Latvijā izplatās jaunas ērču sugas

Klimata izmaiņas nes līdzi ari izmaiņas kukaiņu un ērču izplatībā. Latvijā parādās jaunas ērču sugas un līdz ar tām jaunas slimības. Šogad par ērču encefalīta endēmiskajiem rajoniem jeb teritorijām ar īpaši augstu saslimstības risku Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) atzinis 31 Latvijas novadu, kas ir par četriem vairāk nekā pērn.
Novērotā ērču aktivitāte pavasari un vasaras sākumā sakarā ar ieilgušo vēsumu pavasari un sausumu vasaras sākumā kopumā šogad bija nedaudz zemāka nekā pērn, tomēr jūnija vidū atsevišķās monitoringa vietās ērču blīvums sasniedza vairāk nekā 80 ērču uz km, kas ir augsts rādītājs.
Entomologs Voldemārs Spuņģis uzsver, ka ērču sastopamība ir lielāka, ja konkrētā apvidū ir vairāk zīdītājdzīvnieku. Savvaļas dzīvnieki ir galvenie ērču barotāji, tāpēc, jo vairāk meža zvēru, jo vairāk ērču. Sausā priežu mežā, kur zīdītāju ir maz, maz arī ērču, savukārt mežos, kur ir daudz grauzēju, kur ir zāle, stigu malās ērču ir ievērojami vairāk. Ērce pati nepārvietojas, tā ceļo tikai kopā ar dzīvnieku. Kad paēd, tad nokrīt zemē, skaidro V. Spuņģis.
Latvijas teritorijā no austrumiem ienākušas taigas ērces (Ixodes persulcatus) un tikušas līdz Latvijas vidienei, bet precīzākas izplatības robežas vēl nav zināmas. Taigas ērces vizuāli ir ļoti līdzīgas Latvijā jau izsenis mītošajām suņu ērcēm (Ixodes ricinus). Atšķirību var noteikt tikai zem mikroskopa.
Pēdējos gados Latvijas mežos savairojusies vēl viena ērču suga – pļavu ērces (Dermacentor reticulatus), kas līdz šim plaši izplatītas bija citviet Eiropā. Arī šīs ērces, tāpat kā suņu ērces un taigas ērces, pārnēsā gan ērču encefalīta, gan Laimas slimības ierosinātājus. Pļavas ērces pārnēsā arī suņiem ļoti bīstamo babeziozi un citus slimību ierosinātājus.
Pļavu ērces pie mums ienākušas no Viduseiropas un Dienvideiropas. Tā kā klimats pie mums pēdējos gados kļuvis maigāks, dienvidu sugas var te pārziemot, skaidro entomologs. Šī ērce ir mazliet lielāka un ar garākām kājām nekā vietējās ērces. Pļavu ērces mātīte pirms ēšanas ir tikai 3,8-4,2 mm gara, kad paēdusi – sasniedz pat 1 centimetra garumu. Tēviņš ir 4,2-4,8 mm garš. Latvijā jaunā ērču suga dzīvo pļavās, klajumos, jauktu koku mežos, kas atrodas upju vai ezeru tuvumā, purvainās vietās.
Latvijas teritorijā atsevišķās vietās konstatētas ari citas svešzemju ērču sugas, kuras izveidojušas stabilas populācijas, bet tiešus draudus tās vismaz pagaidām nerada. Jaunās sugas arī ir slimību pārnēsātājas, bet nav orientētas uz cilvēku.
Ērču mātītes asinis sūc vairāk, tēviņiem svarīgākā ir pārošanās. Ērču mātītes sava dzīves cikla laikā asinis sūc četras reizes, bet tēviņi trīs reizes. Kāpuri sūc asinis no maziem dzīvniekiem, grauzējiem. Nimfa (ērces attīstības stadija) var piesūkties gan maziem, gan lieliem dzīvniekiem, savukārt lielās pieaugušās ērces barojas galvenokārt uz lielajiem zīdītājdzīvniekiem. Cilvēkam parasti piesūcas pieaugusi ērce.
Grauzēji, galvenokārt strupastes, ir galvenie ērču kāpuru barotāji, kas tās inficē ar ērču encefalīta vīrusu un citiem patogēniem, savukārt nimfas izbaro un inficē nelielie zīdītāji – lapsas, zaķi, kā arī putni. Strupastes bieži mīt vietās, kur ir graudzāles, aizaugušās pļavās, izcirtumos, mežmalās, līdz ar to ērču šādās vietās ir vairāk.
Ērce ir aukstasiņu dzīvnieks, un ziemas sals tai neskādē, jo labvēlīgākus laika apstākļus tā gaida augsnē. Līdz ar to jārēķinās, ka ērces būs mums līdzās vienmēr.
Par saslimstību ar ērču pārnēsātajām slimībām šogad vēl pāragri spriest, jo šī gada ērču aktivitātes sezonas laikā saslimušo ir mazāk nekā 2017. gadā, izņemot ar ērlihiozi. Turklāt, kā liecina SPKC dati, visvairāk inficējas ogojot un sēņojot, nevis pavasarī vai vasaras sākumā.
Šogad no 1. janvāra līdz 2. jūlijam ar ērču encefalītu Latvijā saslimuši 20 cilvēki, savukārt ar Laimas slimību – 106 cilvēki, ar ērlihiozi saslimuši seši.
Ērlihioze parasti norit vieglā formā un pāriet pati no sevis, taču daļai pacientu izraisa gripai līdzīgus simptomus – drudzi, vājumu, galvassāpes un muskuļu sāpes. Nereti parādās arī izsitumi pa visu ķermeni. Ērlihiozes simptomi parasti sāk izpausties vienu divas nedēļas pēc ērces piesūkšanās. Pret šo slimību, tāpat kā pret Laimas slimību, nav vakcīnas.

Avots: Latvijas Avīze

05.07.2018