Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Dalībai psiholoģiskā atbalsta grupā “Sosa” cilvēkiem ar pašnāvības mēģinājuma pieredzi kopš 25. augusta pieteikušies 44 cilvēki, no kuriem 31 sācis dalību programmā, aģentūru LETA informēja Nacionālajā psihiskās veselības centrā (NPVC).
Savukārt 25 dalībnieki pabeiguši septiņas no astoņām programmas nedēļām. Atbalsta grupas pilotprojekta programma pievēršas uzticības veidošanai, spējai lūgt palīdzību, brīdinājuma signālu atpazīšanai, individuāla drošības plāna izstrādei un cerības stiprināšanai.
Par pilotprojekta pieredzi šodien konferencē “Kad pieredze tiek sadzirdēta: īsti stāsti, īstas pārmaiņas” runāja NPVC psihiatrijas rezidente un Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Ieva Kince-Laus. Runājot par palīdzību pēc pašnāvības mēģinājuma, viņa uzsvēra ārstēšanas pēctecības, individuāla drošības plāna un regulāra kontakta nozīmi.
Konferenci, atzīmējot Pasaules psihiskās veselības dienu, rīkoja NPVC Metodiskās vadības institūcija sadarbībā ar Latvijas Psihiatru asociāciju. Līdzās profesionālajām zināšanām psihiatrijā un narkoloģijā tajā uzmanība tika pievērsta pacientu un viņu tuvinieku pieredzei – dzīvei ar slimību, ārstēšanās ceļam, atveseļošanās iespējām, stigmai un atbalsta nozīmei.
Konferences daļā par pašnāvību novēršanu speciālisti aplūkoja riska atpazīšanu un klīnisko izvērtēšanu, palīdzības turpināšanu pēc pašnāvības mēģinājuma un atbalstu tuviniekiem pēc zaudējuma.
Psihiatre Marta Gēbele runāja par ceļu no pašnāvības domām līdz mēģinājumam un riska klīnisko izvērtēšanu. Viņa pievērsās psihiskās veselības traucējumu, piederības trūkuma un sajūtas, ka cilvēks citiem ir par nastu, nozīmei pašnāvnieciskas uzvedības attīstībā.
Savukārt biedrības “Ogle” līdzdibinātāja Irena Cepurīte un klīniskā psiholoģe Elīze Surgunte runāja par to cilvēku pieredzi, kuri pašnāvībā zaudējuši tuvinieku, un dzīvi pēc zaudējuma. Biedrības darba pamatā ir arī personīgā pieredze, pašnāvību novēršana, stigmas mazināšana un līdzcilvēku atbalsta attīstīšana.
Konferences pirmā daļa bija veltīta dzīvei ar šizofrēniju un tam, ko mūsdienās nozīmē veiksmīga ārstēšana. NPVC klīnikas “Veldre” vadītājs, profesors Māris Taube uzsvēra, ka ar simptomu kontroli vien nepietiek. Mūsdienīga ārstēšana nozīmē uz pacientu orientētu un individualizētu pieeju, dalītu lēmumu pieņemšanu, agrīnu intervenci un psihosociālā atbalsta iekļaušanu ārstēšanā.
Taubes skaidrojumā atveseļošanās nozīmē ne tikai slimības simptomu mazināšanos, bet arī iespēju cilvēkam dzīvot jēgpilnu un pēc iespējas patstāvīgu dzīvi, saglabāt attiecības, mācīties, strādāt un piedalīties sabiedrībā.
Psihiatre Ieva Everte pievērsās situācijām, kad simptomi mazinās, taču cilvēka dzīve vēl neatgriežas ierastajās sliedēs. Viņa uzsvēra funkcionālās atveseļošanās nozīmi, norādot, ka pozitīvo simptomu remisija ir tikai viens no ārstēšanas posmiem. No pacienta skatpunkta atveseļošanās mērķis ir iespēja dzīvot piepildītu dzīvi ārpus slimības noteiktajām robežām. Everte norādīja, ka saskaņā ar pieejamajiem pētījumiem funkcionālu atveseļošanos sasniedz aptuveni viens no septiņiem cilvēkiem ar šizofrēniju.
Savukārt biedrības “Būt blakus” pārstāve un valdes locekle Ilze Kalvele dalījās personīgajā pieredzē par to, ko nozīmē būt līdzās cilvēkam ar psihotiskiem traucējumiem. Biedrība aicināja atbalstu pacientam un ģimenei sākt jau diagnozes noteikšanas brīdī, sniedzot saprotamu informāciju par slimību un pieejamo palīdzību, emocionālu un profesionālu atbalstu, kā arī atzīstot tuviniekus par nozīmīgiem aprūpes partneriem.
Konferences noslēdzošā daļa bija veltīta atkarībām, stigmas ietekmei un atveseļošanās iespējām. Šajā sadaļā NPVC narkoloģe un psihoterapeite Marta Laizāne analizēja jautājumu, vai atkarību iespējams skaidrot tikai ar cilvēka izvēli. Viņa pauda, ka atkarības gadījumā izvēles un paškontroles spējas ietekmē neirobioloģiskie, ģenētiskie un vides faktori. Tādēļ vienkāršots vēstījums, ka “cilvēkam vienkārši jāsaņemas”, neatspoguļo slimības būtību un var pastiprināt stigmu.
Narkoloģe un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Ilze Maksima runāja par iemesliem, kādēļ cilvēks, kuram nepieciešama palīdzība, to nemeklē. Palīdzības meklēšanu var kavēt slimības noliegums, kognitīvas grūtības un pretrunīga attieksme, kauns un bailes tikt nosodītam. Maksima minēja arī praktiskus šķēršļus – sarežģītu orientēšanos veselības aprūpes sistēmā, pakalpojumu pieejamību, izmaksas un bažas par konfidencialitāti.
NPVC norādīja, ka viena no konferences centrālajām atziņām bija nepieciešamība cilvēku nereducēt līdz viņa diagnozei vai problēmai un profesionālajā palīdzībā ieraudzīt cilvēku aiz tās.
Avots: LETA
