošanas traucējumi miegā, tad no šā gada valsts apmaksā visāda veida ārstēšanu. Pirms tam to apmaksāja tikai daļēji, tāpēc nevar apgalvot, ka sistēmā nekas neuzlabojas, bet dīvainība ir tā, ka, lai saņemtu šo ārstēšanu, traucējumiem ir jābūt pierādītiem, un to var izdarīt, tikai veicot izmeklējumus par maksu. Valsts pacientam saka: jā, mēs tevi ārstēsim, bet vispirms tiec galā pats! Tas atkal aizved pie pārdomātas plānošanas trūkuma, kā pacientam nokļūt līdz valsts apmaksātajai ārstēšanai.

Ko nozīmē elpošanas traucējumi miegā? Vai pats cilvēks tos jūt?

Lielākoties pacienti stāsta, ka piederīgie viņam ir teikuši, ka viņš naktī vai nu krāc, vai ik pa laikam pārtrauc elpot. Pats cilvēks drīzāk pamana to, ka jūt miegainību dienas laikā. Ir pacienti, kas aizmiguši, vadot auto, un iekļuvuši avārijās.

Ja šos traucējumus neārstē, tad kādas tam var būt sekas?

Sekas var redzēt mūsu slimnīcas plaušu slimību nodaļā. Proti, kā visi hroniski neārstēti stāvokļi, arī šis kaut kādā brīdī var dekompensēties. Elpošanas izejas produkts ogļskābā gāze netiek izvadīta no organisma, un tas draud ar hiperkapnisko komu, kas ir dzīvībai bīstams stāvoklis, ko izraisa pārmērīgs oglekļa dioksīda līmenis asinīs, kas traucē smadzeņu darbību.

Vai jūs pieņemat pacientus arī par maksu?

Nepieņemu.

Bet vai ir iespējams nopelnīt saprātīgu ārsta atalgojumu bez maksas pacientiem?

Saprātīgu – jā. Bet es vēlos vērst uzmanību, cik dažāds ir ārstu atalgojums. Katru gadu, kad ir jāpieņem budžets, uzvirmo kāds raksts par lielajām ārstu algām. Skaidrs, ka tādu ārstu, kas saņem tūkstošiem lielas algas, nav daudz. Es domāju, ka satraucošais nav tas, ka kāds saņem lielu algu, bet problēma ir nesamērīgumā, kas parāda plānošanas trūkumu. Kādu atmaksas modeli katra mediķu asociācija ir likusi priekšā sarunās ar Nacionālo veselības dienestu, tāds arī tiek akceptēts. Es nedomāju, ka var apgalvot, ka speciālists, kas saņem 12 tūkstošus eiro vai vairāk mēnesī, ir daudz vērtīgāks nekā cits, kurš saņem nepilnus divus tūkstošus eiro mēnesī. Ir dažādas specialitātes un darba intensitāte, bet es nedomāju, ka tā atšķiras astoņas vai desmit reizes.

Vai joprojām daudzi jaunie ārsti meklē darbu ārpus Latvijas?

Tā tendence kopumā ir gājusi mazumā. Mēs katru gadu veicam Jauno ārstu asociācijas biedru aptauju un vienmēr gatavību strādāt ārpus Latvijas pauda ap 50 procentiem respondentu. Bet 2024. gadā jau bija vērojamas izmaiņas – domu, ka varētu atstāt Latviju, pieļāva apmēram 25 procenti jauno ārstu.

Kad jautājām, kādi ir tie iemesli, kas noteic darba vietas un jomas izvēli, tad 86 procenti aptaujāto norādīja, ka pirmajā vietā esot atalgojums, bet turpat seko arī kolektīvs, regulāras apmācību iespējas un darba vietas prestižs. Tā ir mūsdienu tendence, ka darba vide kļūst arvien svarīgāka. Atalgojums neatsver to, ja darbs ir neorganizēts un jāstrādā nepiemērotās telpās.

Baltijas valstu jaunie ārsti pagājušajā gadā cēla trauksmi par to, ka neesot saprotams, kas tiek sagaidīts no mediķiem ārkārtas situācijā. Vai Latvijā tagad tas ir skaidrs?

Tas ir skaidrāks tiem ārstiem, kuri strādā lielajās slimnīcās, jo tām ir pienākums veidot zāļu rezerves un izveidot katastrofu plānu. Daudz neskaidrāka šī situācija, manuprāt, ir ģimenes ārstiem, jo viņi nav sagatavoti darbam krīzes situācijās, proti, nav sagatavoti tam, lai tiktu galā ar lietām, kas ir sarežģītākas par tām, ar kurām viņi saskaras savā ikdienā. Viņi ir spējīgi to izdarīt, bet kādam tas ir jāplāno un jāorganizē. Šajā ziņā mēs neesam redzējuši mērķtiecīgu darbu.

Tiekoties konferencēs ar kolēģiem no Ukrainas un interesējoties par viņu pieredzi, nebūt nav tā, ka kara laikā slimnīcas pārpludina tikai ievainotie karavīri un civiliedzīvotāji. Ļoti daudz bijuši tie cilvēki, kuri laikus netika pie saviem medikamentiem un ārsta. Mums ir iespēja no tā mācīties un gatavoties, stiprinot ģimenes ārstu institūciju.

To, kas tiek sagaidīts no manis krīzes situācijā, esmu uzzinājis tikai tāpēc, ka tikos ar personām, kuras ir iesaistītas krīzes situāciju risināšanā. Jauno ārstu asociācija ir viņus uzrunājusi, bet šī informācija nekur citur nav bijusi pieejama. Tāpēc daudziem ārstiem joprojām nav skaidrs, vai viņiem ir jābūt gataviem tikt galā ar lielāku skaitu attiecīgā profila pacientiem vai tomēr būtu jāapgūst militārās medicīnas prasmes. Kādam uz to jāspēj atbildēt, tāpēc mēs tās atbildes turpinām meklēt. Esmu pārliecinājies, ka atsevišķos resoros izpratnes par problēmas svarīgumu joprojām trūkst.

Vai jūs savā darbā izmantojat telemedicīnu, lai konsultētu reģionu ārstus, kad viņi lūdz palīdzību?

Lielākoties no reģioniem ārsti ar mums konsultējas pa tālruni. Jāteic, ka arī šis nav atrisināts jautājums – katrs, kā māk, tā rīkojas. Kolēģim reģionā ir vajadzīgs padoms, un tad tas kaut kur tiek meklēts.

Līdz galam netiek izmantots tas, ka NVD apmaksāto manipulāciju sarakstā jau tagad ir ģimenes ārstu konsultācijas ar stacionāru ārstiem, kur abas iesaistītās puses par to var saņemt atlīdzību.

Viens no jautājumiem, kas virzījās uz priekšu, līdz iestājās absolūts klusums, ir slimnīcu sadarbības teritoriju veidošana. Tas saiet kopā ar vairākām lietām, kaut vai to pašu darba kvalitātes kontroli. Tomēr terciālā līmeņa iestāde var komentēt, kā attiecīgais pacients būtu jāārstē, un tas tomēr būtu jāņem vērā zemāka līmeņa ārstniecības iestādēm. Varētu daudz labāk koordinēt arī pacientu plūsmu. Tagad tas notiek primitīvi – zvana no reģiona un vaicā, vai jūs varat paņem šo pacientu, uz ko vaicājam, vai jūs pretī paņemsiet mūsu pacientu, kuram vairs nevajag ārstēšanu universitātes slimnīcā.

Ja būtu ieviestas slimnīcu sadarbības teritorijas, tad būtu iespējams nodrošināt arī caurspīdīgāku ārstu darba laika uzskaites un apmaksas modeli.

Avots: LETA. Latvijas Avīze, Māra Libeka