Diskusijā spriež par labo praksi publikācijās par zālēm un veselību

Pacientu izglītošanas kampaņas ir sabiedrības izpratnes vairošanas, informēšanas vai izglītošanas nolūkos izplatīta informācija par slimībām vai simptomiem vai ārstēšanas iespējām. Taču šādām kampaņām, kā arī masu medijos paustai informācijai par dažādām slimībām ir savi “zemūdens akmeņi”. Par tiem 9. oktobrī diskusijā ar veselības nozares žurnālistiem un citiem interesentiem runāja biedrība “Veselības projekti Latvijai” (VPL).

Kā skaidroja VPL un Rīgas Stradiņa universitātes pētniece farmācijas doktore Elita Poplavska, šādu informāciju nereti izmanto, lai reklamētu recepšu zāles sabiedrībai. Tā var veicināt nevajadzīgu diagnosticēšanos un ārstēšanos, var maldināt sabiedrību par slimības izpausmēm vai nopietnību, kā arī var veicināt neracionālu veselības aprūpes līdzekļu izlietošanu.

Pēc E. Poplavskas teiktā, pacientu izglītošanas kampaņas Latvijā netiek atsevišķi regulētas normatīvajos aktos. Industrijas ētikas kodekss sniedz vien rekomendācijas. Savukārt normatīvajos aktos noteikts tikai, ka recepšu zāles nedrīkst reklamēt sabiedrībai, taču nereti šī reklāma ir slēpta. “Slēptā reklāma ir neapzīmēta, kādam izdevīgas informācijas publicēšana, ja par to ir saņemta samaksa, bet auditorijai nav iespējamas šo saturu atšķirt no redakcijas veidota satura,” skaidro mediju eksperte Anda Rožukalne.

Sešus mēnešus monitorējot dažādu kategoriju populārākos drukātos un tiešsaistes medijus latviešu un krievu valodā, VPL pētnieki konstatēja, ka vidēji nedēļā tiek publicēti 10 materiāli par slimībām un ārstēšanos. (Tika izslēgti materiāli par uztura bagātinātājiem, homeopātiskajiem preparātiem, bezrecepšu zālēm, vakcīnām.) 149 jeb 94,9% (n=157) neizpildīja vismaz vienu no pētnieku izvirzītajiem kvalitātes kritērijiem. Pētnieki vērtēja, vai informācija nav uzskatāma par reklāmas tipa informāciju, vai tā nav maldinoša vai nepilnīga, vai tajā netiek izmantota baiļu ietekme un iedzīvotājiem nepiemērota, sarežģīta  valoda, kā arī to, vai informācija ir sabalansēta – vai pretī ieguvumiem tiek pastāstīts arī par riskiem. Tāpat tika vērtēta atsauksmju izmantošana rakstos, kā arī tas, vai ir sniegtas ziņas par kampaņas sponsoru vai veidotāju.

Biežākās rakstos apskatītās tēmas: kardioloģija (10,7%), dermatoloģija (8,3%), onkoloģija (7,7%), uroloģija (7,7%), sāpes (7,1%). 14,6% jeb 23 raksti iekļāva speciālas mājas lapas, kurās publicēts sīkāks apskats par konkrēto slimību. 10 kampaņas bija pretrunā ar Eiropas regulējumu – tās tieši vai netieši reklamēja recepšu zāles.

VPL pētnieku veiktais pētījums kopumā lika pieņemt šādus secinājumus:

• pacientus izglītojošās kampaņas ir sastopamas drukātos un tiešsaistes medijos Latvijā,
• satura atbilstība Eiropas un starptautiskajiem standartiem ir zema,
• zemas kvalitātes satura kampaņas neveicina sabiedrības izglītošanu, var veicināt nepamatotu diagnosticēšanos vai ārstēšanos,
• nepieciešams veidot nacionālas vadlīnijas vai normatīvo regulējumu kampaņu satura kvalitātes veicināšanai.

VPL pārstāve Signe Mežinska skaidroja, kāpēc sabiedrībai ir svarīgi saņemt informāciju par zālēm. Ja sabiedrībai pieejamā informācija par zālēm ir vērsta uz līdzestības veicināšanu un palielina pacientu izpratni par racionālu zāļu lietošanu, tā var sniegt būtisku ieguldījumu sabiedrības un indivīda veselības uzlabošanā. Taču nepareizi, nepārdomāti vai mārketinga nolūkos sniegta informācija var negatīvi ietekmēt sabiedrības un indivīda veselību. Latvijā robeža starp informāciju un reklāmu zāļu jomā ir visai neskaidra un trūkst kritēriju, lai noteiktu, kad zāļu pieminēšana medijos būtu jāuzskata par reklāmu, norādīja S. Mežinska.

Kā skaidroja S. Mežinska, slēptās reklāmas iniciatori un tās satura veidotāji var būt dažādas iesaistītās puses. Ne vienmēr mediju darbinieki ir informēti un spēj atpazīt slēpto reklāmu, ko tekstā iesaista intervētās personas vai preses relīzes. Dažkārt slēptā reklāma ir redakcijas un reklāmdevēja vienošanās rezultāts, bet dažkārt informācija, kas vērotājam izskatās kā slēptā reklāma, var būt iekļauta bez šāda nolūka.

Mežinska norādīja uz kvalitātēm, kam būtu jāpiemīt objektīviem, neitrāliem materiāliem par veselības tēmām. Proti, informācija nedrīkst rosināt pacientus lietot vai prasīt ārstam izrakstīt konkrētas zāles, informācija nedrīkst aizkavēt pacienta vēršanos pie ārsta slimības gadījumā, informācijai ir jābūt balstītai uz faktiem un pasniegtai sabalansēti, informācija nedrīkst radīt nepamatotas cerības par veiksmīgu ārstēšanu, informācija nedrīkst būt maldinoša attiecībā uz produkta drošību.

S. Mežinska ieteica labo praksi, gatavojot materiālus par zālēm vai slimībām. Pie tās pieder šāda rīcība:

• ja nepieciešams minēt zāles, tiek lietoti zāļu starptautiskie nepatentētie nosaukumi,
• ja tekstā ir minētas konkrētas zāles un to iedarbība, tad ir minētas arī zāļu aprakstā minētās blakusparādības,
• netiek apgalvots, ka zāles ir “dabīgas”, “bez blakusparādībām” utt.,
• netiek apgalvots, ka ģenēriskās zāles ir sliktākas, nedrošākas par oriģinālajiem medikamentiem,
• ir vērtīgi atgādināt, ka arī pacienti var iesniegt Zāļu valsts aģentūrai ziņojumus par zāļu blakusparādībām,
• nerada iespaidu, ka zāles ir pārtikas produkts, kosmētikas līdzeklis vai kāds cits plaša patēriņa produkts,
• ir norādīts, kas apmaksā rakstu, ja informācijai ir sponsors,
• netiek pārspīlēta zāļu iedarbība (“brīnumlīdzeklis”),
• netiek iekļauti pacientu pieredzes stāsti par veiksmīgu ārstēšanos ar konkrētajām zālēm,
• nerada iespaidu, ka zāļu iedarbība ir garantēta,
• nerada iespaidu, ka, lietojot zāles, pacienta vispārējais veselības stāvoklis ievērojami uzlabosies.

VPL diskusijā uzklausīja klātesošo ieteikumus situācijas uzlabošanai, lai apkopotu viedokļus un iekļautu tos sava pētījuma galaziņojumā. Ar to tiks iepazīstinātas veselības aprūpes nozares atbildīgās valsts institūcijas. VPL uzskata, ka nepieciešamas vadlīnijas, kas regulētu tik būtiskas informācijas sniegšanu sabiedrībai. Taču, kā diskusijā pauda Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, arī ierobežojot un kontrolējot latviešu valodā publicēto informāciju un cenšoties objektīvi izglītot sabiedrību, neviens no mums nav pasargāts no visdažādākās kvalitātes un satura internetā publiskotās informācijas saņemšanas angļu valodā. Savukārt Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente Dace Ķikute aicināja žurnālistus, rakstot par farmācijas vai veselības aprūpes tēmu, rūpīgāk iedziļināties aprakstāmajā tēmā un konsultēties ar zinošiem speciālistiem, piemēram, klīniskajiem farmaceitiem.

 

Elīna Badune

www.farmacija-mic.lv