Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
1. oktobrī, Starptautiskajā senioru dienā, “Dr.Klauns” uzsāk kampaņu par novecošanu un senioru dzīves kvalitāti. Šogad organizācija, kas jau 14 gadus strādā Latvijas slimnīcās ar bērniem, pirmo reizi sāka strādāt arī ar senioriem sociālās aprūpes centros. Šī pieredze kļuva par iemeslu plašākai sarunai: kopā ar psihologiem, speciālistiem darbā ar senioriem un sociālās aprūpes centru pārstāvjiem, kuri sadarbojas ar “Dr.Klauns”, organizācija mēģina saprast, kas ar cilvēku notiek novecojot, kā senioriem visvairāk pietrūkst un ko ikviens no mums jau šodien var darīt savu tuvinieku labā.
Pēdējo 20 gadu laikā senioru īpatsvars Latvijā ir vairāk nekā divkāršojies: šobrīd Latvijā dzīvo 413 tūkstoši cilvēku vecumā virs 65 gadiem — tie ir 22,4% iedzīvotāju.
“Vecumdienas šodien joprojām ir gandrīz neredzamas. Mēs daudz runājam par dzīves kvalitāti, psiholoģisko veselību un socializēšanos, taču līdz ar vecumu prasības pret cilvēka dzīves kvalitāti it kā strauji samazinās. Paēdis, saņēmis zāles un nepieciešamo aprūpi — jau labi. Savukārt sarunas, prieks, interese, patstāvība un sajūta, ka tevi redz un dzird, nez kāpēc kļūst par kaut ko neobligātu,” saka “Dr.Klauns” vadītāja Marianna Milovska.
Bet kas īsti mainās līdz ar vecumu — un kas cilvēkam ir vajadzīgs, kad mainās viņa ķermenis, ierastā dzīve un sociālās lomas? Par to stāsta “Dr.Klauns” speciālisti darbā ar senioriem.
“Sirdī un prātā man ir 30, bet ķermenis saka ko citu”: kā novecošana mūs maina
Novecošana maina ne tikai cilvēka ķermeni, bet arī viņa ierasto dzīvi. Samazinās enerģija, kļūst grūtāk pārvietoties, pavājinās dzirde, redze un atmiņa. Vienlaikus mainās arī cilvēka sociālā loma: bērni izaug un sāk dzīvot savu dzīvi, pēc aiziešanas pensijā pazūd ierastie profesionālie kontakti, ietekme un statuss, aiziet draugi un vienaudži. Tas, ko agrāk bija viegli izdarīt pašam, sāk prasīt lielāku piepūli vai citu cilvēku palīdzību.
“No senioriem bieži var dzirdēt frāzi: ‘Sirdī un prātā es jūtos tieši tāpat kā 30 gados, bet ķermenis saka ko citu.’ Šī nesakritība starp iekšējo sajūtu un fizisko realitāti var būt ļoti smags emocionāls pārdzīvojums. Vissāpīgākā bieži vien ir autonomijas un kontroles zaudēšana. Apziņa, ka paša spēkiem vairs nevar tikt galā, rada kaunu, bezspēcību, aizkaitinājumu un nevajadzības sajūtu,” stāsta geštaltterapeite Inese Šuļžanoka.
Līdz ar vecumu pieaug vientulības un sociālās izolācijas sajūta: katrs piektais Latvijā dzīvojošais cilvēks vecumā virs 65 gadiem, kurš dzīvo viens, jūtas vientuļš pastāvīgi vai lielāko daļu laika.
Taču sarunu un cilvēciska kontakta trūkums skar ne tikai tos, kuri dzīvo vieni. Tā ir problēma arī cilvēkiem sociālās aprūpes centros, kuros tiek nodrošināta profesionāla aprūpe, drošība un medicīniskā palīdzība.
“Arī vislabākā profesionālā aprūpe nevar pilnībā aizstāt ģimenes tuvumu, individuālu uzmanību un sajūtu, ka cilvēks kādam ir īpaši nozīmīgs,” saka SAC “Mežciems” sociālā darba nodaļas vadītāja Aneta Gricaičuka-Puriņa.
Pēc viņas teiktā, senioriem nereti pietrūkst pavisam vienkāršu lietu: ikdienišķu cilvēcisku sarunu, pieskārienu, kopīgu joku un iespējas kaut uz brīdi novērsties no veselības problēmām un ierastās dienas kārtības. Īpaši svarīgas ir pozitīvas emocijas un notikumi, ko gaidīt: tie palīdz mazināt vientulības sajūtu un atgādina, ka arī vecumdienās cilvēkam joprojām ir vajadzīgs prieks, pārsteigumi un otra cilvēka sirsnīga klātbūtne.
“Mainās ne tikai ķermenis, bet arī sociālās lomas, kontaktu loks un dažkārt profesionālā darbība. Tāpēc vajadzība pēc emocionāla kontakta, intereses, atzinības un savas nozīmības sajūtas ar vecumu nepazūd — gluži pretēji, noteiktos dzīves posmos tā kļūst īpaši svarīga,” skaidro klīniskā psiholoģe, deju un kustību terapeite Irina Jemeļjanova.
Pēc Irinas teiktā, mēs bieži nenovērtējam seniora iekšējo dzīvi: cilvēkam var būt ierobežotas pārvietošanās spējas, viņš var izskatīties trausls, taču viņā joprojām ir milzum daudz atmiņu, humora, interešu, vēlmju un vajadzības pēc kontakta.
“Ir svarīgi vispirms redzēt cilvēku, nevis viņa vecumu, diagnozi vai ierobežojumus,” uzsver Irina Jemeļjanova.
Kā Dakteri klauni palīdz senioriem
Sākot strādāt ar senioriem, “Dr.Klauns” Dakteri klauni sastapās ar jaunu uzdevumu: ierastās metodes darbā ar bērniem šeit prasīja citu pieeju un īpašu sagatavošanos.
“Darbā ar bērniem mēs, medicīnas klauni, ieejam rotaļu, fantāzijas un spēles pasaulē, kur viss notiek šeit un tagad. Turpretī senioriem ir dziļa, bagāta dzīves pieredze, ieradumi un atmiņas, un, protams, arī dažādi veselības stāvokļi vai izmaiņas tajā, piemēram, demence, kas prasa citādu pieeju un īpašu sagatavošanos,” stāsta “Dr.Klauns” mākslinieciskā vadītāja Ivita Goldberga-Miljone.
Pēc viņas teiktā, par izdevušos tikšanos liecina ne tikai ķermeņa valodas atslābināšanās un atvērtāks skatiens, bet arī emocionāla atvēršanās. Seniors var sākt dziedāt līdzi vai dalīties personīgos atmiņu stāstos, parādīt ģimenes bildes, grāmatas vai kādu citu personīgu mantu. Dažkārt rodas sajūta, ka seniors vairs nevēlas klaunus laist prom un vēlas, lai viņi uzkavējas ilgāk.
Daktera klauna uzdevums ir atrast veidu, kā nodibināt kontaktu ar cilvēku un radīt emocionālu atsaucību. Darbā ar senioriem par šādu “tiltu” var kļūt saruna, mūzika, kustība, pazīstama dziesma vai atmiņas.
Piemēram, vienā no “Dr.Klauns” vizītēm klauni satika sievieti, kura vairs necēlās no gultas, gandrīz visu laiku klusēja un kurai katrs vārds prasīja daudz spēka. Taču viņi zināja, ka tikai pirms nedēļas viņa bija pie jūras, un mēģināja palīdzēt viņai atgriezties šajās atmiņās. Istabā sāka skanēt instruments, kura skaņa atgādināja jūras viļņus, pēc tam — kaiju saucieni un klusa dziesma par jūru. Sākumā sieviete nekustējās. Tad pacēla acis. Tajās parādījās dzīvīgums, uz lūpām — smaids. Viņa pasniedza roku — vispirms vienam klaunam, tad otram.
“Šādos brīžos kļūst redzams, cik daudz cilvēkā var saglabāties arī tad, kad ikdienā paliek arvien mazāk spēka. Kāda skaņa, dziesma, kustība vai atmiņa var kļūt par ceļu uz cilvēku, kurš šķietami ir ļoti tālu. Un reizēm šis ceļš aizved līdz vietai, kur cilvēks pats vairs nevar aiziet. Līdz jūrai.”
Vecumdienas — tie esam mēs nākotnē
Izvairoties no sarunām par novecošanu, mēs uzturam sabiedrībā valdošo jaunības kultu un bailes novecot, uzskata geštaltterapeite Inese Šuļžanoka. Ja cilvēks sev iekšēji “aizliedz” novecot, visas ar to saistītās tēmas kļūst asākas un sāpīgākas. Zemapziņā vecums sāk saistīties ar kaut ko kaunpilnu, bezcerīgu un šausminošu.
“Mēs cenšamies bēgt no vecuma un izlikties, ka tas uz mums neattiecas, tā vietā, lai tam savlaicīgi un apzināti sagatavotos. Atklāta un dabiska attieksme palīdz novecošanu normalizēt. Tā mazinām trauksmi un iemācāmies vecumā ieraudzīt spēku, dzīves gudrību un spēju novērtēt noieto ceļu,” skaidro Inese Šuļžanoka.
Par nepieciešamību mainīt pašu attieksmi pret novecošanu runā arī “Dr.Klauns” vadītāja Marianna Milovska:
“Seniori nav kaut kādi ‘citi cilvēki’. Tie esam mēs nākotnē. Mēs dzīvojam sabiedrības novecošanas laikmetā: senioru īpatsvars pieaug, un jautājums par to, kā mēs vēlamies novecot un kādā sabiedrībā vēlamies dzīvot vecumdienās, attiecas uz mums visiem jau tagad.”
Tieši tāpēc “Dr.Klauns” vēlas izmantot Starptautisko senioru dienu ne tikai kā iespēju vēlreiz atgādināt par senioru problēmām, bet arī kā sākumu plašākai sarunai par to, kādām vajadzētu būt vecumdienām Latvijā.
“Mūsu tiešais darbs ir palīdzēt konkrētiem cilvēkiem. Taču mēs varam sasniegt tikai ļoti nelielu daļu no tiem, kuriem nepieciešams atbalsts. Tāpēc mums ir svarīgi runāt arī par problēmu kopumā — par senioru neredzamību, vientulību, sarunu trūkumu, emocionālo vardarbību, nabadzību, patstāvības zaudēšanu un, pirmkārt, par sabiedrības attieksmi pret novecošanu. Vispirms šī problēma ir jāierauga un jānosauc, pēc tam jāmaina attieksme pret vecumu — un līdz ar to arī tas, cik daudz uzmanības, laika un resursu esam gatavi ieguldīt senioru dzīves kvalitātē,” uzsver Marianna Milovska.
Pastāsti, esi līdzās, atbalsti: kā pievienoties kampaņai
Kampaņas ietvaros “Dr.Klauns” piedāvā vairākus veidus, kā atbalstīt seniorus. Vienkāršākais — palīdzēt padarīt viņus redzamākus. “Dr.Klauns” aicina sociālajos tīklos dalīties ar savu vecāka gadagājuma tuvinieku — vecvecāku, vecāku vai citu svarīgu cilvēku — fotogrāfijām, atzīmējot @drklauns un lietojot tēmturi #seniorasmaids. Tādējādi aiz abstraktā vārda “vecums” kļūst redzami konkrēti cilvēki — viņu personības, dzīvesstāsti, intereses un vieta mūsu dzīvē.
Vēl viena kampaņas daļa ir “Dr.Klauns” un biedrības #LaiksLasīt kopīgā akcija. No 1. oktobra līdz gada beigām #LaiksLasīt vēstneši apmeklēs sociālās aprūpes centrus un lasīs kopā ar senioriem. Taču lasīšana šeit pirmām kārtām ir iemesls sarunai un iespēja pavadīt laiku kopā.
“Šajā projektā kopā ar “Dr.Klauns” vēlamies lasītprieku savienot ar kaut ko vēl būtiskāku — klātbūtni un uzmanību senioriem. Sāksim 1. oktobrī, Starptautiskajā Senioru dienā, bet mūsu vēstneši senioru aprūpes centrus apmeklēs līdz pat gada beigām. Grāmata ir iemesls apsēsties blakus, sākt sarunu, dalīties atmiņās un vienkārši pavadīt laiku kopā,” saka biedrības #LaiksLasīt valdes locekle Elīna Dlohi.
Visbeidzot, “Dr.Klauns” darbu ar senioriem iespējams atbalstīt ar ziedojumu. Tieši ziedojumi ļauj Dakteriem klauniem turpināt apmeklēt seniorus sociālās aprūpes centros.
“Šajā darbā vienlīdz svarīgi ir gan ziedojumi, gan sabiedrības uzmanība. Ziedojumi ļauj mums apmeklēt seniorus un turpināt programmu — šim darbam nav kāda cita finansējuma avota, kas to automātiski apmaksātu. Tas pastāv tik ilgi, kamēr ir cilvēki, kuri uzskata to par svarīgu un ir gatavi to atbalstīt. Taču, kamēr par problēmu nerunājam, tā paliek neredzama. Katrs stāsts un fotogrāfija, ar ko cilvēki dalās, paplašina šo sarunu un palīdz aiz vārda ‘vecums’ ieraudzīt konkrētus cilvēkus. Arī tā ir daļa no mūsu atbildības par to, kāda būs sabiedrības attieksme pret novecošanu,” uzsver Marianna Milovska.
