Gunta Freimane: Kurš kavē diabēta ārstēšanu Latvijā?

Cukura diabēta pacientu ārstēšana Latvijā nepietiekamā finansējuma dēļ ir iestrēgusi pagātnē, liedzot jau vairāk nekā 100 000 diabēta pacientu saņemt mūsdienīgu ārstēšanu, kāda ir pieejama citās Eiropas valstīs. Patlaban ir vairākas steidzami risināmas pacientu ārstēšanas vajadzības, kas ir saistītas ar ārkārtīgi smago diabēta izraisīto komplikāciju aizkavēšanu, tātad – profilaksi, un novēršanu. Risinājumi ir zināmi, nepieciešama vien izlēmīga rīcība līdzekļu piešķiršanā to ieviešanai ārstniecības procesā.

Cukura diabēts ar laiku izraisa bojājumus praktiski visos orgānos un orgānu sistēmās, tāpēc diabēta pacientus īpaši smagi skar veselības aprūpes finansējuma problēmas. Salīdzinoši vienkārši ir samaksāt no savas kabatas par dažiem izmeklējumiem vai neilgiem veselības traucējumiem, bet daudz sarežģītāk – ja vairākas reizes gadā nepieciešamas dažādu ārstu speciālistu konsultācijas, jāveic ieteiktie izmeklējumi un jālieto medikamenti vairāku ar cukura diabētu saistītu diagnožu un blakusslimību ārstēšanai.

Lai iespējami samazinātu cukura diabēta radīto finansiālo slogu gan pašam pacientam, gan arī valstij, ir jānodrošina iespējas ārstēties ar efektīviem medikamentiem un medicīnas ierīcēm, nodrošinot to pieejamību – iekļaujot valsts kompensējamo zāļu sarakstā. Runa ir par medikamentiem un tehnoloģijām, kas efektīvi pazemina glikozes līmeni asinīs (sekmē labu diabēta kompensāciju) un tā aizkavē diabēta vēlīno komplikāciju attīstību.

Pat ja jaunie medikamenti un jauno tehnoloģiju iespējas maksā dārgāk, tomēr tas ir daudz lētāk par to pacientu aprūpi un sociālo nodrošināšanu, kuri kļuvuši neredzīgi, kuriem amputētas kājas, kuri ārstējas ar nieru aizstājterapiju, cieš no insulta un infarkta sekām, kļūst darba nespējīgi sirds mazspējas rezultātā un tamlīdzīgi. Minētie fakti uzsvērti arī Eiropas Parlamenta 2022. gada novembra Rezolūcijā par diabētu, norādot, ka visās dalībvalstīs diabēta ārstēšanai tērē aptuveni 9% no veselības aprūpes izdevumiem un 75% no šīm izmaksām saistītas ar potenciāli novēršamām komplikācijām.

Loģika ir skaidra, tomēr Veselības ministrijā, Finanšu ministrijā un arī Saeimā jau gadiem klejo un uzkrājas atvilktnēs Latvijas Diabēta asociācijas un Latvijas Endokrinologu asociācijas vēstules ar lūgumiem, piemēram, 1.tipa cukura diabēta pacientiem apmaksāt ārstēšanos ar insulīna sūkni un nepārtrauktās glikozes līmeņa noteikšanas sistēmu. Eiropas valstis tikmēr gājušas tālāk – 1.tipa cukura diabēta pacienti izmanto uz mākslīgo intelektu balstītas ierīces insulīna precīzai dozēšanai. Latvijā – viss kā pirms 30 gadiem! Savukārt 2. tipa cukura diabēta pacientiem vēl joprojām nav iespēju saņemt katra pacienta situācijā visefektīvāko medikamentu uzreiz pēc tam, kad šāda nepieciešamība radusies. Tā vietā jāizmēģina daudzu citu zāļu grupu medikamenti – mazāk efektīvi, toties lētāki (kā to paredz Kompensējamo zāļu sarakstā iekļautie nosacījumi – ierobežojumi zāļu izrakstīšanai). Tā paiet dārgais laiks, kad būtu iespēja novērst slimības un tās komplikāciju progresēšanu.

Otrs problēmu loks saistīts ar cukura diabēta vēlīno komplikāciju ārstēšanu. Visbiežāk tās ir izmaiņas acu, nieru, pēdu asinsvados un nervos, kā arī sirds un asinsvadu sistēmā. Arī savlaicīga un efektīva ārstēšana ir valsts finansējumu un cilvēkresursus taupoša aktivitāte, pat neminot ietekmi uz cilvēku dzīves kvalitāti un dzīvildzi.

Minēšu trīs piemērus par jautājumiem, kuri gaida risinājumu:

1. Viena no izplatītām cukura diabēta vēlīnām komplikācijām ir acu bojājumi – diabētiskā retinopātija (jeb tīklenes bojājums) un viena no tās izpausmēm – mākulas tūska. Diabētiskā retinopātija un mākulas tūska ir izplatītākais akluma cēlonis cilvēkiem darbspējīgā vecumā (neatkarīgi no tā, vai cilvēkam ir diabēts). Mākulas tūskas neārstēšanas gadījumā cukura diabēta pacientam draud pilnīgs redzes zudums, tomēr to iespējams novērst, izdarot vienu vai vairākas injekcijas acs ābolā. Ārstēšana ir jāuzsāk nekavējoties, jo katra nokavēta nedēļa var kļūt liktenīga, izraisīt strauju slimības gaitas pasliktināšanos un paātrināt redzes zudumu. Eiropas valstīs preparātus un pakalpojumu apmaksā valsts, tai skaitā – Lietuvā un Igaunijā. Jautājums par nepieciešamību nodrošināt šādas ārstēšanas pieejamību Latvijas cukura diabēta pacientiem Veselības ministrijā un tās padotības iestādēs tiek izvērtēts jau 10 gadus, bet rezultāta nav. Medikamenta ievadīšana vienu reizi (atkarībā no zāļu cenas) maksā ap 200-1000 eiro. Ne visi cukura diabēta pacienti var atļauties šo ārstēšanas veidu, lai arī cik būtiski tas palīdz redzes saglabāšanai un turpmākai pacienta elementāras dzīves kvalitātes, spējas sevi apkopt nodrošināšanai. Papildus dramatismu šai situācijai piešķir ilgās rindas oftalmologa konsultācijas saņemšanai. Tātad – maksā vai kļūsti neredzīgs.
2. Otrs piemērs jautājumam, kas prasa neatliekamu risinājumu, ir inovatīvu nieru bojājumus aizkavējošu medikamentu pieejamības nodrošināšana. Diabēta izraisīti nieru bojājumi ir izplatītākais cēlonis nepieciešamībai lietot nieru aizstājterapiju, piemēram, hemodialīzi, vai – veikt nieres transplantāciju. Tās ir dārgas ārstēšanas metodes un šos izdevumus varētu mazināt, ar konkrētiem medikamentiem aizkavējot diabēta izraisīta nieru bojājuma progresēšanu. Pagājušajā gadā ārstu rīcībā nonāca jauns medikaments (nesteroīds minerālkortikoīdu receptoru agonists), kas mazina iekaisumu nieru audos un saistaudu savairošanos nierēs. Tieši funkcionējošo nieru šūnu daudzuma samazināšanās un saistaudu (rētaudu) daudzuma palielināšanās ir diabētiskās nefropātija progresēšanas pamatā. Ārvalstu pētījumi apliecina, ka šī ārstēšana ir izmaksu efektīva. Diemžēl nieru bojājums neapstāsies un nepagaidīs to, ko Latvijā sauc par “veselības aprūpes sistēmas sakārtošanu”, tādēļ šiem pacientiem palīdzība ir nepieciešama jau tagad.
3. Trešais piemērs diabēta pacientu ārstēšanās vajadzībām, kas nekavējoties jārisina, ir multiprofesionāla diabētiskās pēdas centra izveide, kur diabēta pacienti varētu ambulatori saņemt ārstēšanas plāna izstrādi un ārstēšanu, vienlaicīgi iesaistot asinsvadu ķirurģijas, rekonstruktīvās ķirurģijas, traumatoloģijas un ortopēdijas, infektoloģijas, čūlas speciālista, endokrinologa, protēžortopēda, tehniskā ortopēda un rehabilitācijas medicīnas ārsta konsultāciju. Šādi centri ir izveidoti visās Eiropas Savienības valstīs un sekmē valsts budžeta līdzekļu efektīvu izmantošanu, samazinot amputācijas gadījumu skaitu cukura diabēta pacientiem. Jāatzīmē, ka amputācijas risks cukura diabēta pacientiem ir 40 reizes lielāks nekā cilvēkiem bez cukura diabēta. Aktuālie dati par amputāciju skaitu no Cukura diabēta reģistra pašlaik nav iegūstami, bet dati par 2017. gadu liecina, ka tādu cilvēku ir vismaz 216. Reālais amputāciju skaits varētu būt ievērojami lielāks, ņemot vērā to, ka ne visās ārstniecības iestādēs tiek dokumentēti amputācijas cēloņi.

Eiropas Parlamenta Rezolūcija par diabētu ir atkārtots un skaļš klauvējiens pie Latvijas iestāžu durvīm. Rezolūcijā aicināts dalībvalstis nodrošināt diabēta pacientiem nepārtrauktu piekļuvi/pieejamību primārajai un sekundārajai aprūpei, kā arī diabēta ārstēšanai un tehnoloģijām, nepārtrauktas glikozes līmeņa uzraudzībai un jaunām insulīna ievadīšanas sistēmām. Eiropas Parlaments aicina valstu valdības izstrādāt Eiropas Savienības līmeņa diabēta stratēģiju, šim mērķim katrā valstī pieņemot nacionālo diabēta programmu. Daudzās Eiropas valstīs jau pieņemtas diabēta nacionālās programmas (jeb rīcības plāni) un Latvijas Diabēta asociācija gadiem ilgi uzstājusi uz nepieciešamību izstrādāt šādu dokumentu.

Politiskā griba risinājumiem veselības aprūpē bija vajadzīga jau aizvakar. Risinājumu novilcināšana veicina pieaugošu aprūpējamu cilvēku un invalīdu skaitu, to, ka gados jauni cilvēki neatgriezeniski zaudē darbspējas, priekšlaicīgas nāves un traģiskus veselības zaudējumus. Latvijas Diabēta asociācija, tāpat kā citas pacientu organizācijas, gaida, ka gadu desmitiem atlikto vajadzību saraksts ne tikai tiks katru gadu papildināts un pārlikts citā mapītē, bet gan cer saņemt konkrētu atbildi, kad diabēta pacientu vajadzības tiks īstenotas?

Gunta Freimane,

Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja