Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Militārā paramediķa profesijas ieviešanai ir vairāk nekā desmit gadu nesekmīga vēsture, bet Nacionālie bruņotie spēki jau atraduši citu risinājumu
Ar veselības ministra Hosama Abu Meri rīkojumu tuvākajā laikā tiks izveidota darba grupa, lai varētu vienoties par paramediķu lomu veselības aprūpes sistēmā, informēja ministra padomniece komunikācijas jautājumos Ilona Oša un piebilda, ka rezultātam vajadzētu būt līdz augusta beigām.
Par civilā paramediķa profesijas ieviešanu pēc Veselības ministrijas (VM) un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) iniciatīvas jūnijā sprieda Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijā un ne pie kāda secinājuma nenonāca. Uz jautājumu, kāpēc tieši tagad veselības aprūpes sistēmā ir jāievieš paramediķa profesija un ko tā dos sabiedrībai, atbildes nebija. Vēl vairāk – VM Nozares cilvēkresursu attīstības nodaļas vadītāja vietniece Dace Roga deputātiem stāstīja, ka par paramediķi varēšot kļūt ārsta palīgi, kuri pēc trīs gadu izglītošanās medicīnas koledžā saīsinātā kārtībā varēšot iegūt paramediķim nepieciešamās zināšanas. Starptautiskajā praksē paramediķa profesija parasti ir saistīta ar neatliekamās medicīniskās palīdzības funkcijām un ar zemāka līmeņa kvalifikāciju nekā ārsta palīgiem, tāpēc Rogas sacītais raisīja neizpratni gan medicīnas koledžu vadītājos, kuri bija uzaicināti uz pieminēto sēdi, gan arī deputātos, kuri ir mediķi. Piemēram, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītājs Ainis Dzalbs norādīja, ka joprojām neesot pietiekami skaidrs, kādas papildu funkcijas un ieguvumus sniegtu jaunais paramediķu kvalifikācijas modelis, ņemot vērā jau esošās plašās ārsta palīgu pilnvaras.
Kāpēc militārais paramediķis palika uz papīra
Spriežot par šo jautājumu, droši vien bija jau aizmirsies, ka paramediķa profesijas ieviešanai Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir vairāk nekā desmit gadu nesekmīga vēsture. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) pēc miera uzturēšanas operācijām Afganistānā 2010. un 2011. gadā paramediķus gribēja ieviest arī Latvijā. Tika izveidota darba grupa, notika garas un plašas diskusijas, lai valstī varētu attīstīt tieši militārā paramediķa profesiju. Aizsardzības ministrija pat sagatavoja grozījumus likumā “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu”, kā arī labojumus Darba likumā un Ārstniecības likumā. Šie likumprojekti paredzēja ieviest ne tikai jaunu profesiju – militārais paramediķis, bet arī noteica prasības tā izglītībai. Bija paredzēts, ka pēc likumprojektu stāšanās spēkā karavīri papildus militārajai specialitātei varēs apgūt militārā paramediķa specialitāti, lai sniegtu neatliekamo palīdzību kaujas apstākļos starptautiskajās operācijās un ārkārtas situācijās. Militārie paramediķi profesionālās prasmes neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā uzturētu, strādājot neatliekamās medicīniskās palīdzības iestāžu brigādēs atbildīgo ārstniecības personu pakļautībā. Pastāvēja cerība, ka militāro paramediķu sagatavošana attīstīs un uzlabos gatavību ārkārtējām situācijām. Taču tas viss palika uz papīra, nevis īstenojās, kā bija cerēts.
“Diemžēl notika smaga kļūda – aprakstot militārā paramediķa pienākumus, tika sarakstīts tik daudz, ka iznāca tā, ka tas taču ir ārsta palīgs, jo paramediķim bija tā pati mācību programma, ko apgūst ārsta palīgs, tikai šaurākā apjomā. Lai iesistu naglu šīs profesijas zārkā, Saeimā tika nolemts, ka militārais paramediķis ir ārstniecības persona – tieši tas, no kā mēs mēģinājām tikt vaļā,” atceras Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Medicīnas dienesta galvenais vadības ārsts Normunds Vaivads. Darba grupas pārstāvji, kā arī Saeimas deputāti baidījušies, kā tas būšot, ka medicīnas tehnoloģijas jeb metodes, ko ārsts un ārsta palīgs izmanto pacientu ārstēšanai, uzticēšot personām, kuras mācīšoties labi ja pāris mēnešus. Viņi taču nogalināšot cilvēkus.
N. Vaivads: “Jāteic, ka tur bija daļa taisnības, jo arī Ukrainā paramediķi pieļauj ļoti daudz kļūdu. Bet, ņemot vērā Ženēvas konvenciju, risinājums pasaulē ir tāds, ka pie cietušajiem uguns zonā nesūta ārstniecības personas, jo tās ir ērts mērķis negodprātīgam pretiniekam, kurš veic kara noziegumus. Ir ļoti dārgi zaudēt profesionālu mediķi kaujas laukā, tāpēc ārstniecības personas ir vismaz trīs kilometru attālumā no vietas, kur ir cietušie. Tieši militārie paramediķi ir tie, kuriem stundas laikā cietušais ir jānogādā līdz profesionālām ārstniecības personām. Paramediķi ir apmācīti kursos, viņi ir kaujinieki bez medicīniskās izglītības, bet ir labi trenēti sniegt paplašinātu pirmo palīdzību un nogādāt cietušos līdz profesionāliem kvalificētiem mediķiem.”
Galvenais militārais mediķis pastāstīja, ka NBS ir gājuši citu ceļu un nav ieviesuši militāro paramediķi, jo toreiz Saeimas pieņemto ārsta palīga dublikātu neesot bijis iespējams piemērot un neesot bijusi arī vajadzība to darīt. 2011. gadā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kas joprojām ir spēkā un ar kuriem tika ieviesta paplašināta pirmā palīdzība, ko cietušajiem dzīvībai vai veselībai kritiskā stāvoklī savu zināšanu un iespēju apjomā sniedz personas ar vai bez kvalifikācijas medicīnā neatkarīgi no sagatavotības un ekipējuma. Kā skaidroja Vaivads, šie noteikumi pēc būtības atrisinājuši vajadzību pēc paramediķiem.
“Mums tie ir karavīri glābēji, kuri apmācīti medicīniskajās tehnoloģijās, bet viņi nav kvalificētas ārstniecības personas. Viņi spēj doties kaujas laukā kopā ar saviem kolēģiem karavīriem, lai izpildītu kaujas uzdevumu un spētu sniegt šo paplašināto pirmo palīdzību un nogādātu cietušo uz to vietu, kur ir ārstniecības personas. Līdz ar to NBS kopā ar Aizsardzības ministriju 2011. gadā atrada risinājumu un to realizē. Tas ir tieši tāds, ko rietumvalstīs saprot ar paramediķi,” situāciju pēc neveiksmīgās militārā paramediķa ieviešanas raksturoja Normunds Vaivads.
Viņi nav ārstniecības personas
Bet Ārstniecības likumā joprojām ir saglabāta militārā paramediķa profesija. Tur norādīts, ka “militārais paramediķis profesionālās prasmes neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā savai kvalifikācijai atbilstošā apjomā militārā dienesta laikā var uzturēt neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādes brigādē tiešā neatliekamajā medicīnā sertificētas ārstniecības personas vadībā un uzraudzībā”.
“Labklājības ministrija (LM), kas uztur profesijas standartu, regulāri mums raksta un prasa, kas ar to paramediķi notiek. Mēs godīgi pasakām, ka tas neatbilst NBS vajadzībām un dublē ārsta palīgu, kas mums nav nepieciešams kā tāds piektais ritenis. LM sola: jā, nu tad šī profesija tiks svītrota no profesijas standarta, un viss,” pastāstīja Vaivads un paskaidroja, ka rietumvalstīs paramediķiem pamazām esot palielināts apmācību laiks – no viena mēneša līdz četriem, astoņiem mēnešiem un ilgāk, lai samazinātu kļūdu riskus. Taču jāņem vērā, ka paramediķis nav Eiropā reglamentēta profesija, tātad visās valstīs tai nav noteiktas vienādas prasības.
Daudzās Eiropas valstīs paramediķi neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnās dodas pie cietušajiem vai slimniekiem, lai viņus nogādātu slimnīcā. Taču paramediķiem nav medicīniskās izglītības klasiskajā izpratnē un viņi nav ārstniecības personas, skaidroja Normunds Vaivads.
Bet NMPD vadītāja Liene Cipule Saeimas deputātiem pieminētajā komisijas sēdē stāstīja, ka ārsta palīga profesiju neesot plānots likvidēt, bet esot nodoms paralēli attīstīt jaunu profesionālā bakalaura līmeņa ārstniecības personu – paramediķi atbilstoši nozares attīstības vajadzībām. Ārsta palīgs Latvijā tradicionāli iegūst pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību un profesionālo kvalifikāciju, bet bakalaura grāds ir augstāka līmeņa kvalifikācija nekā pirmā līmeņa augstākā profesionālā izglītība. Tātad iznāk tā, ka paramediķim iecerēta augstāka kvalifikācija nekā ārsta palīgam.
Eiropas valstīs, kas nav dzīvojušas padomju sistēmā, nepastāv tāda profesija kā ārsta palīgs, ko padomju laikā dēvēja par feldšeri un kas Latvijā patlaban ir plaša profila medicīnas speciālists, kas strādā ambulatorajās medicīnas iestādēs, ģimenes ārstu praksēs, slimnīcu uzņemšanas nodaļās, NMPD un citur. Vairākās Eiropas valstīs paramediķis iegūst bakalaura grādu paramedicīnā vai neatliekamajā medicīniskajā aprūpē, nevis vispārīgajā medicīnā. Iecere noteikt Latvijā paramediķim augstākas zināšanas un prasmes nekā ārsta palīgiem rada bažas par ārsta palīga profesijas statusa un nozīmes mazināšanu un, iespējams, arī ieceri vispār likvidēt ārsta palīga profesiju neatliekamajā medicīnā, to aizstājot ar paramediķi.
Avots: LETA, Latvijas Avīze, Māra Libeka
