Valsts kontrole: Paliatīvā aprūpe Latvijā nav atbilstoša pacientu vajadzībām

Paliatīvā jeb nedziedināmi slimu cilvēku aprūpe Latvijā netiek organizēta atbilstoši pacientu vajadzībām, šādu vērtējumu jaunākajā revīzijā sniegusi Valsts kontrole (VK).

VK uzskata, ka paliatīvā aprūpe Latvijā nav pilnvērtīga veselības aprūpes sastāvdaļa, jo nav radīti priekšnoteikumi, lai paliatīvās aprūpes sistēmu izveidotu atbilstoši pacientu vajadzībām, un tā netiek nodrošināta efektīvi visos veselības aprūpes līmeņos. Kritiski nepietiekami esot ambulatorie paliatīvās aprūpes pakalpojumi, kā rezultātā vairums pacientu nonāk slimnīcās, kuru kapacitāte nav pietiekama.

Kā atzīmēts revīzijā, lai arī kopumā paliatīvās aprūpes pacienti saņem veselības aprūpes pakalpojumus ģimenes ārstu praksēs, tomēr tikai piektā daļa šo pacientu saņēmuši plašāku veselības aprūpi kā glikozes regulāciju, brūču kopšanu, asinsspiediena mērījumus. Paliatīvās aprūpes pacientiem būtisks pakalpojums ir veselības aprūpe mājās, piemēram, medikamentu ievadīšana, enterālā barošana caur zondi, urīna ilgkatetra un stomas aprūpe, taču to saņēmuši ne vairāk kā 3% pacientu.

Sarežģītākos gadījumos specializēto paliatīvo aprūpi pie paliatīvās aprūpes speciālista vai paliatīvās aprūpes kabinetā saņēmuši vēl nedaudz virs 100 cilvēkiem gadā, turklāt reģionālais pārklājums ir ļoti ierobežots un lielākā daļa konsultāciju sniegtas Rīgā, pauž VK.

VK atzinīgi vērtē paliatīvās aprūpes pakalpojumu klāsta paplašināšanos, taču norāda, ka spriest par tā efektivitāti šobrīd esot pāragri, turklāt 2024.gadā tas plānots nelielam skaitam – 3078 – paliatīvās aprūpes pacientu.

Kā norāda VK, nepietiekamo ambulatoro paliatīvās aprūpes pakalpojumu dēļ slimnīcas ir pārpildītas. Starptautiskā prakse savukārt liecinot, ka tikai nelielai daļai paliatīvās aprūpes pacientu ir nepieciešami sarežģīti izmeklējumi un manipulācijas, ko var sniegt tikai slimnīcās. Revīzijā veiktā datu analīze liecina, ka Latvijā slimnīcās paliatīvās aprūpes un cita profila nodaļās kopā ievietoti 50% paliatīvās aprūpes pacientu, turklāt lielākā daļa no tiem specializēto paliatīvo aprūpi saņēma augstākā līmeņa klīnisko universitāšu slimnīcās.

Tomēr slimnīcu kapacitāte nav pietiekama. Par to liecinot rindas, faktiskais hospitalizāciju skaits, kas ik gadu ir mazāks nekā ieplānots gada sākumā, kā arī neizlietotais finansējums. Pašlaik paliatīvās aprūpes pakalpojumus nodrošina septiņas no deviņām slimnīcām, kas kvalificējas šo pakalpojumu sniegšanai, bet Nacionālais veselības dienests (NVD) nav apzinājis to visu iespējas nodrošināt paliatīvās aprūpes pakalpojumus, kas ir būtiski reģionālajai pieejamībai, vērtē VK.

Saskaņā ar revidentu aplēsēm, ambulatoro paliatīvās aprūpes pakalpojumu sniegšana kopumā ir izmaksu efektīvāka, salīdzinot ar pakalpojumu slimnīcā. Pareizi organizējot paliatīvās aprūpes pakalpojumu, pacients var saņemt sev attiecīgajā brīdī atbilstošāko aprūpi un kopumā valstij tas izmaksātu mazāk. Vienlaikus paliatīvās aprūpes kabineta augstās izmaksas un zemais unikālo pacientu skaits, kas vidēji gadā ir 38, radot pamatu lemt par paliatīvās aprūpes kabinetu turpmāko darbību. Atšķirīgi paliatīvās aprūpes pakalpojumi un to saņemšanas nosacījumi rada nevienlīdzīgu attieksmi pret pacientiem, kuriem ir vienas un tās pašas veselības aprūpes vajadzības, secinājusi VK.

Revidentu vērtējumā, paliatīvo aprūpi nesaņem visi pacienti, kam tā varētu būt nepieciešama. Piemēram, 2022.gadā valsts apmaksātu paliatīvo aprūpi saņēma 12 000 pacientu, savukārt saskaņā ar VK aplēsēm tā būtu bijusi nepieciešama vismaz 21 000 cilvēku. “Atbilstoši starptautiskajai labajai praksei” paliatīvās aprūpes nepieciešamību konkrētam pacientam nosaka, ņemot vērā viņa veselības stāvokli un slimības simptomus. Savukārt Latvijā paliatīvo aprūpi attiecina uz noteiktām diagnozēm, starp kurām nav vairāku Pasaules Veselības organizācijas norādīto izplatītāko diagnožu, kuru pacientiem arī varētu būt nepieciešama paliatīvā aprūpe. Turklāt Latvijā ir tādi specializētās paliatīvās aprūpes pakalpojumi, kurus var saņemt tikai pacienti ar noteiktām diagnozēm.

VK akcentē, ka 2023.gadā valstī bija tikai 15 sertificēti paliatīvās aprūpes speciālisti, no kuriem desmit bija darbspējas vecumā, bet tikai viens darbu paliatīvās aprūpes specialitātē norādīja kā pamatdarbu. Revīzijā tiek prognozēts, ka līdz 2030.gadam speciālistu skaits būs samazinājies līdz septiņiem.

Vienlaikus aplēsts, ka Latvijā nepieciešamais paliatīvās, tajā skaitā hospisa, aprūpes gultu skaits tikai onkoloģijas pacientu aprūpei vien varētu būt no 94 līdz 188 gultām, bet šobrīd slimnīcās kopā ir tikai 92 gultas.

Paliatīvās aprūpes saturs, īpaši slimnīcās, nav standartizēts, līdz ar to praksē tas atšķiras, klāsta VK. Tikai šogad spēkā stājās Ārstniecības likumā iekļautā visaptverošā paliatīvās aprūpes definīcija, kurai no esošajiem paliatīvās aprūpes pakalpojumiem atbilst tikai mobilās komandas pakalpojums dzīvesvietā. Turklāt šis ir vienīgais tieši paliatīvās aprūpes pacientiem pieejamais pakalpojums, kas ietver gan veselības aprūpes, gan sociālo komponenti.

Tāpat VK vērš uzmanību, ka Latvijā ilgstoši nav atbilstoši reģistrētu pieaugušo pacientu paliatīvās aprūpes klīnisko vadlīniju, ko varētu piemērot ārstniecībā, kvalitātes kontrolē un uzraudzībā. Nav noteikts, kādam personālam jābūt nodrošinātam, kādi pakalpojumi jāsniedz, vai paliatīvās aprūpes nodaļā jābūt nodrošinātai nepārtrauktai ārsta uzraudzībai, kādām privātuma prasībām jābūt nodrošinātām. Turklāt nav arī plānots noteikt obligāti vērtējamus kvalitātes rādītājus paliatīvajai aprūpei slimnīcā, lai novērtētu un uzlabotu pakalpojumus, kritizē VK.

Revīzija vērš uzmanību uz to, ka Veselības ministrijai (VM) nav informācijas par faktiski izlietoto finansējumu paliatīvās aprūpes nodrošināšanai. Saskaņā ar revidentu aplēsi 2020.-2022.gadā ambulatoro paliatīvās aprūpes pakalpojumu apmaksai gadā vidēji izlietots 1,1 miljons eiro, un atbilstoši NVD sniegtajai informācijai slimnīcu paliatīvās aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai – gadā vidēji 2,4 miljoni eiro. Savukārt jaunajam mobilās komandas pakalpojumam pacienta dzīvesvietā 2024.gadā plānots finansējums ir 6,8 miljoni eiro.

Revīzijā konstatēts, ka šī atkal ir tā reize, kad VM nav datu par paliatīvās aprūpes vajadzībām valstī. Tās rīcībā ir tikai dati par paliatīvās aprūpes pacientiem, kuri jau ir saņēmuši kādu pakalpojumu.

Līdztekus VK vērš uzmanību uz trūkumiem veselības aprūpes tarifu aprēķinā un birokrātiju veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas nosacījumos. Slimnīcu paliatīvās aprūpes gadījumā Ministru kabineta noteiktais viena pacienta ārstēšanas tarifs nav aprēķināts atbilstoši NVD metodoloģijai. Rezultātā četru gadu laikā slimnīcas zaudējušas gandrīz miljonu eiro. Vienlaikus revīzijā konstatēts, ka universitāšu un reģionālās slimnīcas faktiski sniedz atšķirīgus paliatīvās aprūpes pakalpojumus, tāpēc, VK ieskatā, nav ekonomiski pamatoti noteikt vienādu samaksu.

Pēc revīzijas aprēķiniem, diferencēta tarifa gadījumā trīs gadu periodā būtu radies līdzekļu ietaupījums 58 000 eiro vērtībā, kas, piemēram, varētu dot iespēju 40 pacientiem saņemt paliatīvo aprūpi universitātes slimnīcā.

Revīzijā konstatēta arī pacientu secīga hospitalizācija paliatīvās un hronisko pacientu aprūpes programmās. To izskaidro gan paliatīvās aprūpes gadījumā noteiktais fiksētais maksājums neatkarīgi no pacienta aprūpes ilguma, gan pakalpojumu nodrošināšanas mērķtiecīgas uzraudzības trūkums.

Minēto iemeslu dēļ praksē slimnīcas pacientu pārreģistrē nākamajā programmā, kad “izsmelts” tarifa aprēķinā iekļautais gultas dienu skaits. Tādējādi tiek palielināta hospitalizāciju statistiska, radot nekorektu priekšstatu par iestādes noslodzi un pakalpojumu pieprasījumu, kā arī ietekmēts finansējums esošajam un nākamajam periodam, jo faktiski par vienu pacientu tiek samaksāts un piešķirts finansējums vairākās pakalpojumu programmās, pausts revīzijā.

Revīzijā sniegti divi ieteikumi VM, kurus ieviešot ne vēlāk kā 2029.gadā publiskā sektora rīcībā būs pilnīgi un aktuāli dati par pacientiem, kuriem atbilstoši viņu vajadzībām būtu nepieciešama paliatīvā aprūpe un kuri to faktiski saņem, prognozē VK.

Īstenojot ieteikumus, līdzīgi kā citās attīstītās valstīs paliatīvo aprūpi pirms nāves varēs saņemt vismaz 69%, kā arī tiktu attīstīta pacientiem piemērotākā un izmaksu ziņā efektīvākā ambulatorā paliatīvā aprūpe, lēš VK. Tādējādi iecerēts samazināt slimnīcu noslodzi, līdzīgi kā citās attīstītās valstīs hospitalizējot ne vairāk kā 20% paliatīvās aprūpes pacientu, norādīts revīzijā.

Paliatīvā aprūpe ir multidisciplināru pakalpojumu kopums, kas uzlabo tādu pacientu un viņu ģimeņu dzīves kvalitāti, kuri saskaras ar dzīvību apdraudošu un neizārstējamu slimību, pēc iespējas novēršot slimības turpmāku attīstību, kā arī novēršot un atvieglojot fiziskās sāpes un morālās ciešanas.

Slimībai progresējot, ārstēšana pakāpeniski zaudē nozīmi, savukārt pieaug vajadzība pēc paliatīvās, tajā skaitā dzīves beigu jeb hospisa, aprūpes. Paliatīvajai un hospisa aprūpei ir viens mērķis, tāpēc bieži šos terminus lieto kā sinonīmus. Tomēr hospisa aprūpi nodrošina tikai pacienta dzīves pēdējos sešos mēnešos.

Avots: LETA