Vajag spītēties darīt, un tad var izdarīt!

Jūnija sākuma “Ievas stāstos” publicēts Rīgas Medicīnas institūta (vēlāk LMA, tagad RSU) Farmācijas fakultātes ilggadējas dekānes, farmācijas doktores, profesores, studentu iemīļotas docētājas Vijas Eniņas atmiņu stāsts.

Viņa nu jau 12 gadus ir pelnītā atpūtā, kas gan ir visai aktīva – Vija ar dzīvesbiedru dzīvo Dubultos mājā ar dārzu, un tas gada siltajos mēnešos jākopj.

Vija dzimusi 1941. gada 9. jūlijā, kā viņa saka: septiņpadsmitajā kara dienā. 22. jūnijā Vācija uzbruka Padomju Savienībai, ieraujot karā tās okupēto Latvijas teritoriju. Vija labi atceras gaisa trauksmes skaņu, tādēļ skatoties ziņu pārraudes par notikumiem Ukrainā, bērnībā piedzīvotais spilgti ataust atmiņā.

Vecāki dzīvoja Pārdaugavā – blakus dzelzceļam, netālu no Stradiņa slimnīcas. Vija bija pirmais bērns ģimenē. “Kad sākās gaisa trauksme, tēvs ņēma mani padusē, mammu pie rokas un skrēja  uz pagrabu paslēpties. Karš vēl turpinājās, man bija kādi trīs gadi, bet es ļoti labi atceros reizi, kad atnācām mājās pēc uzlidojuma. Toreiz bija bombardēts dzelzceļš un mūsu dzīvokļa logi bija izsisti, un sienā bija iedūries sliedes gabals. Vai pāris gadus vecs bērns to var atcerēties? Var! Tie iespaidi ir ļoti spēcīgi,” stāsta Vija.

Aicinot novērtēt to, ka varam dzīvot mierīgos apstākļos, cienījamā farmaceitu skolotāja saka: “Vienmēr var būt labāk, bet var būt arī sliktāk, jādzīvo vien šeit un tagad un jāpieņem apstākļi, kādi tie ir.”

Pēckara laikā, Rīgā dzīvojot, ģimene turējusi gotiņu, arī sivēnu, vistas un trušus. Siens bija jāsavāc, kur vien tuvumā bija kāda pļaviņa, arī tagadējā Uzvaras parka teritorijā. Vija ar jaunāko māsu darījušas, ko spējušas, palīdzot uzturēt saimniecību un vēlāk Āgenskalna tirgū pārdodot izaudzēto.

Vija atklāj, ka viņai ir arī poļu saknes, jo mammas vecāki ir poļi, bet bērnībā ar viņiem sazinājusies krievu valodā, kas noderēja vēlāk skolā un augstskolā.

Vijai reiz bijis sapnis strādāt lauku aptiekā, lai ikdienā būtu saskarē ar augiem un cilvēkiem, bet tas gan nav īstenojies.

Studijas aizveda Viju uz Maskavu, kur viņa izstrādāja zinātņu kandidāta disertāciju par Amūras korķa koku, kas bija jāpēta tā augšanas vietā – Tālajos Austrumos. Jaunā zinātniece devusies nedēļu ilgā braucienā pa Transsibīrijas dzelzceļu un ar piedzīvojumiem nonākusi pētniecības centrā. Trīs gadu darbs vainagojās ar disertācijas aizstāvēšanu, bet atgriežoties Latvijā drīz vien jaunajai speciālistei uzticēti dekānes pienākumi. Viņa 27 gadu vecumā kļuva par jaunāko dekāni Latvijā un, šķiet, šis rekords joprojām ir saglabājies. Šajā nozīmīgajā postenī Vija aizvadīja 40 darba gadus, iekarojot studentu sirdis ar patiesu ieinteresētību un atsaucību.

Profesore visu mūžu ir darbīga optimiste, piedevām spītīga, kā viņa pati atzīst. “Ja citi nevar, tad es to varu! Vajag spītēties darīt, un tad var izdarīt.”

Vairāk lasiet “Ievas Stāstu” šā gada 11. numurā.

Olita Zariņa