Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Tas, lai veselības jomai būtu skaidrs politiskais līderis, bija viens no iemesliem, kāpēc 2003. gadā tika izveidota Veselības ministrija
Veselības ministrs Hosams Abu Meri Latvijas televīzijas raidījumā “Rīta Panorāma” paziņoja, ka ir par Veselības ministrijas un Labklājības ministrijas apvienošanu. Tas esot ne tikai viņa, bet visas “Jaunās Vienotības” mērķis, kuru partija izvirzījusi pirms 15. Saeimas vēlēšanām. “Es neredzu veselības aprūpi atsevišķi no labklājības, sociālās sfēras. Tām ir jābūt kopā. Latvijas iedzīvotāji, paldies dievam, dzīvo ilgāk, bet mēs arī dzīvojam ar vairākām problēmām, vairākām slimībām, un tā sociālā komponente nāk kopā ar veselību, tā nevar būt sadalīta,” sacīja Abu Meri. Ministrs jau laikus grib uzburt ziedošu koku, radot cerību, ka tas nesīs augļus. Ko tur daudz cilvēkiem skaidrot, kā tie augļi nāks – tas taču saprotams, ka kaut kā likvidēšana un apvienošana tiks atbalstīta un iebildumu nevienam nebūs. Turklāt pirms vēlēšanām varēs stāstīt, ka plānots mazināt birokrātiju.
Bet kāpēc neviens no sešpadsmit veselības ministra padomniekiem ministram nav izstāstījis, ka viņš dzied vecu dziesmu? Deviņdesmitajos gados šāds modelis jau pastāvēja Labklājības ministrijas paspārnē, kur labklājības ministrs noteica politiku kopumā, bet veselības valsts ministrs nepārtraukti centās atgādināt, ka ir daudz operatīvu jautājumu, kas jārisina arī medicīnas jomā. Laikā, kad sākās pensiju reforma, šiem atgādinājumiem trūka dzirdīgu ausu. Valsts sekretāra vietnieks bija galvenais operatīvais vadītājs veselības aprūpē. Arī parlamentārais sekretārs reizēm fokusējās uz veselības aprūpes jautājumiem, iesaistoties komunikācijā ar Saeimu. Tieši daudzslāņainās un izkliedētās vadības dēļ veselības nozare zaudēja politisko svaru. Tas, lai veselības jomai būtu skaidrs politiskais līderis, bija viens no iemesliem, kāpēc 2003. gadā pēc 8. Saeimas vēlēšanām, atdalot ar veselības aprūpes politiku saistītās funkcijas no Labklājības ministrijas, tika izveidota Veselības ministrija. Ritēja gadi, un 2018. gadā, kad bija ievēlēta 13. Saeima, partijas atkal klāstīja ieceres apvienot dažādas ministrijas, tajā skaitā Veselības un Labklājības ministriju. Toreizējā veselības ministre Anda Čakša, kura bija ievēlēta no Zaļo un zemnieku saraksta, nostājās pret šādu ieceri, norādot, ka abām ministrijām būtu jāstrādā ciešāk, bet tajā pašā laikā atgādinot pagātni, ka abu šo iestāžu apvienošana neesot bijusi efektīva. Viena no sfērām ik pa laikam cietusi atkarībā no tā, kurš ir ministrs. Daudzas funkcijas kaut kur tikšot pazaudētas, bet citas – nevajadzīgi uzaudzētas, toreiz brīdināja Čakša, un tā laika labklājības ministrs Jānis Reirs bija uz viena viļņa ar veselības ministri. Ja jau Hosams Abu Meri tagad stāsta, ka “Jaunā Vienotība” piekrītot viņa izvirzītajai idejai, tad atliek domāt, ka arī Čakšai kā “procesu cilvēkam” nu ir ar ministru kopīgs viedoklis un iepriekš teiktais vairs neskaitās.
Ministrs Abu Meri gan nav pateicis, kura paspārnē tā ministriju apvienošana varētu notikt un kurš būs galvenais – labklājības vai veselības ministrs. Savukārt labklājības ministrs Reinis Uzulnieks (ZZS), priekšlaikus nojaušot, ka nebūs labi, uztvēris Abu Meri sacīto kā draudus, kas var novest pie veselības aprūpes smago problēmu piekabināšanas Labklājības ministrijas pajūgam. “Ko tad mēs, pensiju naudu liksim iekšā betonā tur, kur jābūvē?” retoriski izteicies Uzulnieks, tādējādi paužot bažas, ka uz viņa vadītās ministrijas rēķina tikšot risinātas veselības problēmas. Vienlaikus ministrs uzsitis sev uz pleca, ka Labklājības ministrija neesot aiztiekama tāpēc, ka tā “funkcionē labi un ir izdarīts ļoti daudz labu darbu”. Būtu lieliski, ja to atzītu arī iedzīvotāji un Valsts kontrole. Pēdējā ir secinājusi, ka sistēma ir sadrumstalota, atbildība izplūdusi un cilvēki nesaņem nepieciešamo palīdzību. Uzulnieks arī atzīmējis, ka tiesībsardze Karina Palkova esot atzinīgi vērtējusi līdzšinējo Veselības ministrijas un Labklājības ministrijas sadarbību, piemēram, paliatīvās aprūpes un hospisa aprūpes jomā. Vai tiešām? Valsts kontrole savā revīzijā “Vai veselības aprūpe ir pilnvērtīga veselības aprūpes sastāvdaļa” ir secinājusi, ka sistēma Latvijā nav izveidota atbilstoši pacientu vajadzībām un pakalpojumi ir sadrumstaloti un nepietiekami koordinēti.
Nav saprotams, kas patlaban liedz sociālajai komponentei būt kopā ar veselības jomu, kā to vēlas veselības ministrs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ministra sešpadsmit padomnieku komandā tika pieņemta Rīgas domes “Jaunās Vienotības” frakcijas vadītāja Linda Ozola, kura “TV24” apgalvoja, ka viņai esot pieredze Sociālo jautājumu komitejā, darbojoties tur kā “aktīvai deputātei”. Šobrīd esot virkne punktu, kur Rīgas sociālās intereses pārklājoties ar Veselības ministrijas interesēm. Panākt, ka divas institūcijas viegli sadarbotos vai veidotu kaut kādas kopīgas iniciatīvas, nenākot viegli, bet viņa strādāšot pie tā, lai šīs institūcijas spētu radīt kopīgus pakalpojumus. Nu tad gaidām rezultātus! Vismaz tik daudz, lai pacienti, kuriem nepieciešama sociālā aprūpe, ilgstoši neaizņemtu dārgās universitātes slimnīcu gultas. Tam nav nepieciešama ministriju apvienošana.
Avots: LETA, Latvijas Avīze, Māra Libeka
