Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas klīniskā farmaceite Dr. pharm Inese Sviestiņa nosūtījusi vēstuli plašsaziņas līdzekļiem, kurā pauž savu viedokli par izmaiņām zāļu iegādes kompensācijas sistēmā, kas spēkā stāsies šī gada 1. aprīlī. Iepazīstoties ar to, kas ir izskanējis informācijas līdzekļos šajā kontekstā, I. Sviestiņa savā vēstulē pauž satraukumu gan kā farmaceite ar darba pieredzi, gan cilvēks, kam ir tuvinieki un draugi, kuri lieto medikamentus.
I.Sviestiņa atbalsta zāļu starptautisko nepatentēto nosaukumu (SNN) rakstīšanu zāļu receptēs un uzskata to par visnotaļ loģisku prasību. Viņa arī norāda, ka, cita starpā, ārstniecības iestādē, kurā viņa strādā, tā esot bijusi tieši viņas iniciatīva vairāk nekā pirms divpadsmit gadiem ieviest zāļu starptautisko nosaukumu lietošanu. Taču viņas neizpratni raisa, piemēram, jautājums, kāpēc tiek mainīta pašreizējā kārtība, kad pacientam ir tiesības piemaksāt starpību medikamentam, ja tas nevēlas lietot to, ko valsts kompensē un kāpēc gan valstij būtu jādomā par cilvēku maciņiem.
Viņa atgādina, ka no 1. aprīļa iedzīvotājiem paliks divas alternatīvas: ja nevēlēsies kompensējamo medikamentu, tad būs jāpērk citu par pilnu cenu, ja vien cilvēks neietrāpīs ārstiem ieteicamajos trīsdesmit procentos pacientu, kuriem varētu būt ar jauno medikamenta lietošanu saistītas problēmas (blaknes u.c.).
Sviestiņa uzsver, ka zāļu izvēlei ir jānotiek, pamatojoties pierādījumos balstītā medicīnā, šajā kontekstā zāļu lietošanā, kas ir labāko attiecīgā laika zinātnisko pierādījumu izmantošana kopā ar speciālista klīnisko pieredzi/zināšanām un pacienta informētu izvēli. Viņa atzīst, ka izmaksas ir ļoti būtisks faktors, taču tas nav vienīgais, kas jāņem vērā, izlemjot par konkrēta pacienta terapiju. Turklāt viņa neatbalsta skatījumu uz medikamentu vienādumu, jo zāļu darbību var ietekmēt gan biopieejamība, gan aktīvās vielas esamība sāls, ēstera vai kādā citā struktūrā, palīgvielas u.c. aspekti. Kā piemērs – arvien vairāk zinātniskā literatūrā tiek runāts par t.s. potenciāli bīstamām palīgvielām zāļu formās jaundzimušajiem un maziem bērniem. Lai šajā mirklī nesatrauktu tautu, tas nenozīmē, ka medikamentus ar konkrētajām palīgvielām attiecīgām vecuma grupām pilnībā nedrīkstētu lietot, bet speciālistiem ir jāpatur prātā šādi aspekti. I.Sviestiņa norāda, ka kolēģi Nīderlandē analizē dažādu ģenērisko zāļu sasvstarpējās atšķirības.
I.Sviestiņa atgādina, ka, ja pacients vēlēsies nopirkt konkrētas nereferences zāles, bet receptē būs izrakstīts zāļu SNN, no 1. aprīļa farmaceits medikamentu nevarēs izsniegt un lūgs cilvēkam vērsties atkārtoti pie ārsta, kurš recepti izrakstījis. Tas radīs sarežģījumus pacientam un, iespējams, negatīvu attieksmi pret farmaceitu, kurš atteicis izsniegt zāles.
I.Sviestiņa ierosina: „Vai nebūtu iespējams ieviest pārejas posmu vismaz uz farmaceita sodīšanu par to, ka viņš būs iedevis lētākā medikamenta vietā citu, pēc vecās kārtības piemaksājot starpību, pie reizes noteikti apkopojot un analizējot iemeslus, kas šādu speciālista rīcību ir izraisījis (kļūdaina recepte, medikamenta neesamība, u.tml.)? Nedomāju, ka ārsti un farmaceiti šādu pārejas posmu ļaunprātīgi izmantotu. Turklāt tā nav farmaceitiskā aprūpe vai vismaz ne laba farmaceitiskā aprūpe, sūtīt cilvēku prom no aptiekas un, šādi rīkojoties, farmaceits zināmā mērā tomēr kaitē pacientam, pats to negribot. Mums arī joprojām nav visaptveroša informatīvā rīka, kur cilvēks varētu noskaidrot, kurā aptiekā neatkarīgi no piederības kādam tīklam vai t.s. neatkarīgajā aptiekā, ir pieejams attiecīgais viņam vajadzīgais medikaments.”
I.Sviestiņa arī ir skeptiski noskaņota pret nesen uzsāktās informatīvās kampaņas efektivitāti. Viņasprāt, šī informācijas kampaņa bija jāsāk daudz ātrāk un dažādos veidos, ar konkrētiem piemēriem skaidrojot, kas tad īsti mainīsies un kāpēc, turklāt šajos materiālos varēja būt reālistiski video no aptiekas un ģimenes ārsta prakses. Viņa norāda, ka zāļu lietošanas līdzestības problēma nekur nav zudusi. „Pat Rietumeiropas valstīs, kur notiek daudz vispusīgāka pacientu informēšana par dažādiem ar zāļu lietošanu saistītiem jautājumiem, līdzestība joprojām ir liela problēma, spriežot gan pēc lielā zinātnisko rakstu daudzuma par šo tēmu, gan arī pēc sarunām ar ārzemju kolēģiem,” pauž farmaceite.
Izplatītajā materiālā I.Sviestiņa arī norāda, ka visvairāk viņu satrauc arvien pieaugošais medikamentu trūkums Turklāt viņa pauž arī bažas, kas notiks, ja tos medikamentus, kuri pēc 1. aprīļa būs jāpērk par pilnu cenu, reģistrācijas apliecību īpašnieki nolems Latvijas tirgū nepaturēt. Viņa norāda, ka slimnīcas ar šādu situāciju, kad Latvijas zāļu reģistrā vajadzīgo medikamentu nav (neviena attiecīgās aktīvās vielas grupā – ne oriģinālmedikamenta, ja tāds vispār bijis attiecīgā grupā, ne ģenērisko medikamentu), saskaras diendienā un ir spiestas tam meklēt risinājumus. I.Sviestiņa atgādina, ka būtu jādomā par būtisko medikamentu saraksta izveidošanu vismaz slimnīcām un kā šos medikamentus nodrošināt, lai nerastos situācijas, kad, piemēram operāciju atcelšana draud nevis tāpēc, ka nav medmāsu, bet ka nav vajadzīgo medikamentu.
I.Sviestiņa aicina cilvēkus, kuri dosies uz aptieku ar kompensējamo zāļu receptēm pēc 1. aprīļa un nebūs neko dzirdējuši par izmaiņām, nebūs sapratuši to būtību vai ja būs neatbilstoši izrakstīta recepte, nevainot visos pasaules grēkos farmaceitu, kas viņam stāvēs pretī aiz letes – viņš noteikti centīsies palīdzēt, cik vien tas būs no viņa atkarīgs un viņa spēkos.
Turklāt, I.Sviestiņa atgādina, ka gan pacientiem, gan farmaceitiem ir ne tikai tiesības, bet pat ļoti vēlams ziņot gan savam ārstējošam ārstam, gan arī Zāļu valsts aģentūrai, ja ir radušās aizdomas par zāļu blaknēm no medikamentiem (https://www.zva.gov.lv/zvais/pharmvg/?/?&step=2).
Kā jau iepriekš vairakkārt ir norādījusi Zāļu valsts aģentūra, tikai balstoties uz datiem un savākto statistiku var izvirzīt kādus apgalvojumus par zāļu efektivitāti vai neefektivitāti. Kaut arī ārstu aprindās nereti izskanējis viedoklis, ka patentbrīvās jeb ģenēriskās zāles nav tikpat iedarbīgas kā oriģinālmedikamenti, vai arī, ka tām dažkārt novērotas blaknes pretstatā oriģinālzālēm, zāļu blakusparādību ziņojumi to neapstiprina. Tāpēc ZVA aizvien atgādina, ka par visiem šādiem gadījumiem ir jāziņo.
