Baldones aptieka arvien aug*

Publicējis:MIC Administrācija 27/02/2018 Rakstīt komentāru

Žurnāls “Materia Medica” gadu sāka ar viesošanos aptiekā, kuras vecums sniedzas jau trešā gadu simtā un par kuru gādā uzņēmīga ģimene, kur farmaceita arods ir jau otrā paaudzē. Aptieka nu jau gadu izmanto Apotheka sadarbības programmu un piedzīvojusi uzlabojumus, lai veiksmīgi attīstītos, iekļautos datorizācijas un e-receptes plūsmā. Kā tas izdevies un ar kādiem izaicinājumiem jāsaskaras, stāsta Baldones aptiekas īpašniece un vadītāja Ligija Vilciņa.

Evita Krastiņa un Ligija Vilciņa.

Vispirms iepazīstamies ar aptiekas darbiniekiem. Kopā ar Ligiju strādā viņas māsa – farmaceita asistente Evita Krastiņa un tēvs Jānis Vilciņš. Mamma Daira Vilciņa jau aizgājusi mūžībā. Viņa dzimusi Baldonē, bērnībā palīdzējusi vecvecākiem, aizskrienot pēc zālēm uz aptieku, un sapņojusi reiz te strādāt. Pēc farmaceita asistentes diploma iegūšanas Daira turpināja mācības augstskolā, bet toreizējā aptiekas vadītāja Skaidrīte Orbidāne gaidīja jauno speciālisti atgriežamies ierindā – Dairas vienīgajā darbavietā. Daira Vilciņa vadīja aptieku no 1976. līdz 2012. gadam. Ligija atceras: “Māmiņa strādāja līdz pašām mūža beigām – 72 gadiem – kopā ar farmaceita asistenti Valdu Āboliņu, kas arī aptiekai veltīja visu mūžu.” Tolaik aptieka bijusi liela, divos stāvos, ar 12 darbiniekiem, zāļu un sterilo šķīdumu gatavošanu slimnīcas vajadzībām, darbalaiku no plkst. 8.00 līdz 20.00. Taču pagājušā gadsimta 90. gados slimnīcu slēdza, darbinieku skaits bija jāsamazina, aptieku jāprivatizē. Dairas dzīvesbiedrs atceras, ka viņam nācies kļūt par līdzīpašnieku un direktoru un Privatizācijas aģentūrā parakstīt aptiekas privatizācijas dokumentus, jo aptiekas vadītāji sākumā nemaz nedrīkstēja privatizēt aptieku. Tikai vēlāk šī diskriminācija tika atcelta un farmaceiti ieguva priekšroku aptiekas privatizācijā.

Pašreizējā ēkā aptieka atrodas kopš 1947. gada. Agrāk tā bijusi apdzīvotās vietas centrā, bet vēlāk galvenās norises koncentrējās ap Rīgas ielu, kur atvērās vēl divas aptiekas. Baldones aptieka palikusi nostāk no galvenās ļaužu plūsmas, tomēr pastāvīgie klienti palikuši tai uzticīgi.

1809. gadā sērūdens kūrvietas vajadzībām dibinātā aptieka vairāk nekā 100 gadus atradās kūrvietā, bet 1911.–1947. gadā tā bija netālu no baznīcas, ēkā, kur tagadējie aptiekas īpašnieki pagājušā gadsimta beigās ierīkoja aptiekas filiāli (Rīgas ielā 73). Tā bija laba vieta, jo ēkā darbojās ārsta prakse, bet diemžēl filiāle bija jāslēdz, jo spēkā stājās noteikumi, kas tai liedza darboties pilsētā. Aptieku tur pārcelt nevarēja, jo telpas bija par mazu.

Mēs bijām div’ māsiņas

Ligijai aptieka ir sirdsdarbs. Viņa silti ieteikusi arī jaunākai māsai Evitai apgūt farmaceita asistenta arodu, māsa piekritusi, atmetusi domu par medmāsas darbu un ir ļoti apmierināta.

Ligija atceras pagājušā gadsimta aptieku: mamma braukusi uz Tamro ar autobusu, vedusi zāles no noliktavas. Arī tētis piedalījies – viņa pārziņā bijusi zāļu atgādāšana no Calcex. Meitene varējusi palīdzēt zāļu pieņemšanā, pārskaitījusi vitamīnu kastītes, mācījusies fasēt. Aptiekā joprojām gatavo zāles. “Pie mums vēl ir aptiekas gaisotne,” saka vadītāja.

Ligija vispirms apguvusi farmaceita asistenta, pēc tam arī farmaceita arodu. Tomēr pēc studijām gribējies izbaudīt darba dzīvi Rīgas aptiekās – strādājusi Sentor Farm Lauvas aptiekā Vecrīgā, pie Dinas Kurzemnieces Jelgavas un Rīgas aptiekās, pavisam īsi Ģimenes aptiekā. Kad pirms 10 gadiem piedzimis dēls, Ligija pārcēlusies uz Baldoni un aptiekā strādājušas abas ar mammu.

“Kad māmiņa vairs nevarēja strādāt, pārvilināju šurp māsu no Sentor Farm Ķekavas aptiekas. Sākumā lūdzu, lai palīdz vismaz vienu dienu nedēļā, lai varu dabūt brīvdienu. Kad pirms gada gaidīju meitiņu, Evita pārgāja uz mūsu aptieku pavisam.

Esam apmierinātas, ka varam būt noteicējas par savu darbu. Esam savus klientus izlutinājušas, viņi drīkst zvanīt un ārkārtas gadījumā saņemt zāles arī ārpus darbalaika, cenšamies sagādāt visu nepieciešamo, dažreiz klienta labā sadarbojamies ar citām aptiekām. Lai arī nelielajai Baldonei trīs aptiekas liekas daudz, tomēr katrai ir sava vieta un nozīme, sortiments katrā atšķiras,” skaidro Ligija.

“Uzskatu, ka aptiekā nav jāliek uzsvars uz pārdošanu un peļņu. Esmu radusi iedziļināties katra klienta stāstā, orientējos uz palīdzību, domāju par labāko risinājumu, ja ir šaubas, konsultējos ar ārstu. Mums ir labs kontakts gan ar ārstiem, gan klientiem. Nevaru iedomāties, ka mēģinātu pārdot zāles vai preces, jo kāda firma par to būtu samaksājusi. Es tā negribu.

Uzskatu, ka farmaceitiskā aprūpe notiek tikai tad, ja es domāju, kas konkrētam cilvēkam patiešām nepieciešams, nevis –kas tik viss viņam derētu.

Darba gaitās esmu piedzīvojusi daudz ko: gan augstprātīgu attieksmi no vadības, gan labu cilvēcisku attieksmi, bet komplektā ar visai pieticīgu atalgojumu, bet skaidrs, ka vislabāk būt saimniekam aptiekā un strādāt pēc sirdsapziņas.”

Aptiekā nereti nākas sniegt arī pirmo palīdzību, arī uzlīmēt plāksteri. Iegriežas Riekstukalna slēpotāji ar traumām. “Lūzumu gan atteicos šinēt, lai gan cilvēks gribēja – vai tad neesot kāds dvielis, ar ko piesaitēt dēlīti. Lūdz arī ievadīt vakcīnas. Gadās, ka cilvēks nopērk injicējamas pretsāpju zāles, bet saprot, ka līdz medmāsai netiks, lūdz, lai iešpricēju. Ko lai dara? Ņemu un špricēju,” saka Ligija.

Evita atceras, ka medicīnas skolā bija jāmācās injicēt ne tikai zem ādas, bet arī muskulī, meitenes špricējušas cita citai, bez šāda treniņa nevarēja likt eksāmenu. Kādai klusai meitenei bijis bail durt, bet trūcis arī dūšas atteikties no injicēšanas, iedūrusi un noģībusi…

Kam jāmainās uz augšu

Uz jautājumu, kam būtu farmācijā jāmainās, Ligija atbild: inspekcijas attieksmei un e-receptes darbībai. Viņa uzskata, ka Veselības inspekcijas pārbaudes aptiekā nebūtu jāgaida ar spriedzi un satraukumu. Lai gan dažādu inspektoru attieksme esot atšķirīga. Viens prot būt korekts, cits to nespēj.

“Žēl, ka inspekcija nevis palīdz uzlabot darbu, padarīt to racionālāku un loģiskāku, bet mēģina uzspiest nebūtiskus norādījumus. Aizrāda par aptiekas instrukciju un paskaidrojumu gramatiku un stilu. Jautā, kur esmu mācījusies lietot ledusskapi.

Gribētos, lai mēs aptiekā gaidītu inspekciju ar interesi, lai inspektors palīdz novērst kļūdas, konsultē. Negribu trīcēt no bailēm,” drosmīgi atklāj Ligija.

“Likumus, protams, ievērojam. Aptiekas durvju platums bija 3 cm par mazu, nekā to prasa normatīvi, bet invalīdi ratiņkrēslā varēja iekļūt. Durvis izveidojām vajadzīgā platumā,” saka Ligija.

Apotheka priekšrocības

Pirms pāris gadiem līdz ar runām par e-recepti Ligija prātojusi, kā aptieku datorizēt, ieviest kases sistēmu. Nelielai aptiekai tas ir dārgi, nezinājusi pat, ar kādu summu jārēķinās. Kā nepatīkama atmiņa par neracionāliem izdevumiem palicis fakts par nepieciešamību mainīt nesen iegādātu kases aparātu pēc eiro ieviešanas. “Apjautājos “aptieka-1” programmā, kur biju iesaistījusies, vai ir iespēja saņemt kādu atbalstu. Viņi atbildēja, ka jārēķinās ar gandrīz 3000 eiro, bet nekā palīdzēt nevarēja,” atceras Ligija.

Taču tad nācis Apotheka piedāvājums izmantot Apotheka sadarbības programmu ar tās daudzajām priekšrocībām, arī saņemt nepieciešamās datorprogrammas. Vadītāja vērtē izveidojušos sadarbību: “Izlēmu, ka tas der. Piekritu, jo saņēmu tieši tādu pretimnākšanu, kāda man bija vajadzīga, atrisinājās arī mana galvenā problēma. Esmu ļoti apmierināta, ka sekmīgi izdevās datorizēt aptieku un pievienoties e-receptei. Priecājos, ka esmu brīva savos lēmumos. Joprojām varu izvēlēties preces arī citās lieltirgotavās, ja man to vajag. Nekas netiek uzspiests.

Turklāt man ļoti patīk Apotheka komanda. Esmu sadarbojusies ar daudziem uzņēmumiem, apvienībām un varu teikt, ka šis kolektīvs ir sirsnīgākais, atvērtākais sarunām, jūtos ar viņiem kā savējā. 2016. gada decembrī pievienojāmies Apotheka, bet janvārī mūs jau uzaicināja uz gadumijas balli. Tur netiek dalītas aptiekas pēc lieluma, svarīguma, arī Apotheka vadītāji ir vienkārši cilvēki, uzreiz pārgājām uz “tu”, jūtos pieņemta saimē. Arī vasaras brīvdienu pasākums bija sirsnīgs un labi organizēts. Jūtam rūpes par mums un labu attieksmi.”

“Viņi ir forši cilvēki!” saka Ligija un nosauc Apotheka komandas pārstāvjus Jāni Ģēģeri, Mārci Rutuli, Mariku Vaivodi, Zani Gržibovsku un citus, ar ko sanācis ciešāk kopā strādāt.

Vadītāja atzīst, ka klientiem patīk Apotheka zīmols un piedāvātās priekšrocības: dāvanu kartes, arī ikdienas atlaides – to uzreiz varējis manīt, ka cilvēkiem ir lielāka interese. “Uzkrājums Apotheka kartē ir jūtams, cilvēki to novērtē. Ja tas ir tikai viens cents no eiro, tad ilgi jākrāj, lai būtu vērā ņemama summa, bet Apotheka kartes uzkrājumā nonāk 5%. Jaunumu un Apotheka zīmola ieviešanas dēļ gada laikā klientu loks ir palielinājies, esam ieraudzījušas jaunas sejas. Arī aptiekas apgrozījums ir jūtami audzis. Tas parāda, ka lēmums izmantot sadarbības programmu ir bijis pareizs un arī atbilstošs mazas aptiekas vajadzībām.”

Kā klājas ar e-recepti?

“Ja viss e-receptē ievadīts pareizi, tad strādāt ir viegli, bet diemžēl gadās dažādas kļūdas, kuru skaidrošana paņem daudz laika,” atzīst vadītāja.

“Tā kā NVD sistēmai vēl nevaram uzticēties, gribam pārbaudīt, kuras receptes nonākušas e-receptes datubāzē. Tas nenotiek raiti. 4. janvārī VIS sistēmā vēl nebija nonākušas 30. decembra receptes. Taču gada sākums vienmēr bijis grūts, jo NVD vēl nav noslēdzis līgumus ar ārstiem un nereti sistēma ziņo, ka ārstam nav līguma un zāles nav apmaksājamas. Citus gadus esam gaidījuši pat līdz februārim, kamēr NVD noslēdz līgumu ar ārstu, esam turpinājuši izsniegt zāles un tikai cerējuši, ka saņemsim apmaksu.

Toties esmu apmierināta, ka, pateicoties Apotheka nodrošinātai sistēmai, reģistrēšanās notiek ar ID karti un tas ir ātrāk un ērtāk nekā ar bankas karti, kā pašlaik reģistrējas arī ārsti. Esmu pamanījusi, ka ārstu iekšējās sistēmas atšķiras pēc to ērtuma un ātruma. Ļoti apmierināta esmu arī ar mūsu sistēmas atbalsta dienestu – gan sistēmas ieviešanas posmā, gan dažādās ikdienas situācijās, gan ieviešot e-recepti.”

Kas nozarei šai gadā visvairāk vajadzīgs?

“Gribētos, lai izdodas atrisināt vismaz divas aptiekām tik būtiskās problēmu grupas – uzlabot sadarbību ar inspekciju un panākt sekmīgu e-veselības darbību. Tad jau dzīve šķistu rožaināka…”

Māsas izbauda muzeju nakti.

Kas rotā dzīvi?

Ārpus darba Ligijai ļoti patīk dejot, dziedāt un baudīt jūru, cik vien tas iespējams. Viņas stāsta par saviem un māsas labsajūtas avotiem: “Ceļot iznācis maz, jo pēdējos 15 gadus esmu strādājusi bez atvaļinājuma, bijusi tikai viena brīvdiena nedēļā, ko izbaudu ar ģimeni un draugiem. Tagad bērna kopšanas atvaļinājums beidzot ir īsts atvaļinājums!

Ar dēlu šā mācību gada pirmajā dienā.

Kopš skolas esmu dziedājusi Baldones vidusskolas korī, kopā ar māmiņu – korī “Dziedātprieks” un piedalījusies daudzos dziesmu svētkos. Kad iestājos Latvijas Medicīnas akadēmijā (tagad RSU), dziedāju korī “Rīga”. Baldones mūzikas skolā spēlēju klavieres, un mans dēls tagad tur mācās spēlēt ģitāru. Kad pietrūkst enerģijas, man vajag kārtīgi izdziedāties, automobilī braucot uz darbu, vai arī aiziet uz balli izdejoties, tad varu atkal darbam ķerties klāt ar jaunu sparu! Manai māsai Evitai viss ir pretēji, viņa vairāk ir mājas cilvēks, mīl rušināties piemājas dārziņā, baudīt klusumu. Es nespēju ilgi ņemties pa dobēm – man vajag lielāku kustību.”