Vietējie farmācijas uzņēmumi – drošības spilvens miera laikos un ārkārtas situācijās

Pēdējo gadu laikā gan Latvijā, gan pasaulē ārkārtas situācijas un dažādi satricinājumi ir nomainījuši cits citu. Latvija bieži vien reaktīvi lēkājusi tiem pakaļ, radot pamatotus jautājumus, cik sagatavoti vispār esam krīzēm un ar kādiem resursiem tajās iesoļojam. Latvijas ekonomikā ilgu laiku milzīgs uzsvars likts uz ārvalstu investoriem un ārvalstu kapitāla piesaisti, nereti piemirstot, ka vietējais kapitāls un vietējie uzņēmumi ir tie, kas šādās situācijās būs lojālāki un motivētāki iesaistīties, palīdzēt un turpināt strādāt arī tad, kad ārvalstu investīciju plūsmas pieplaks. Kāpēc Latvijas zāļu ražotāji un farmācijas nozare ir svarīgi šajā kontekstā? Jo tieši vietējie ražotāji ir tie, kas var nodrošināt pamata ražošanas jaudas un kritiski svarīgāko medikamentu pieejamību arī situācijās, kad ārvalstu kapitāls no Latvijas bēgs. Turklāt nesen publiskotie rādītāji ziņo, ka ārvalstu kapitāls jau šobrīd novērtē darbību Latvijā ar vēsturiski sliktāko atzīmi. 

Farmācija ir globāls tirgus – neviena valsts pati nespēj sevi apgādāt ar medikamentiem un nevienas valsts iedzīvotājiem nebūtu arī jāliedz piekļuve veselības aprūpei, kur medikamentu pieejamība ir viens no pamata pīlāriem. Tāda nemainīgi ir bijusi arī attīstīto Rietumvalstu kopīga pozīcija pēdējās desmitgades. Mēs patiesi lepojamies, ka mums Latvijā vienīgajiem Baltijā ir savi zāļu ražošanas uzņēmumi un attīstīta farmācijas industrija. Taču vietējā tirgū pašmāju ražotāju tirgus daļas veido vien 6%. Pārējos visus medikamentus importējam, kas rada milzīgu atkarību no starptautiskajām piegādes ķēdēm un arī ārvalstu ražotāju labvēlības.

Mācīties no krīzēm

Svaigākais nopietnais veselības aprūpes izaicinājums, ko atceramies visi, ir Covid-19 globālā pandēmija, kas diemžēl īpaši smagi “sita” Latvijas veselības aprūpes sistēmai un cena bija ļoti augsta – cilvēku veselība un dzīvība. Iespējams, situācija nebūtu biju tik skarba, ja, piemēram, vakcinācijas procesa plānošana būtu bijusi daudz pārdomātāka. Tā savā ziņojumā secinājusi arī Valsts kontrole.[1] Lai gan skarbai, tomēr šai pieredzei jākalpo par labu mācību stundu, lai miera laikos sagatavojamies potenciāliem satricinājumiem, kas var sekot, un neiznīcinām tos, kas uztur Latvijā kritisko infrastruktūru.

Viens no mājasdarbiem noteikti ir zāļu apgādes sistēmas sagatavošana, lai X stundā cilvēki nepaliek bez to dzīvībai un veselībai būtiskiem medikamentiem. Tas jo īpaši svarīgi ir hroniskajiem pacientiem, kuriem zāles ir nepieciešamas katru dienu, un no tām ir atkarīga ne tikai viņu veselība, bet nereti pat dzīvība. Statistika ir nepielūdzami skarba – trešdaļai Eiropas valstu iedzīvotāju ir hroniskas slimības[2], tādēļ medikamenti ir jālieto katru dienu. Latvijā situācija ir vēl sliktāka, jo savu veselības stāvokli kā sliktu vertē puse mūsu valstī dzīvojošo.[3]

Lai gan kāds noteikti iebildīs, ka dažādām kataklizmām nekad līdz galam nevar sagatavoties, es tomēr sliecos domāt, ka atbalstot vietējos zāļu ražotājus un radot tiem labvēlīgu “augsni” attīstīties, varam būt spēcīgāki un gatavāki.

Konkurences spīlēs

Mēs esam lepni, ka Latvijā ir sava nacionālā farmācijas industrija, un tās uzņēmumi ir spējuši izdzīvot dažādos laikos. Un uz šo faktu noteikti ir jāraugās arī pragmātiski, izmantojot to kā priekšrocību. Diemžēl pašlaik konkurences situācija mūsējiem nav labvēlīga. Farmācijas tirgus līderi visā pasaulē un visos reģionos ir teju tie paši – varbūt nedaudz mainās to pozīcijas individuālos tirgos, bet vadošais desmitnieks ir stabils un to pozīcijas spēcīgas. Arī Latvijā. Vietējā medikamentu tirgū izteikti dominē lielās ārvalstu kompānijas, un, protams, ar tādiem tirgus līderiem un daudzmiljardu kompānijām kā “Novartis Pharma”, “Roche”, “Pfizer” un KRKA mūsējiem ir grūti spēkoties ne tikai eksporta tirgos, bet arī pašmāju tirgū. Tāpēc ir jo svarīgāk vietējos novērtēt un palīdzēt tiem augt.

Medikamenti vienmēr bijuši kā humānā prece un ierasti tiek darīts viss, lai jebkurā tirgū un jebkuros apstākļos to pieejamība tiktu nodrošināta. Taču Covid-19 globālā pandēmija un karš Ukrainā parādīja, ka alternatīvo piegāžu un humāno koridoru izveidošana arī ne vienmēr sokas tik raiti un ir svarīgi, lai valstij ir savas rezerves un plāns B, kad robežas ir ciet un piegādes nav iespējamas. Latvijas vietējie zāļu ražotāji ir mūsu vērtība un svarīgs resurss, jo ne tikai rada augstas pievienotās vērtības produktus un labi apmaksātas darbavietas Latvijā, bet ir arī kritiskās infrastruktūras turētāji situācijās, kad nepieciešams iedarbināt plānu B.

Krievu rulete, tēmējot pa savējiem

Pēdējo mēnešu laikā daudz publiskajā telpā dzirdētas diskusijas, ka Latvija jāpārtrauc pilnībā visa veida ekonomiskā sadarbība ar Krieviju. Atsevišķas “uzņēmēju” organizācijas pat sākušas griezt krievu ruleti, šaujot pa Latvijas uzņēmumiem. Jā, medikamenti jau vēsturiski bijusi viena no Latvijas preču eksporta kategorijām uz Krieviju. Turklāt agrāk ar to lepojās, sākot ar tām pašām uzņēmēju organizācijām un beidzot ar politiķiem, organizējot vizītes un tirdzniecības misijas. Ja kaut ko aizliedzam nacionālā līmenī savējiem, tad būtu tikai godīgi, ja arī ārvalstu kompānijām, kuru darbība atsevišķos tirgos mums nepatīk, aizliedzam strādāt arī Latvijā. Mēs noteikti sagaidītu, lai tās uzņēmēju organizācijas, kas visskaļāk runā par uzdevumu aiziet no Krievijas tirgus, no savām rindām vispirms rosinātu izslēgt tos ārvalstu uzņēmumus, kas nevienā brīdī nav pat ieminējušies, ka plānotu pamest Krievijas tirgu. Ja nē, tad šķiet absurdi vērsties pret savējiem uzņēmējiem, bet baidīties no ārzemniekiem, kas sastājušies Latvijas uzņēmēju organizācijās.

Protams, laiki ir mainījušies, taču no savas vēstures neaizbēgsi – Latvijas farmācijas industrija vēsturiski gadu desmitiem attīstījusies tieši ar koncentrāciju un fokusu uz bijušo NVS valstu tirgiem. Tieši šiem tirgiem tika celtas rūpnīcas un attīstīti produkti, lai uzkrātu kritisko masu tirgus daļas paplašināšanai citos reģionos.

Kopumā diskusijās par zāļu pieejamību un nodrošināšanu tiek ignorēta viena ļoti svarīga lieta – zāles un medikamentu tirgus ir ļoti stingri regulēts. Zāles nevar vienkārši vest, kur grib, kad grib un kā grib. Lai šos produktus piereģistrētu Rietumvalstu tirgos, kur tie iepriekš nav bijuši, ir nepieciešams laiks un desmitiem miljoniem vērtas investīcijas. Tieši tāpēc fokuss pēdējos gados tiek likts uz produktu portfeļa paplašināšanu ar patentbrīvajiem medikamentiem, kuriem tirgū ir jau analogi un ieviešanas cikls īsāks. Nerunājot par orģinālpreparātiem, vidēji ģenērisko medikamentu izstrāde un reģistrācija jaunā tirgū ilgst vismaz 2.5 līdz pat 6 gadus. Tas ir periods, kurā uzņēmums neko nepelna un negūst nekādus ienākumus, bet tikai investē, lai produkts nonāktu tirgū un to vispār varētu piedāvāt pacientam.

Taču vietējie zāļu ražotāji, par spīti nelabvēlīgiem apstākļiem un kopējam politiskajam sentimentam, veic apjomīgas investīcijas produktu portfeļa palielināšanai. No tā ilgtermiņā ieguvēji būs arī Latvijas iedzīvotāji, jo daudzas zāles būs pieejamas arī tad, ja tiks traucētas starptautiskās piegādes ķēdes. Valstīs, kur ir sava nacionālā farmācija, 40%-50% no medikamentu tirgus ir vietējo ražotāju. Skaidrs, ka sasniegt tādu līmeni savā valstī mums tik drīz neizdosies, taču es esmu pārliecināta, ka mērķtiecīgi atbalstot savējos, varam tikt tālāk par 6%, kā tas ir pašlaik. Atbalstu vietējiem varam sniegt arī katrs pats, primāri nemēģinot aprakt vietējo farmāciju, prasot no tās tādus risinājumus un rīcību, ko neprasām citiem farmācijas tirgus dalībniekiem, kas pārstāv citas Rietumvalstis, kurās tiek aizstāvēti gan savi zāļu ražotāji un gan arī humānie principi zāļu apgādē.

Atbalstīt, nevis nogremdēt

Ja runājam par ieguvumiem, ko sniedz farmācijas nozare, noteikti jāmin kopējais pienesums ekonomikai. Šī ekonomikas daļa ir ar augstu eksporta un izaugsmes potenciālu, augstas pievienotās vērtības produktiem un arī teju pilnīgi droši prognozējamu tirgus izaugsmi visos pasaules reģionos. Medikamentu tirgus ir augošs un Latvijai ir iespēja un konkrēti uzņēmumi, kas šīs iespējas var izmantot.

Piemēram, šā gada janvārī vien farmaceitisko produktu eksporta apjoms bija 47,7 miljoni eiro.[4] Turklāt šo apjomu nodrošina salīdzinoši neliels skaits uzņēmumu – ir divi izteikti līderi, bet kopumā vietējo tieši farmaceitisko preparātu ražotāju skaits ir ap 20. Zāļu ražošanas uzņēmumos Latvijā nodarbināti ap 2300 cilvēki, kuru atalgojums ir vidēji augstāks par valsts vidējo, kas secīgi noved pie lielākiem nodokļu ieņēmumiem Latvijas valsts budžetā.

Radot labvēlīgus apstākļus, lai farmācijas uzņēmumi var attīstīties ne tikai vietējā tirgū, bet arī izplesties starptautiski, patiesībā sekmējam Latvijas ekonomisko izaugsmi un labklājību. Šo uzņēmumu attīstība ietekmē arī citas nozares un uzņēmumus, sākot ar loģistiku un beidzot ar IT pakalpojumiem. Jācer, ka Latvijas Bankas eksperti, šo svarīgo aspektu savos aprēķinos nav aizmirsuši. Nevar vērtēt tikai tiešo ietekmi, bet jārēķina arī pakārtotā ietekme un jāspēj aiz vispārīgiem ekseļiem ieraudzīt arī reālos stāstus un situācijas, kā arī sekas uz Latvijas iekšējo tirgu, piemēram, vēl lielāku Latvijas pacientu atkarību no starptautiskajām piegādēm un ārvalstu kompāniju labvēlības. Varam rādīt priekšzīmi visai demokrātiskajai sabiedrībai ar nacionāla līmeņa ierobežojumiem, bet skaidri jāsaprot, kurš šo cenu maksās un kā. Slovēnija ir izcils piemērs, kur ar valsts mērķtiecīgu atbalstu ir izveidota kompānija, kas ir starp farmācijas tirgus līderiem un stimulē ekonomisko izaugsmi arī saistītajās nozarēs.

Svarīgi, lai to apzinās arī valsts amatpersonas un viedokļu līderi no citām nozarēm. Mēs konkurējam pasaules līmenī. Pirms sāk sist savējos, jāspēj analizēt kopējās tirgus tendences un nozaru specifika, kā arī kopējā Rietumvalstu pozīcija kāda sektora attīstībā un nozīmē ES iekšējā tirgū. Šajā kontekstā varbūt pat labi, ka par kritisko Latvijas uzņēmējdarbības un investīciju vidi sāk runāt arī Ārvalstu investoru padome Latvijā[5], kurā diemžēl bieži ieklausās vairāk un respektē vairāk nekā pašmāju uzņēmumus.

Latvija patiesi var lepoties, ka mums ir savi zāļu ražotāji un ir sava farmācijas nozare, kurai ir milzīgs potenciāls izaugsmei. Tāpēc nedrīkst ziņu virsrakstu medībās saplosīt pašiem savus uzņēmumus, publiski sodot viņus par to, ka viņi, ievērojot visas prasības, ražošanu veic Latvijā, nodokļus maksā, darbavietas nodrošina un peļņu reinvestē Latvijā, nevis Vācijā, Itālijā vai ASV. Turklāt šie uzņēmumi jau tagad ar konkrētām lietām un investīcijām veic visu iespējamo, lai pārorientētu savu darbību un atrastu jaunus noieta tirgus.

Raina Dūrēja-Dombrovska, Latvijas Zāļu ražotāju asociācijas izpilddirektore

[1] https://lrvk.gov.lv/lv/getrevisionfile/29576-4PTAkYDKpv7–04TMqRCzX0F0U3VPrG9.pdf

[2] https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Self-perceived_health_statistics&oldid=509628

[3] https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Self-perceived_health_statistics&oldid=509628

[4] https://eksports.csb.gov.lv/lv/months/products-selected/export/2024M01/TOTAL-VI/TOTAL

[5] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/17.04.2024-arvalstu-investori-latvijas-investiciju-klimatu-noverte-ar-lidz-sim-zemako-atzimi.a550730/