Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Noslēgusies Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa, kurā veselības aprūpes finansējums bija viena no skaļākajām tēmām. Dažas dienas pirms vēlēšanām simtiem mediķu pie Ministru kabineta pieprasīja algu kāpumu un lielāku nozares finansējumu. Tajā pašā nedēļā Saeimā izskanēja, ka kompensējamo zāļu saraksta rindā stāv 124 medikamenti, kurus gaida aptuveni 13 000 iedzīvotāju – vesela mazpilsēta. Pacientu organizācijas atgādina, ka daudzas nepieciešamās zāles joprojām nav pieejamas, un iedzīvotāji arvien biežāk lūdz ziedojumus ārstēšanai. Veselības ministrija nākamā gada budžetā vēlas papildu 826 miljonus eiro. Patiesību sakot, situācija nav nekas jauns. Šādā ciklā dzīvojam jau ļoti sen. Taču, ja saruna arī turpmāk aprobežosies tikai ar to, cik naudas trūkst, pēc četriem gadiem būsim tajā pašā vietā. Latvijas Veselības ekonomikas asociācija (LVEA) un Latvijas Patentbrīvo medikamentu asociācija (LPMA) uzsver, ka svarīgākais jautājums jaunajai Saeimai un valdībai ir cits – kāpēc sistēma gadiem nespēj sekot pacientu vajadzībām? Kā tiek sadalīts finansējums un vērtēts ieguvums pacientam un veselības sistēmai kopumā?
Ja skatās tikai uz skaitļiem, kompensējamiem medikamentiem pēdējos gados novirzīts šķietami liels budžets. 2018. gadā zāļu kompensācijai izlietoti 175 miljoni eiro, 2025. gadā – jau 339 miljoni. NVD septiņu mēnešu prognoze 2026. gadā paredz 368,95 miljonu eiro izlietojumu zāļu kompensācijai. Tai pat laikā, zāļu kompensācijas sistēmā šogad prognozējams finanšu iztrūkums. Tas nozīmē, ka problēma ir ne tikai naudas apjomā, bet arī tajā, kā tiek plānots šīs naudas izlietojums un pārdalījums.
Krīze nav radusies vienā dienā. Kur sistēma sev “griež kājā”?
LVEA valdes loceklis Uldis Hļevickis norāda uz pamatproblēmu, kas ilgstoši paliek ēnā: kompensējamās zāles tiek vērtētas tā, it kā tās nebūtu saistītas ar pārējo veselības aprūpi.
“Domājot par jaunu medikamentu iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā, lēmuma pieņēmēji balstās tikai uz kompensējamiem medikamentiem piešķirto finansējumu. Bet netiek izvērtēts, kā jauni medikamenti varētu ietekmēt citus veselības aprūpes sektorus. Viens no kompensējamo medikamentu uzdevumiem ir nodrošināt pacientu ārstēšanu mājas apstākļos, mazinot nepieciešamību pēc stacionāra pakalpojumiem. Jauni medikamenti var samazināt nepieciešamību pacientus virzīt uz slimnīcu stacionāriem, tādējādi ietaupot slimnīcu budžetu uz neveikto procedūru un personāla nepatērēto stundu rēķina. Tādējādi slimnīcu sektorā nelietderīgi tērētos līdzekļus varētu novirzīt kompensējamo zāļu vajadzību finansēšanai. Un šis ir tikai viens no piemēriem. Taču esošais regulējums un budžeta līdzekļu sadalīšanas principi to neļauj darīt,” skaidro Uldis Hļevickis. Līdzīga situācija ir ar psihiskām un neiroloģiskām slimībām, piemēram, Parkinsona slimība. Visas šīs slimības ietekmē pacientu un to tuvinieku dzīves kvalitāti, produktivitāti, iespēju pelnīt līdzekļus un maksāt nodokļus. Tāpat šīs slimības prasa papildus ārstēšana slimnīcās, pabalstu izmaksas u.c izdevumus. Netiešās izmaksas ārpus veselības aprūpes sektora dažkārt sastāda pat līdz 50% no kopējām ar slimību saistītām izmaksām. Vai šajā gadījumā nebūtu izdevīgāk aprēķināt kopējo slimības ekonomisko ietekmi un iegādāties medikamentus, kas iespējams uzreiz ir dārgāki, bet varētu uzlabot dzīves kvalitāti, darba spējas un samazināt nepieciešamību pēc stacionāra vai pabalstiem?
Otra problēma ir tas, kā valsts izlemj, vai jaunas zāles ir “vērts” pirkt. Jaunās zāles salīdzina ar tām, kuras pacienti lieto jau tagad. Par cik tās ir dārgākas un ko cilvēks par šo naudu iegūst jeb cik gadus ilgāk viņš nodzīvos vai cik gadus dzīvos labākā veselībā. Valsts ir noteikusi robežu – par vienu šādu papildu dzīves gadu 2026. gadā “drīkstēja” samaksāt aptuveni 70 000 eiro. Katru gadu summa mainās, jo to rēķināta Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju gadā reizinātot ar trīs. Ja zāles iekļaujas šajā robežā, valsts tās uzskata par izdevīgām. Ja summa būtu, piemēram, 71 000 EUR, zāles netiek uzskatītas par pietiekami izdevīgām. Taču galvenā problēma ir, ka daudzas zāles, kas šajā robežā iekļaujas un ir krietni izdevīgākas, kompensējamo zāļu sarakstā tik un tā netiek, jo budžetā nepietiek naudas. Tas liecina, ka valsts noteiktā robeža ir augstāka, nekā valsts patiesībā spēj samaksāt. Salīdzinājumam – Eiropas Savienības valstīs vidēji šī robeža ir ap 35 000 eiro.
Trešais iemesls ir zāļu iepirkšanas politika un spēja izvērtēt medikamentu pienesumu. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir kritiski nepieciešami inovatīvie medikamenti. Par to ieviešanu ir jārūpējas un ir jātiecas, lai arvien lielākam pacientu skaitam nodrošinātu visus nepieciešamos medikamentus. Ņemot vērā ierobežotos valsts budžeta līdzekļus, ekonomiski ir svarīgi domāt par balansa saglabāšanu. Gan iepērkot inovatīvos medikamentus, gan pārliecinoties, ka būs pieejami arī tie, kas nodrošina ikdienas ārstēšanu lielākajai daļai Latvijas pacientu.
“Ja mēs finansējam risinājumu, kas prasa ievērojami lielākus līdzekļus no valsts veselības aprūpes budžeta, mums jāapzinās, ka šos līdzekļus vairs nevarēsim novirzīt citām jomām. Tas ir viens no ekonomikas pamatprincipiem – racionāla līdzekļu sadale. Budžets vienmēr ir ierobežots, tāpēc katram finansēšanas lēmumam ir sava cena: līdzekļi, kas piešķirti dārgākai terapijai, vairs nav pieejami lētākām terapijām ar līdzvērtīgu ieguvumu pacientiem. Tādēļ, salīdzinot terapijas, jāvērtē ne tikai tas, ko iegūstam, bet arī tas, ko zaudējam – veselības ieguvumus, kas paliek nesaņemti, ja kāda terapija netiek finansēta citas labā. Šis princips ir spēkā jebkurā finansiālā salīdzinājumā, ne tikai starp dažādām medikamentu grupām,” iezīmē Uldis Hļevickis.
Lētākās cenas princips ir sasniedzis savu robežu
Budžeta iztrūkuma dēļ, kopš 2009. gada finanšu krīzes Eiropas valstis kompensējamo zāļu tirgu balstījušas galvenokārt uz izmaksu ierobežošanu. Ražotājam jāpiedāvā pēc iespējas zemākā cena vai jāpamet kompensējamo zāļu saraksts. Šī sistēmas uzliktais slogs visvairāk skar patentbrīvos medikamentus, uz kuriem balstās lielākās daļas pacientu ikdienas ārstēšana. 2025. gadā patentbrīvie medikamenti veidoja 74% no visiem Latvijas iedzīvotāju lietotajiem medikamentiem, vienlaikus patērējot tikai aptuveni 43% no kompensējamo zāļu budžeta.
“Šobrīd esam nonākuši situācijā, kur iepirkuma cena nereti nenosedz medikamentu ražošanas izmaksas. Par piemēru varam ņemt vienu no populārākajiem kardioloģijas medikamentiem, kuru valsts iepērk par 22 centiem. Iepirkuma cena bijusi nemainīga gadiem. Tikmēr elektroenerģijas cenas pieaugušas par 40%, gāzes cenas dubultojušās, kuģu kravu pārvadājumi kļuvuši sešas reizes dārgāki. Papildus Latvijā ražotājiem par katru medikamentu jāmaksā tūkstošu eiro nodevas, kas nepastāv ne Lietuvā, ne Igaunijā. Medikamentu ražotājiem, tāpat kā maizes vai piena ražotājiem, jādomā par to, kā segt produktu pašizmaksu. Tikai piena un maizes cenas aug nepārtraukti, kamēr kompensējamo zāļu cenas lielākoties virzās tikai uz leju. Nodevas ir vienādi augstas gan inovatīvām zālēm, kuru iepakojums maksā 10 000 eiro, gan jau minētajam 22 centu iepakojumam. Rezultāts ir redzams. Ražotāji pamet mūsu tirgu. No 2022. līdz 2025. gadam no kompensējamo zāļu saraksta svītroti 553 medikamenti, lielākoties patentbrīvie. Ģimenes ārsti min, ka pacientiem pieejamas arvien mazāk zāļu alternatīvas. Ja šī situācija turpināsies, sekas būs ķēdes reakcija. Pacients nesaņems savlaicīgu terapiju, hroniskas slimības progresēs, pieaugs komplikācijas, hospitalizācijas un paliatīvās aprūpes slogs. Un valsts beigās samaksās nevis mazāk, bet vairāk – tikai no citām budžeta pozīcijām un daudz sāpīgākā veidā,” uzsver Latvijas Patentbrīvo medikamentu asociācijas valdes priekšsēdētājs Egils Einārs Jurševics.
Birokrātiskā sloga dēļ tirgū vairās ieiet arī jauni, līdz šim nepārstāvēti medikamenti. Pastāv iespēja, ka vairākās diagnozēs ārstēšanu varētu uzlabot pat ar šiem jaunajiem, lētākiem patentbrīviem medikamentiem, negaidot mirkli, kad varēsim atļauties inovatīvo medikamentu iepirkšanu. Tomēr tas nav iespējams, ja Latvija nekļūs par ražotājiem pievilcīgu tirgu.
Ko darīt? Ne tikai vairāk naudas, bet citāda budžeta loģika
Latvijas budžeta situācija līdzinās apburtajam lokam. Visam vajag vairāk naudas – aizsardzībai, izglītībai, veselības aprūpei. Tikmēr lielāko daļu Latvijas budžetu veido iekasētie nodokļi. Tādēļ šobrīd ir nedaudz utopiski ticēt, ka tuvāko gadu laikā gaidāms milzīgs finanšu pieplūdums un visas problēmas tiks atrisinātas. Tas nozīmē, ka mums primāri jādomā ne tikai par finanšu līdzekļu piesaisti, bet par esošo sistēmu maiņu un līdzekļu pārdalīšanu. Nepārdomāta veselības aprūpes budžeta izlietošana un ietaupījums uz zāļu rēķina vēlāk tiek samaksāts slimnīcās un reģionos, kur palīdzība jau tā ir grūtāk pieejama. Daudzu hronisku slimību ārstēšana izmaksā mazāk nekā 10 eiro mēnesī. LPMA brīdina, ka šie ieguvumi pastāv tikai tik ilgi, kamēr tirgū ir pietiekami daudz ražotāju, kas var konkurēt par lētāko cenu. Tādēļ jaunajai Saeimai un valdībai veselības aprūpe jānosaka par reālu prioritāti un vienlaikus jāmaina principi, pēc kuriem esam strādājuši līdz šim.
Lai situāciju uzlabotu, svarīgi vērtēt zāļu ietekmi uz visu veselības budžetu, ne tikai uz kompensējamo zāļu sarakstu. Ja zāles samazina stacionēšanu un slimnīcu izdevumus, regulējumam un budžeta sadales principiem jāļauj šos līdzekļus novirzīt kompensējamo zāļu vajadzībām. Tāpat jāskatās vai ārstēšanas uzlabošana nesamazinās pabalstus, kas radušies medikamentu trūkuma dēļ. Jāpārskata arī kopējā izmaksu efektivitātes vērtēšanas metodika. Slieksnim jāatbilst tam, ko valsts patiešām ir gatava maksāt, un vērtējumā jāiekļauj arī netiešās izmaksas – zaudētā darbspēja un slogs ģimenēm. Un ne mazāk svarīgi, jāspēj atrast balansu starp inovatīvo zāļu finansēšanu un to zāļu finansēšanu, kas palīdz lielākajai iedzīvotāju daļai. Tajā skaitā, veicinot veselīgu konkurenci tirgū. Tas sevī ietvertu dažādu nodevu atcelšanu patentbrīvajiem medikamentiem, izlīdzinot konkurences apstākļus ar Lietuvu un Igauniju.
“Mums noteikti ir nepieciešami, jauni, inovatīvi medikamenti, bez kuriem daļa Latvijas iedzīvotāju nevar izdzīvot. Bet tai pat laikā mums reālistiski jāsaprot, vai mēs vispār saglabāsim tās zāles, uz kurām pašlaik turas lielākā daļa sabiedrības ārstēšanas? Mēs runājam nevis par nākotnes risku, bet par procesu, kas jau ir sācies. Jautājums nav, vai zāļu pieejamība Latvijā pasliktināsies. Jautājums ir, cik tālu mēs ļausim šai situācijai attīstīties, pirms sāksim rīkoties,” uzsver Egils Einārs Jurševics.
Avots: LETA
