Latvijā nav izveidota uzticama zāļu rezervju sistēma kara un lielu krīžu gadījumam

Kamēr Igaunijā jau gadu darbojas no Somijas pārņemti un pielāgoti zāļu krājuma modeļi, Latvijā vispārpieejamo zāļu uzkrājumu cer sākt veidot tikai nākamgad. Kāpēc Latvijā nav medikamentu krājumu krīzēs situācijām? Kad nepieciešamās rezerves būs nokomplektētas?

Bija zāles, kas beidzās pirmajā dienā

“Mana dzīve līdz karam bija mana labākā, brīnišķīgākā dzīve, kas nu diemžēl ir palikusi pagātnē. Tam, ka notiks tas, kas notika, mēs nebijām gatavi!” tā telefonsarunā savu stāstu par Krievijas iebrukumu Ukrainā pirms vairāk nekā diviem gadiem sāk ukrainiete Oksana. “Masu medijos ziņoja, ka tas ir iespējams. Uzbrukuma iespējamība vairakkārt tika pārcelta, tāpēc cilvēki mazāk sāka ticēt, ka tas ir iespējams. Uztvēra to kā mēģinājumus iebiedēt.”

Tobrīd 29 gadus vecā sieviete kopā ar vecākiem, māsu un vecomammu dzīvoja privātmājā Hersonas piepilsētā piecus kilometrus no centra. “Bet bija cilvēki, kas sāka vākt trauksmes somas, sāka veidot mini aptieciņu – pirmās nepieciešamības zāles, sirdszāles, nomierinošās. Hroniskie slimnieki sāka veidot uzkrājumus. Bet bija cilvēki, kas tam nepievērsa lielu uzmanību.”

Oksana ir farmaceite un bija aptiekas vadītāja Hersonā.

“22. februārī, kad agresora valsts prezidents paziņoja, ka okupētās teritorijas tiks iekļautas Krievijas sastāvā, pie manis pienāca darbiniece un jautāja – kas tagad būs? Es teicu, mēs to neatzīstam, nekas nebūs! 23. februāris – maksimāli mierīga diena, mierīgi nostrādājām. Viena darbiniece gatavojās atvaļinājumam. Cilvēki dzīvoja savu parasto dzīvi, plānoja nākotni.”

24. februāra rītā viņa uz darbu vairs netika. Bija sākusies bombardēšana un haoss. Daži darbinieki tomēr bija ieradušies aptiekā. Oksana kā vadītāja pa telefonu aicināja darbiniekus izlemt  – doties prom no tuvojošās frontes vai arī palikt un strādāt.

“Ne visas aptiekas varēja atvērties, jo darbinieki netika uz darbu. Dažas aptiekas pat vairākas dienas tāpēc nestrādāja. Nācās mainīties ar darbiniekiem. Ja darbinieks dzīvo tuvāk citai aptiekai, viņš iet strādāt uz turieni.”

Jau kara pirmajās dienās ātri vien sākās atsevišķu medikamentu deficīts.  Dažas aptiekas Hersonā tā arī neatvērās, un to zāļu krājumi nebija pieejami. Cilvēki drīz vien tās uzlauza.

“Tā kā mūsu pilsētā preparātus neražo, tad mums zāles veda no citām pilsētām. Lielu noliktavu arī mums nav. Strādājām ar tiem atlikumiem, kādi bija sagādāti līdz 23. februārim. Pēc tam mēs preci vairs nesaņēmām.”

Pie aptiekām veidojās garas rindas.

“Ar ko es nodarbojos – mūsu aptieku tīklam bija iekšējā uzskaites sistēma, kur es redzēju savas aptiekas zāļu atlikumus un arī citās aptiekās. Es platformā “Viber” izveidoju saraksti ar pastāvīgajiem klientiem un koordinēju, kur viņi var iegūt nepieciešamos preparātus. Tas zināmā mērā palīdzēja mazināt nepamatotas rindas pie aptiekām, jo cilvēki stāvēja 2–3 stundas rindā, cerībā, ka saņems zāles, bet aptiekā to nemaz nav.”

Ar katru dienu aptiekā izsīka arvien vairāk medikamentu.

“Pamatā strādājām ar atlikumiem. Ko varējām, to aizvietojām ar atbilstošiem medikamentiem. To, ko nevarējām aizvietot… Cilvēki jau sāka meklēt brīvprātīgos, kas zāles piegādāja pa bīstamiem ceļiem, kas Hersonu savienoja ar pārējo Ukrainu. Bija antibiotiku, pārsienamo  materiālu deficīts. Bija vairogdziedzera darbības uzlabošanai paredzēto hormonālo preparātu deficīts. Ļoti stipri cieta diabētiķi, jo viņu preparātus izpirka vispirms.”

Haosa laikā Oksana pārliecinājās, ka jānosaka ierobežojumi, cik daudz zāļu cilvēki var iegādāties, jo uzdarbojās arī spekulanti. Viņi medikamentus pārdeva daudzreiz dārgāk.

“Panika noveda pie negatīvām sekām. Man liekas, ka jāizdara tā, lai strādātu uzskaites sistēma, ka cilvēkiem būtu iespēja paskatīties, kur var iegādāties zāles, kādas viņiem vajag. Vajag arī izskaidrot, ka ierobežota zāļu daudzuma izsniegšanas mērķis ir, lai tās dabūtu visi, kam tās nepieciešamas.”

2022. gada 2. martā okupantu armija iegāja Hersonā. Aptieka darbu turpināja, lai gan nekādas apgādes nebija.

“Mēs varējām nostrādāt līdz jūnija vidum, mūs neviens neaiztika. Pēc tam vienkārši atnāca ar automātiem un pateica – jūs šeit vairs nestrādājiet. Šīs telpas tiek nacionalizētas!”

Cilvēki ar hroniskām diagnozēm zāļu trūkuma dēļ mira. Īpaši veci cilvēki, kam nebija blakus kāda aprūpētāja.

Cik ilgs laiks pagāja, līdz tas sāka notikt?  “Nu ziniet, tādu simtprocentīgu statistiku jums nevaru iedot, bet apmēram pēc trīs mēnešiem, kad bija sajūtams deficīts. Medikamentu deficīts. Kad sāka beigties zāles slimnīcās, jā. Pēc trīs mēnešiem,” atceras Oksana.

Igaunijā izveidoti zāļu krājumi krīzes situācijām

Igaunijas krājumu veidošanas aģentūra ir valstij piederošs uzņēmums, kuram jāsarūpē un jāuzrauga valsts degvielas, gāzes, ēdiena un medikamentu rezerves nebaltām dienām. Uzņēmumā strādā 13 cilvēki, kas atbild par kādu no stratēģiskajām precēm – gāzi, ēdienu, degvielu un zālēm.

Lēmumus, kādas rezerves valstij vajag, pieņem ekspertu padomēs un ministrijās. Igaunijas krājumu veidošanas aģentūras valdes loceklis Prīts Plompū stāsta, ka, neskaitot degvielu, tagad aģentūra rūpējas par gāzes krājumiem, ko glabā Inčukalnā. Tai pieder gāzes pārsūknēšanas platforma Somu līcī. Uzņēmums rūpējas arī par pārtikas rezervēm un nu jau pāris gadus arī par zālēm.

Katram iedzīvotājam, kam ir hroniskas saslimšanas, ir rekomendēts mājās glabāt mēneša rezervi ar zālēm. Vairumtirgotājiem ir savas rezerves, par ko viņi regulāri informē valsts veselības dienestus. Slimnīcām ir savas rezerves īsākam laikam, un valstī kopumā ir arī atsevišķas nelielas rezerves ārkārtas situācijām. Tur pārsvarā ir vakcīnas un pretindes.

“Kas ir atšķirīgi, lūkojoties uz Latviju, – jums ir farmācijas ražošana. Mums ražošanas nav. Bet mēs domājam par iespējām ražot zāles,” stāsta Plompū.

Igaunijā plāno sākt ražot zāles mājlopiem. Par ārkārtas situācijām atbildīgie dienesti vērtē iespēju, vai krīzes gadījuma šīs ražotnes varētu pielāgot cilvēkiem domātu medikamentu ražošanai.

“Mēs neesam īpašnieki pārtikai vai zālēm, bet mums ir līgumi – lūdzu, glabājiet mūsu vajadzībām specifisku pārtiku vai zāles tādā un tādā daudzumā! Mēs par to maksājam. Un mums ir vienošanās, kā mēs tos krājumus dabūjam, ja valstij tos vajag.  Ir fiksētas cenas un vienošanās par loģistiku. Diennakts laikā mums tie ir pieejami.”

Lēmumu izmantot rezerves pieņem valdība. Savukārt par to, lai preces vienmēr būtu ar derīgu termiņu, rūpējas uzņēmēji, kas par to saņem atlīdzību.

Gan pārtikas, gan zāļu tirgotāji, kas izraudzīti konkursa kārtībā, izmanto sistēmu, ka paši vispirms pārdod to produkciju, kam līdz derīguma termiņa beigām atlicis mazāk laika. Aģentūra ik pa laikam noliktavās veic inspekcijas.

“Mūsu krājumi neglabājas vienā lielā noliktavā. Mūsu krājumi izvietoti pa visu Igauniju. Tā ir grūtāk iznīcināt visus krājumus ar vienu lielu šāviņu.”

Krājumus, kas ir aģentūras īpašumā, piemēram, atsevišķas medicīnas preces, kam miera laikos ir neliels apgrozījums, glabā noliktavās, kuras nomā no privātajiem.

Ideja, ka valstij jābūt savām medikamentu rezervēm, radās jau Covid-19 pandēmijas laikā. Taču sistēmu sāka aktīvi organizēt uzreiz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Valdība izveidoja 10 ekspertu padomi, kurā pieaicināja zāļu importētājus, ražotājus, vairumtirgotājus, farmaceitus un Labklājības ministrijas ekspertus.

“Lai modelis darbotos, ieguvumiem jābūt abās pusēs. Gan kompānijai, kas glabā krājumus, gan arī mums. Mēs atradām diezgan labu kompromisu.”

Igaunijas uzkrājumu veidošanas aģentūras komunikācijas vadītājs Martins Jaško piebilst: “Tā ideja par medicīnas krājumiem ir, ka tās visas ir zāles, ko var nopirkt aptiekā. Un tā ideja ir – cik ilgi mums ir zāles aptiekās, cilvēki var iet un paši sev nopirkt, mazāka slodze ir slimnīcām krīzē. Tā ir tā galvenā doma – samazināt spiedienu uz slimnīcām, vismaz kādu laiku.”

Pusgada laikā sistēma bija gatava, un pirmo reizi zāļu rezervju sistēmu iedarbināja pagājušajā gadā.

“Pērn septembrī tirgū negaidīti pazuda viens svarīgs medikaments. Un krājumos tas bija. Sociālo jautājumu ministrija vērsās valdībā, un valdība pieņēma lēmumu, ka krājumu var izmantot. Tad mēs atļāvām kompānijai, kas bija krājuma glabātāja, to laist tirgū. Tā bija laba mācību stunda,” atzīst Jaško.

Tagad aģentūra gatavojas medicīnas preču un mazo iekārtu krājumu iepirkumam.  Piemēram, iecerēts uzkrāt cukura līmeņa asinīs mērītājus. “Dažiem tas ir dzīvības un nāves jautājums, tāpēc viņiem mēs sākām veidot šādu krājumu,” piebilst Plompū.

RAKUS ir Latvijā modernākā slimnīcas aptieka

Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS) ir Latvijā modernākā slimnīcas aptieka. To būvēja Covid-19 laikā. Jaunā vairāku stāvu dzelzsbetona ēka ir iebūvēta slimnīcas kompleksā. Tā ar gariem gaiteņiem savienota gan ar stacionāriem “Latvijas Onkoloģijas centrs” un “Gaiļezers”, gan Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas korpusu.

“Tas medikamentu klāsts… Tas ir milzīgs. Tas ir, sākot ar oftalmoloģiju, kur ir acu pilieni, beidzot ar onkoloģiskiem medikamentiem,” stāsta RAKUS valdes loceklis Haralds Plaudis. “Mums ir iepirkumā 1500 pozīciju, bet tajās ir iekšā ap 700 dažādu aktīvo vielu, kurām ir dažādas zāļu formas,” piebilst RAKUS aptiekas dienestu vadītāja Laila Eglīte.

Slimnīcā ārstē stacionāri 60 tūkstošus pacientu gadā, 300 tūkstoši ir ambulatoro pacientu.

Plašajās noliktavu telpās gar sienām izvietoti plaukti ar dažādu zāļu iepakojumu piramīdām un kaudzītēm. Gandrīz visās telpās pa vidu ir neizsaiņotas vai daļēji izsaiņotas paletes ar medikamentiem.

“Šeit otrā stāva līmenī mums ir darbs ar zālēm. Tās ir izvietotas plauktos atbilstoši farmakoloģiskajām grupām, pēc derīguma termiņiem, lai cilvēki, kad izsniedz zāles, var pieiet klāt un mierīgi viņas sakomplektēt un izsniegt. Ne visas zāles, ko slimnīcas lieto, ir mazas smukas paciņas. Ir arī flakoni, šķīdumi, kas ir lielāki iepakojumi, kas nav ieliekami plauktos, mēs glabājam tās rezerves uz paletēm,” skaidro Eglīte.

Īpašs režīms ir  uzskaites zālēm ar narkotiskajām un psihotropajām vielām. Tām var piekļūt tikai ierobežots darbinieku skaits. Vienā zālē atrodas vairākas iekārtas, tādi kā ledusskapji nelielas dzīvojamās istabas lielumā.

Zāles noliktavā ir ne vien dažādās formās – tabletēs, ampulās, ziedēs un injicējamos šķidrumos, bet tām ir arī atšķirīgi glabāšanas režīmi.

“Ir trīs bāzes režīmi. Ir istabas temperatūra, tas ir 15–25 grādi, tad ir vēsa vieta – 8–15 grādi un auksta vieta ir 2–8 grādi. Katrs ražotājs, izstrādājot savu zāļu formu, nosaka šo režīmu, lai zāļu derīguma termiņa intervālā nemainītos šo zāļu kvalitāte,” klāsta Eglīte.

Lielākas platības noliktavā aizņem šķīdumi. Šķīdums ir ejošākā lieta slimnīcās darbā. Apjomi ir ārkārtīgi lieli.

“Pie tām rezervēm droši vien arī ir svarīgi saprast, ka trīs mēnešus uzglabāt un nodrošināt tabletes, tas ir viens apjoms. Bet infūzijas šķīdumi, teiksim tas, ko mēs patērējam nedēļas vai mēneša laikā, mēs smejamies, tas ir tāds maziņš Gaiļezers no šķidruma daudzuma viedokļa, tāpēc trīs mēnešus mums uzglabāt… Nu būsim godīgi, mums trīs mēnešiem nav šķīduma. Tam būtu vajadzīga vēl viena šāda ēka, lai mēs varētu to visu uzglabāt,” norāda RAKUS valdes loceklis.

Bez zālēm un šķīdumiem slimnīcai nepieciešamas arī ierīces un materiāli. Atšķirībā no zālēm likums neprasa turēt lielu rezervi. Lai gan abas lietas ir nesaraujami saistītas.

“Lai jūs saprastu, kas tie ir par apjomiem. Tas ir tāds kārtīgs basketbola laukums,” saka Plaudis. Eglīte piebilst: “Te ir visas preces un ierīces, jo – ko dod tas, ja ir zāles, bet tās nevar ievadīt pacientā? Tas, ka mums visu laiku tiek runāts par zāļu krājumiem, tas ir viens stāsts, bet runājot par slimnīcas darbības nodrošināšanu, arī par to mums ir jādomā.”

Vai ir izpildīti Covid-19 laikā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi, ka slimnīcai jāglabā medikamentu rezerve, lai nodrošinātos uz trijiem mēnešiem? “70 procentos tas ir!” saka Eglīte. Profesors Plaudis gan ir optimistiskāks, jo stāsta, ka zāles var savstarpēji aizvietot.

“Infūzie šķīdumi – skaidrs, es nedomāju, ka kāda slimnīca var pateikt, ka viņiem ir trīs mēnešu šķidruma norma. Tad es labprāt aizbrauktu apskatīties, kā tas izskatās,” stāsta Plaudis.

Gaiļezers ir salīdzinoši turīga, labi nodrošināta  slimnīca. Kā ar rezervēm ir mazajām slimnīcām? Latvijas Slimnīcu biedrības valdes vadītājs Jevgēņijs Kalējs skaidro: “Nē, un galvenais, ka naudas nav. Tam jau nav nekādi speciāli līdzekļi paredzēti. Mums atmaksā pakalpojumu slimnīcām pēc padarītā darba, pēc tarifa. Un tarifā katru dienu medikamentiem ir 1,4 eiro. Tas ir viss. Rezerves no tā nekādas uztaisīt nevar, ja nav papildu finansējuma. Un 1,4 dienā… nu jūs varat iedomāties, cik maksā aspirīns.”

Mums ir saraksti un darba grupas

Nozīmīgākos sabiedrības veselības jautājums likumdevēja līmenī vērtē Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisija. Vai šis jautājums deputātiem ir aktuāls? Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas loceklis Andris Bērziņš (Zaļo un Zemnieku savienība) saka: “Kā ir ar rezervēm, par šo jautājumu nav komisijā runāts. Nav runāts.”

Viņš gan piekrīt, ka tādām būtu jābūt, un sola apņēmīgi rīkoties. “Tas ir tāpat kā naftas rezerves, tāpat ir rezerves, kas ir saistītas ar medikamentiem.

Tas ir jāatrisina Ministru kabinetam ar ministriju kopā. Mēs varam to uzraudzīt un viņus stumt, un regulāri prasīt – jā, tas ir mūsu pienākums, un to mēs arī darīsim!”

Veselības ministrijā ir īpaša Nozares krīzes vadības nodaļa. To vada Veselības ministrijas (VM) Nozares krīzes vadības nodaļas vadītājs Juris Raudovs. Viņš stāsta – lai arī Latvijā nav izveidota aptiekas zāļu rezervju sistēma, kā tas ir Igaunijā, tomēr pavisam bez rezervēm mēs neesam. Arī Latvijā darbojas vairāku līmeņu zāļu krājumu sistēma. “Ir individuālais līmenis, ko iedzīvotājiem katram ir sev jātur mājās,” viņš saka.

Visiem, kam regulāri jālieto zāles, ir rekomendēts mājās glabāt trīs mēnešu rezervi.

“Nākamais ir iestāžu līmenis, slimnīcas, citas ārstniecības iestādes, kur noteikts atbilstošajos normatīvajos aktos, kur jāuzglabā rezerves darbības nepārtrauktībai no viena līdz trijiem mēnešiem. Tas ir šobrīd jau noteikts. Esam veikuši apzināšanu, tie rezultāti ir, viņi arī uzkrāj šo zāļu rezerves. Es domāju par slimnīcām,” stāsta Raudovs, atzīstot, ka ne visās slimnīcās ir rezerve trim mēnešiem.

Medikamentu krājumu veidošanas līmeņos iekļaujas arī Iekšlietu ministrijas paspārnē esošās valsts materiālās rezerves. “Tad mums ir valsts materiālo rezervju noliktavas, kur arī plānots papildināt gan to nomenklatūru, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, gan arī tiek aktualizēts jautājums par papildu finansējuma pieprasīšanu, kas gadu no gada ir bijis ne tik nozīmīgi piešķirts,” klāsta VM pārstāvis.

Sarunas sākumā ierēdnis par rezervēm izsakās neskaidri un, kā šķiet, mēģina situāciju mazliet piepušķot. Tomēr uz beigām viņš kļūst atklātāks. “Tas, ka tur šim mērķim nav bijis līdz šim pietiekams finansējums piešķirts, vai, var teikt, praktiski nav bijis piešķirts, tad šeit ir arī atbilde. Tāpēc mēs par to arī runājam, tas ir arī publiski izskanējis, un te jau nav ko slēpt šo faktu.”

Jautāts, vai rezervju faktiski nav, Raudovs saka: “Nē, nu nav tā, ka nav galīgi, – tās nav piepildītas tādā apjomā, kā tas ir noteikts.”

Raudovs optimistiski stāsta, ka ar aptiekās nopērkamo zāļu rezervju sistēmas  veidošanu darbs strauji iet uz priekšu. Šobrīd ir izstrādāts saraksts ar kritiski svarīgām  zālēm, kuras tad būtu jākrāj.

“[Saraksts] ir sagatavots, tas nav publiski pieejams. Šobrīd ir Veselības ministrijā darba grupa, kur apakšgrupu darbībās tiek caurskatīts, un vēl konsultācijas notiek gan ar Igauniju, gan ar Lietuvu un arī Ukrainas kolēģiem, lai sarakstu pilnveidotu un mēs būtu, kā teikt, uz vienas lapas,” stāsta VM pārstāvis.

Darba grupā bez ierēdņiem ir arī zāļu ražotāji un lieltirgotavu pārstāvji. Līdz konkrētām kritisko zāļu uzkrāšanas sistēmas aprisēm darba grupa vēl nav nonākusi. Nav arī zināms, cik tas maksās. Nav izlemts, cik liela rezerve jāveido.

“Šobrīd ir runas par to, ka līdz pat sešiem mēnešiem. Bet arī šis laika limits jeb termiņš ir diskutabls. Tas pat nav Eiropas Savienībā līdz galam pieņemts, tas ir izskanējis tikai projekta līmenī, šie seši mēneši,” saka Raudovs.

Latvijas Radio Raudovam vairakkārt jautā, kad mums zāļu tirgotāju noliktavās sāks krāties medikamenti nestundai. Viņš atbild: “Nē, nu viennozīmīgi un vienā dienā arī nepiešķirs tādu finansējumu, ka varam iegādāties. Jo tas jau ir arī iepirkums, tie ir centralizēti iepirkumi, arī vērtēšanas un piegādes, un visa tā loģistika. Tas noteikti nebūs vienā gadā. Tas ir vairāku gadu jautājums, kas šobrīd ir uzsākts.”

Vēlreiz jautāts, kad reāli tās zāles varētu sākt krāties – no nākamā vai aiznākamā gada – VM pārstāvis noteica: “Tas ir tāds jautājums ar daudzpunktu atbildēm. Es tiešām negribētu ņemt atbildībā, ka tiešām pateikt, ka mēs būtu jau gatavi nākamajā gadā. Es tiešām negribētu apņemties un pateikt konkrētu gadu.”

Raudovs atklāj, ka kritisko zāļu saraksts dažādās darba grupās veidots jau no 2021. gada. Jautāts, kur ir Latvijas problēma attiecīgas sistēmas izveidē, VM Komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders saka: “Igauņiem ir diezgan līdzīgi patiesībā. Attiecībā uz stacionāro nodrošinājumu viņiem ir trīs mēnešu krājums. Līdz ar to pati tā kārtība ir salīdzinoši līdzīga.”

Raudovs piebilst: “Godīgi sakot, intensīvi tiek strādāts sadarbībā ne tikai ar mūsu ministriju, bet arī ar Ekonomikas ministriju, jo tas paver vēl daudzus citus aspektus par aptieku tīkla izveidi un nodrošināšanu un tā tālāk.”

Ar šiem pašiem jautājumiem Latvijas Radio devās arī pie veselības ministra Hosama Abu Meri no “Jaunās Vienotības”. Viņš ir ārsts un amatā ir nepilnu gadu. Abu Meri sarunā cenšas radīt optimistisku noskaņu, ka nav jau nemaz tik traki. Par to, ka rezervju nav, viņš ir atturīgs.

---

Abu Meri: [Tās] Ir! Tikai nav tik pietiekoši, teiksim tā, ja.

Latvijas Radio: Par cik procentiem tās ir nodrošinātas? Par 70? Par 30?

Abu Meri: Nu, es negribu runāt par to. Tas nav pareizi runāt. Ļoti atvainojos!

Latvijas Radio: Bet to nav?

Abu Meri: Es nesaku, ka nav.

---

Liela daļa informācijas par valsts rezervēm krīzes situācijām ir neizpaužama. Tas ļauj Abu Meri saglabāt neziņu, cik īsti mums to ir, kam mēs esam gatavi un kam ne.

“Ir tāda milzīga grāmatiņa, kur ir katra veida, katra lieta, katri materiāli, cik ir jābūt, cik mums ir. Tātad ir, kur jālabo, ir lietas, kur jābūt, kur nepietiek. Jo mēs tik ilgi dzīvojam miera situācijā, visa Eiropa tāpat. Arī Lietuva, arī Igaunija. Kad runājam par rezervēm, visi domā slimnīcas un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD), tur ir jau. Covid-19 laika mācības,” teic ministrs, norādot, ka mazās slimnīcas cenšas, lai krājumi būtu.

Pretēji Raudovam viņš optimistiski sola, ka jau šogad varētu sākties rezervju uzkrāšana zāļu tirgotāju noliktavās. “Ja šogad manā budžetā ir iezīmēta konkrēta summa, lai to pirktu, tad var arī sākt kaut ko krāt!” saka Abu Meri.

Nemierā ar ierēdņu vilcināšanos ir četru lielu aptieku ķēžu īpašnieki, kuri ir apvienojušies Farmaceitiskās aprūpes asociācijā. Kristīne Jučkoviča ir tās izpilddirektore: “Jautājumi no farmaceitiem dažādos uzņēmumos – kā rīkoties brīdī, kad notiek kāda sociāli politiska krīze, piemēram, uzbrukums? Ko tad darīt? Un tad uzņēmumu vadītājiem dažādos līmeņos rodas šis jautājums – vai mums ir kādi priekšraksti, vai mēs zinām, kā rīkoties? Un mēs nonācām pie secinājuma, ka šādas informācijas mums nav.”

Viņa stāsta, ka šīm lietām jābūt sakārtotām. “Tad, kad mēs aizbraucam uz Igauniju un redzam, ka tas tur ir, tad mums iestājas neliels žēlums, kāpēc mums tā nav,” atzīst Jučkoviča.

Viņa ir pārliecināta, ka arī Latvijā jārīkojas līdzīgi, ka zāļu rezervei ir jābūt tuvu cilvēkam, jo Ukrainas pieredze parādīja, ka centralizēta apgāde apstājas.

“Igaunijā ir pilnīgi skaidrs tas, ka arī aptieka ir šī kritiskā infrastruktūra, ka ar laiku būs šāds valsts kartējums, kur būs arī aptiekas, arī ģimenes ārstu prakses tur ir. Igaunijā tas ir bijis politisks lēmums, kurā viņi ir izveidojuši šos procesus, kas ir arī ļoti labi pārvaldīti un labi strādā,” saka Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas izpilddirektore.

Farmaceite Oksana tagad ir devusies bēgļu gaitās un strādā aptiekā kādā citā Ukrainas pilsētā Volīnijas apgabalā. “Man paveicās sagaidīt Hersonas atbrīvošanu. Tomēr atsākt darbu mājās neizdevās. Dzīve tur kļuva neiespējama, jo sākās tādas apšaudes, ka gulēt normāli nevari un no mājas nevari iziet.”

Viņa ir pārliecināta, ka pilnībā nodrošināties ar rezervēm un instrukcijām kara stāvoklim nav iespējams. “Pasargāt pilnībā un pateikt, ja jūs izdarīsiet tā un tā… Nu, var atvieglot situāciju, izvairīties no kaut kādiem momentiem.”

Oksana novēl, lai Latvija nekad nepiedzīvotu tādas šausmas, ar kādām tagad saskaras Ukraina. “Labu dienu! Mieru jums! Veiksmi!”

Avots: lsm.lv