Vai esam gatavi nodrošināt veselības aprūpi un zāles krīzes situācijā

10.aprīlī izdevniecības “Dienas Bizness” rīkotā konferencē “Veselība kā drošība: zāļu pieejamība un apgāde” klātesošie diskutēja un skaidroja, cik droša var justies Latvijas sabiedrība attiecībā uz valsts politiku farmacetiskās aprūpes attīstībā, medikamentu pieejamību un tās apgādes drošību nākotnē un potenciālā krīzes situācijā.

AS “Olainfarm” valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis savā uzrunā konferences sākumā norādīja, ka mēs esam ļoti atkarīgi no Ķīnā un Indijā dislocētajiem piegādātājiem, to parādīja arī Covid-19. Viņaprāt, liels izaicinājums, ar kuru saskaras Eiropas Savienība (ES), ir stingrās regulatorās prasības, kas paredzētas, lai aizsargātu savu tirgu. “Lokālā ražošana ir pamatu pamats. Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kur ir saglabājusies nacionālā farmācijas industrija un tās potenciāls būtu jāizmanto. Tostarp arī – lai minimizētu atkarību no ārvalstu piegādātājiem,” uzsvēra J. Bundulis.  Viņš arī norādīja, ka Latvijā gandrīz puse zāļu tiek apmaksāta no ģimenes budžeta. Tas ir jautājums, pie kura valstij jāturpina strādāt. Savukārt kā galvenos virzienus zāļu pieejamības nepārtrauktībai Bundulis minēja jau spēkā esošo ES kritiski svarīgo zāļu sarakstu, zāļu ražošanas jaudas turpmāku kāpināšanu ES valstīs un nacionāla līmeņa krājumu veidošanu.

Viņš uzsvēra, ka farmācija ir viena no reglamentētākajām jomām un vienā dienā kaut ko mainīt nav iespējams. Latvijas tirgū dominē ārvalstu ražotāji, lielāko daļu zāļu tirgus veido imports. Vietējo ražotāju apjoms vietējā tirgū aug, bet vienalga ir mazs, norādīja Bundulis. “ES tiek daudz runāts par nacionālajiem zāļu ražotājiem kā vērtību, kā drošību Eiropā kopumā un katrā valstī atsevišķi. Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kurā ir nacionālā farmācijas industrija, un es aicinu izmantot to mūsu valsts labā,” savā uzrunā konferences dalībniekiem sacīja “Olainfarm” vadītājs.

Konferences turpinājumā diskusijā par aptieku tīklu Latvijā runāja Ilze Kronberga, aptiekas “Lavandas aptieka” līdzīpašniece, Alvis Ērglis, SIA “Latvijas Aptieka” valdes priekšsēdētājs, Sergejs Akuličs, Zāļu valsts aģentūras direktores vietnieks farmācijas jautājumos, un Latvijas Nacionālās zāļu apgādes asociācijas valdes loceklis Jānis Lībķens. Diskusiju vadīja Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas izpilddirektore Kristīne Jučkoviča, kas uzsvēra, ka arī veselības aprūpei būtu jābūt zem valsts “drošības lietussarga”, un norādīja, ka mēs valstī būsim tik droši, cik droši jutīsies valsts attālākajā reģionā dzīvojošais iedzīvotājs, tostarp – cik viegli viņam būs pieejamas zāles un veselības aprūpe.

“Tai sistēmai, kuru mēs veidojam vai veidosim, ir jāsasaniedz katrs, kam ir vajadzīgi medikamenti. Mums ir jāizmanto visi pieejamie resursi un pieejamās institūcijas, lai to īstenotu. Mēs gribam savlaicīgi plānot resursus un izmaksas. Mums visiem ir arī jāzina, kādā veidā mēs valstī veidojam farmācijas politiku, kas, par ko un cik maksā. Izaicinājums ir mūsu mazā tirgus situācija,” diskusijas ievadā pauda K. Jučkoviča.

Aptieka reģionā pilda arī ģimenes ārsta un sociālo funkciju. Cik ilgi?

I. Kronberga norādīja, ka viņas aptieka darbojas 12 gadus un, viņasprāt, tas ir rādītājs tam, ka aptieka konkrētajā reģionā ir vajadzīga. “Esam dzirdējuši vārdus no iedzīvotājiem, ka viņi priecājas, ka mēs tur esam, un viņi jūt, ka nav pamesti. Tas ir ļoti svarīgi, jo aptieka veic arī sociāli būtisku funkciju. Reģionos nav ģimenes ārstu, un es nebaidos teikt, ka aptieka tur pilda arī ģimenes ārsta funkciju, jo farmaceits ir reizēm vienīgais speciālists, pie kura cilvēks vēršas ar savām veselības problēmām,” skaidroja I. Kronberga. Runājot par nākotnes perspektīvām arī krīzes situācijā, viņa pauda, ka ar zāļu pieejmaību reģionos problēmu nav, ja tur ir aptieka. “Ja aptieku nebūs, zāļu pieejamības arī nebūs. Bet man un otrai aptiekas līdzīpašniecei tas ir misijas darbs un nav pamatdarbs, “ skaidroja farmaceite. Viņa arī norādīja, ka reģioni nav interesanti lielajiem tirgus spēlētājiem. “Mēs kā mazu aptieku īapašnieki reģionā vēlētos, lai valsts mūs atbalstītu un novērtētu arī finansiāli, gan šo veselības aprūpes funkciju, gan šo sociālo funkciju un kā ģimenes ārsta aiztājēju,” piebilda Kronberga.

Viņa arī vēlējās kliedēt bažas, ka reģionos aptiekas tiek mazāk apgātādas ar kaut kādiem deficīta medikamentiem. “Arī šos deficīta medikamentus mēs varam saņemt, iestājoties nosacītā rindā; ir arī gadījumi, kad pacienti brauc no pilsētas un saņem zāles, ko varbūt pilsētā nesaņem. Pandēmijas laikā, ja salīdzinām ar zāļu krājumiem aptiekā pirms kovida, tad zāļu krājumu apjomi ir auguši. Tas ir pamatīgs slogs mazai aptiekai, bet, ja šo krājumu nebūs, tad mēs nevarēsim nodrošināt iedzīvotājus ar zālēm,” teica I. Kronberga.

A.Ērglis pastāstīja, ka  “Latvijas Aptiekas” tīklā ietilpstošās aptiekas pārsvarā atrodas reģionos, vairāk kā 40% šo aptieku ir reģionos, kur arī pilda sociālo funkciju: “Tas, kas mani biedē šajā situācijā, ir vairāk nekā 40% iedzīvotāju (kā liecina 2023. gada dati) ar ilgstošām saslimšanām, ar hroniskām slimībām. Jautājums – kā mēs varam krīzes sirtuācijā viņus nodrošināt ar visu, kas viņiem nepieciešams dzīvībai?” Viņš norādīja, ka pēdējā laika drauds ir arī kiberuzbrukumi. Tā, piemēram, gada 1. ceturksnī Latvijā bijis 340 000 kiberapdraudējumu. “Laime, ka Latvijā neviens nav trāpījis pa šo nozari,” teica A. Ērglis.

Zāļu krājumi – drošības garants, nesaprātīgs ieguldījums vai biznesa plāns?

Arī Ērglis atzina, ka zāļu krājumi aptiekās ir lielāki nekā pirms Covid-19 pandēmijas, taču tas “viss ir uz uzņēmēju rēķina”. “Mēs ļoti balstāmies uz esošo agādes sistēmu un paļaujamies, ka saņemsim zāles 24 stundu laikā. Jautājums – kāda rīcība būs brīdī, kad šī apgādes sistēma pārtrauks savu darbu? Kad viss ir labi un resursu pietiek, viss ir kārtībā, bet krīzes brīdī… Mēs atceramies, kas notika lielveikalu plauktos, kad sākās pandēmija. Tik lielus apjomus mēs neplānojam, tad rodas problēmsituācija. Ko tad darīt? Manuprāt, aptiekām ir jābūt neatkarīgai daļai no kritiskās infrastruktūras, kas nodrošina iedzīvotājus ar medikamentiem. Ir jābūt piegādei konkrētos punktos. Jautājums – kā to nodrošināt, ja notiek kādi globāli incidenti?” bažīgs bija SIA “Latvijas Aptieka” vadītājs.

J. Lībķens uzsvēra, ka zāļu apgādes uzņēmumi arī krīzes situācijā noteikti vedīs visu, kas ir pieejams, bet lielākā problēma, viņaprāt, ir tā, ka nosacīti 30 miera gadi ir pieradinājuši mūs dzīvot miera apstakļos un nedomāt “ko tu ēdīsi rīt”, bet, tiklīdz sākas kādas novirzes starptautiskajās piegāžu ķēdēs, mēs sākam izjust deficītu. “Šobrīd mūsu apgādes sistēma ir ar ne visai dziļām noliktavām, varam funkcionēt apmēram mēnesi, bet, ja pēc tam nav piegāžu, tad iestājas krīze,” skaidroja Lībķens. “Es atceros 2013.-2014. gadu, kad Veselības ministrijā bija sanāksmes par krājumu nodrošināšanu. Toreiz par mums smējās un teica, ka mēs ceļam paniku. Bet pienāca kovids, presei atlika uzrakstīt pāris slejas, ka pret kovidu palīdz vienas vai otras zāles, un aptiekās sākās rindas un “grūstīšanās” un to produktu izpirka 4-5 dienās,” atgādināja J. Lībķens.

Zāļu valsts aģentūras (ZVA) direktores vietnieks S. Akuličs apliecināja, ka valsts dara un darīs visu, ko mēs sagaidām, taču resursu vienmēr ir mazāk nekā vajadzīgs, lai nodrošinātu pilnīgi visu. “Valstij ir jādomā gan par to, ko varam nodrošināt tagad, gan par to, ko varēsim tad, kad atnāk krīze. Kad atnāks kāds īpašs negadījums, būs prioritizēšana visās jomās. Mums ir jāzina, kas ir būtisks, kas ir kritisks, kam jāatrodas lieltirgotavās, aptiekās, noliktavās. Tas ir jautājums arī katram pašam kā iedzīvotājam – vai tās zāles, kas man kā hroniskam pacientam ir nepieciešamas, ir man pieejamas konkrētam laikam, mēnesim vai pat 3 mēnešiem, lai es jebkurā gadījumā varu doties kaut kur prom un evakuēties un būt drošs par savu veselību,” skaidroja Akuličs.

I. Kronberga piebilda: “Ja mēs runājam par kaut kāda veida zāļu “portfeli”, kuram būtu jāatrodas aptiekā, mums [aptiekā]  ir tāds pieņemts. Tas, ko mēs uzskatām par būtisku. Tam arī “apakšā” ir plānošana, tā ir mūsu atbildība. Bet, ja valsts vēlas, lai visās aptiekās būtu šāda veida zāļu “portfelis”, tad par to ir jāvienojas un tam jābūt proporcionālam attiecīgā vietā dzīvojošam iedzīvotāju daudzumam. Bet būtu labi, ja valsts uzņemtos kāda veida atbildību par to, ja šim “portfelim” beidzas derīguma termiņš.”

A. Ērglis norādīja, ka svarīga ir decentralizācija, jo “visi uz Rīgu neaizskries pēc zālēm”. “Aptiekas nav bezizmēra, tās ir mazas, bez iespējām ilgstoši uzglabāt daudz medikamentu. Šodien nevaram 2 reizes vai 3 reizes palielināt atlikumus esošajās aptieku lokācijas viertās.” Turklāt viņš norādīja, ka kiberuzbrukuma gadījumā aptiekas ir ļoti atkarīgas no IT infrastruktūras: “Ko darīt, ja nestrādā e-veselība, ja nestrādā zāļu verifikācijas sistēma? Izdzīvosim. Bet liela daļa recepšu ir e-receptes. Ja dienu vai divas nav pieejama IT infrastruktūra, tad kādai ir jābūt farmaceita rīcībai, lai izsniegtu šos medikamentus?”

Cik mēs katrs esam gatavi ieguldīt no mūsu nodokļu naudas drošībā?

Par zāļu krājumiem  runājot, Lībķens sacīja, ka Valsts kontrole slimnīcām ir norādījusi, ka nav prātīgi veidot zāļu krājumus, ņemot vērā zāļu derīguma termiņus un citus apsvērumus. “Bet ir jāplāno, jo kovidā, kad beidzās krājumi, viss tika iepirkts haotiski, par dārgu naudu, vests ar čarterreisiem. Valstij ir vajadzīga darbības nepārtrauktība, plāns pa punktiem, piemēram, ja pārtrūkst internets, – vai un kā varēs piekļūt e-veselībai, e-receptei. Ko mēs darām, ja pazūd elektrība, ja nevar iepildīt degvielu uzpildes stacijā, jo nav elektrības? Ir daudz tehnisku jautājumu, bet, lai komersanti var pielāgoties šai situācijai, ir jāzina, kur ņemsim elektrību, kur ņemsim degvielu, kas ir prioritātes – slimnīcas, vai visas slimnīcas, visas aptiekas? Kam ko piegādāt?” uzsvēra Lībķens.

Atbildot uz viņa bažām, ZVA pārstāvis S. Akuličš skaidroja, ka katrai valsts iestādei ir civilās aizsardzības plāns, gatavības plāni dažādām situācijām, kas atrisina arī jautājumus par elektrību, reaģēšanu. “Mēs vienmēr gribam lielāku drošību, lielāku pārliecību… Šo jautājumu ir daudz, bet ir jāsaprot, ka katrs ekstra drošības elements maksā vairāk, un mums ir jāizšķiras, cik daudz tam jāpiešķir. Varbūt arī ir jānovērtē un jāatzīst, ka valsts ierēdņi ir vajadzīgi cilvēki krīzes stundā, un būs, kas viņus nomaina, kad vajadzēs būt postenī 24/7,” pauda S. Akuličš.

Runājot par zāļu pieejamību iedzīvotājiem krīzes situācijā, Akuličs norādīja, ka ir virkne aptieku, kam nav internetaptiekas, bet kas nodrošina zāles uz mājām; šo aptieku saraksts ir pieejams ZVA mājaslapā. Īpašos gadījumos var noteikt, ka zāļu izsniegšana notiek pie ārstniecības personas. Noslēgumā viņš sacīja, ka tas ir arī jautājums mums pašiem – cik mēs katrs esam gatavi ieguldīt no mūsu nodokļu naudas drošībā krīzes situācijā.

Par to, ko varam mācīties no Ukrainas pieredzes krīzes situācijā, konferencē pastāstīja NATO Informācijas un dokumentācijas centra vadītāja Kijivā Vineta Kleine. Par viņas prezentācijā stāstīto vairāk lasiet šeit: https://farmacija-mic.lv/ka-krizes-situacijai-veselibas-aprupe-varam-sagatavoties-no-ukrainas-pieredzes/

Valstij ir jāpasaka, kā pacientam rīkoties krīzē

Diskusijā par zāļu ražošanu un apgādi kā veselības drošības garantu viedokli pauda Latvijas Patentbrīvo medikamentu asociācijas valdes priekšsēdētājs Egils Einārs Jurševics, AS “Olainfarm” valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis, Latvijas Pacientu organizāciju tīkla vadītāja Baiba Ziemele un Balvu novada domes priekšsēdētājs, Latvijas Pašvaldību savienības Veselības un sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs.

J. Bundulis sarunā skaidroja, ka Latvijas likumdošana paredz, ka zāļu ražotājs var kā lieltirgotājs zāles vest līdz aptiekām. Ja ražošanas jaudas būs ierobežotas, ražotāji var strādāt vairākās maiņās, 24/7 režīmā, bet ir jāizvērtē riski. “Pamatjautājums ir pacientu drošība. Par šiem jautājumiem abām pusēm – valstij un ražotājam – ir jāvienojas, bet šie noteikumi ir jāpieņem jau šodien, lai, krīzes mirklim iestājoties, jau zinātu, kāda būs rīcība,” uzsvēra Bundulis. Viņš norādīja, ka visvairāk kara sirtuācijā cieš civilie iedzīvotāji un tas notiek tad, ja tauta nezina, ko darīt. Cilvēkiem ir jāzina, pie kā griezties.

E. Jurševics atzina, ka zāļu ražotāji arī krīzes gadījumā nevar apiet nosacījumus un likumus attiecībā uz drošu zāļu ražošanu: “ZVA to neatļaus darīt, jo skaidrs, ka tas ir jāievēro. Ukraina iepirka bez ārējā iepakojuma zāles lielos daudzumus. To varbūt varētu – iepirkt no ražotājiem lielus daudzumus, uzglabāt un tad vajadzīgā brīdī safasēt izplatīšanai. Jautājums – kas apmaksās šādus iepirkumus un uzturēšanas maksas?”

B. Ziemele skaidroja, ka pacientu organizācijas ir specifiskas nevalstiskās organizācijas, kas informē pacientus ar konkrērtu diagnozi, risina viņu sasāpējušos jautājumus, taču pašas var uzņemties krīzes situāciju atrisināšanu tikai individuāli, atsevišķiem pacientiem, ne valsts mērogā. “Man arī pēc šīs diskusijas nav radusies lielāka drošības sajūta. Mēs kā organizācija varam daudz ko paši paveikt individuāli, bet es negribu to darīt; mēs esam attīstīta valsts ar augstiem standartiem un tā tālāk, bet mēs nevaram to izdarīt. Man ir bail, ka brīdī, kad sāksies krīze, viss sabruks. Pandēmijā pacienti netika pie ārsta, bet vai valsts pateica, ko viņiem darīt, kā rīkoties? Valsts saka, ka mēs esam centrā, bet mēs neesam nekādā centrā! Tas, ka mums būtu jāiepērk medikamenti, jāveido krājumi, tā nav racionāla zāļu lietošana. Es ceru, ka mums tāda situācija nepienāks. Kovid laikā mēs strādājām pie prioritizācijas, tas bija ļoti sāpīgs jautājums, tie dati par šiem pacientiem vēl aizvien nav elektronizēti, un, ja tas nav šobrīd, tad tas nebūs arī krīzē!” skeptiska un skarba bija pacientu pārstāve.

Pēc konferences atklāts paliek jautājums – vai un cik daudz esam gatavi no nodokļu maksātāju naudas ieguldīt zāļu krājumu veidošanā un citos drošības pasākumos.

Konferences videoieraksts pieejams:

https://www.youtube.com/watch?v=iNk8YwsKP44

 

Elīna Badune

www.farmacija-mic.lv