Latvijas Avīze: Vai krievu pacients mainīsies?

Tulki nevar atrisināt visas problēmas, ko ārstiem rada slimnieki, kas neprot valsts valodu

Saeima jūnija vidū pieņēma Veselības ministrijas virzītos grozījumus Pacientu tiesību likumā, kas paredz, ka gadījumos, ja pacientam ir apgrūtinoši sazināties valsts valodā, viņš var ņemt līdzi tuvinieku vai tulku, kas var palīdzēt sazināties ar ārstniecības personu. Šādā veidā ministrija reaģēja uz Latvijas Jauno ārstu asociācijas (LJĀA) gaismā celto problēmu, ka daudzi jaunie ārsti neprot vispār vai pārzina ļoti vāji krievu valodu un tādēļ ir ļoti grūti vai pat neiespējami uzzināt visu nepieciešamo informāciju par pacienta veselības stāvokli.

LJĀA aptaujāja 580 topošos ārstus, no kuriem 52% atzina, ka viņi nesaprot krievu valodu nemaz vai arī to zina ļoti vājā līmenī.

“Tātad nebūs ilgi jāgaida, kad slimnīcās nebūs jauno ārstu, kuri runā krieviski.

Nesen tikos ar slimnīcu vadītājiem un rosināju viņus, ka jāsāk spiest kaut kādā veidā uz nodaļu vadītājiem, citiem atbildīgajiem darbiniekiem, lai darba vidi mainītu no krievu valodas uz latviešu valodu. Redzu, ka tomēr Latvijā vēl nav lauzta tradīcija izplatīt savstarpējā slimnīcu darbinieku saziņā krievu valodu, tāpēc slimnīcu vadītāju pienākums ir spiest kolēģus runāt latviski.

Zinu, ka slimnīcās ir krieviski runājoši nodaļu vadītāji, kuri tur strādā divdesmit vai pat trīsdesmit gadus un ar saviem kolēģiem runā tikai krievu valodā. Kad ierodas jaunais ārsts, kurš knapi runā krieviski, arī viņam ir jāpieskaņojas iedibinātajai tradīcijai. Tas tā nedrīkst turpināties, un slimnīcu vadītājiem ir jāpanāk, lai situācija mainītos par labu valsts valodai,” sacīja veselības ministrs Hosams Abu Meri (“Jaunā Vienotība”).

“Tavi pacienti nomirs, ja nemāki krievu valodu”

Slimnīcu darba vides problēmas, uz kurām norāda veselības ministrs, izgaismo pavisam nesen veiktās LJĀA aptaujas rezultāti par krievu valodas zināšanām veselības aprūpē strādājošo speciālistu vidū. Šajā aptaujā piedalījušies 580 studenti un 1218 ārstniecības personas. Lūk, dažas atbildes.

“Jauna krievvalodīga kolēģa komentārs: “Tavi pacienti nomirs, ja nemāki krievu valodu.” Sacīju, ka Latvija nākotnē būs latviska, ka esam neatkarīga valsts no Krievijas, būs pārmaiņas, bet kolēģis atbildēja: to vēl redzēsim.” (Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca – RAKUS) “Atceros, ka kolēģi, kuriem dzimtā valoda ir krievu, izvairās socializēties, jo nerunāju krieviski. Izolēja, jo nevarēju runāt krieviski, bet, ja uzdodu jautājumus latviski, izvairās un izvēlas, uz kuriem jautājumiem atbildēt. Bet pacienti ir atteikušies no manas konsultācijas, ja es pasaku, ka nerunāju krieviski. Neesmu darbā pieņemta, jo ir pietrūkusi svešvaloda – nerunāju krieviski.” (RAKUS) Vairākās ārstniecības iestādēs nodarbinātie norāda, ka maiņas nodošana, kad kolēģis kolēģim nodod būtisku informāciju par pacientiem, nereti mēdz notikt krievu valodā. Arī šajā ziņā bieži tiek minēta Rīgas Austrumu slimnīca.

“Rīta sapulce starp darbiniekiem notikusi krieviski, un nodaļas vadītājs pret to neiebilst. Kad saku, ka nesapratu teikto, ārsts pasmejas: mācies, mācies, bet neiztulko sapulcē teikto.” (RAKUS) “Ārstu vidē tomēr, dodot norādes, ar mani runā latviski. Bet RAKUS operāciju blokā ir māsas, kuras nemāk vai principiāli nerunā latviešu valodā.”

Neesot saņemta neviena sūdzība

RAKUS valdes loceklis un galvenais speciālists ķirurģijā profesors Haralds Plaudis uzskata, ka LJĀA pēdējās veiktās aptaujas rezultāti neesot apšaubāmi, taču to nevarot apgalvot par to, kā aptaujas rezultāti tiekot interpretēti.

“Kamēr neesmu redzējis, kā veidota aptaujas anketa, kādi bijuši oriģinālie rezultāti, tikmēr man grūti secināt, vai tas, kā rezultāti ir interpretēti, atbilst vai neatbilst patiesībai. Es diezgan daudz nodarbojos ar zinātni un varu apgalvot, ka, piemēram, sagatavot anketu ar korektiem jautājumiem nav nemaz tik vienkārši. Tiesa, aptauja norāda uz zināmām tendencēm. Protams, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu, kurā mums savstarpēji ir jāsazinās. Vienlaikus mūsu slimnīcā ir rezidentu padome, rezidentūras daļa un vēl citas struktūras, kas atbild par topošajiem ārstiem, taču mēs neesam saņēmuši nevienu sūdzību no rezidentiem par šādām problēmām.

Jāpiemin arī tas, ka ik gadu pie mums izvēlas strādāt lielākais skaits rezidentu,” situāciju raksturo Plaudis.

Slimnīcas valdes pārstāvis neuzskata, ka saziņa ar pacientiem, kuri neprot latviešu valodu, ir problēma. Vienmēr atradīšoties kāds no medicīnas personāla, kurš zinās krievu valodu, ja slimnīcā tiek ievests slimnieks akūtā stāvoklī. Gadījumos, kad nepieciešama plānveida palīdzība, latviski nerunājošs pacients tiekot pierakstīts pie ārsta, kurš prot krievu valodu.

“Muceniekos dzīvo cilvēki, kuri ir atbēguši, piemēram, no Etiopijas un Eritrejas, un viņiem vispār nav tulku, jo Latvijā nav neviena cilvēka, kurš runātu viņu dialektā. Bet, kad viņi nonāk slimnīcā, mēs savstarpēji tomēr sazināmies, rādot zīmes ar rokām, zīmējam, rakstām un kaut kā mēģinām saprasties,” stāsta Plaudis.

Savukārt Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis stāsta, ka jau reģistratūrā, veicot pierakstu pie speciālista, pacientam nepārprotami tiekot paziņots, ka ārstniecības pakalpojums tikšot sniegts valsts valodā. Ja pacients to nesaprot, viņu aicinot ņemt kādu līdzi, kas nodrošinās tulkošanu. Atsevišķos gadījumos iesaistot arī vēstniecību. Patlaban slimnīcā apkopojot informāciju, kādas valodas ārstniecības personāls pārzinot.

Akūtā situācijā tulku neprasīs

Taču ne vienmēr pacients spēs sev nodrošināt tulku, kā to prasa likums.

“Ja cilvēks ir vientuļš, tad slimnīcai diemžēl būs jāuzņemas pienākums sameklēt mediķi, kurš runā pacientu vidū izplatītajā krievu valodā,” brīdina veselības ministrs un piebilst, ka patlaban topot grozījumi Ārstniecības likumā, kas precīzāk regulēšot jautājumu par valodas lietojumu ārstniecības procesā.

H. Abu Meri: “Pacientu tiesību likums noņem juridisko spiedienu no medicīnas personāla, ka tam jārunā arī krievu valodā. Ārstam ir tiesības pateikt, lai pacients nāk vizītē kopā ar tulku. Mēs nerunājam par akūtiem slimniekiem – ja ir akūta situācija, ārstam ir jāpalīdz jebkuram cilvēkam.

Atceros gadījumu, kad sportošanas laikā pie manis pienāca viens solīds krievu cilvēks, runāja ar mani latviski un vaicāja, ko viņam darīt, ja viņa vecmāmiņai pēkšņi būšot insults, bet viņa nerunājot latviski. Atbildēju, ka nekas jums nav jādara – viņai tiks nodrošināta visa nepieciešamā palīdzība. Bet, ja vecmāmiņa nāks pie ārsta parunāties par dzīvi un savām veselības problēmām un ārsts nerunās krieviski, vai viņš ir vainīgs, ka nerunā krieviski? Nē, jūs neesat vainīgs, viņš atbildēja. Aicināju nākt līdzi savai radiniecei un tulkot.” Abu Meri arī pats vairākas reizes palīdzējis tulkot no arābu uz latviešu valodu: “Biju Spānijā atpūsties, man zvana kolēģis no slimnīcas un lūdz, lai es palīdzu iztulkot, ko saka arābu pacients, kuram nepieciešama neatliekama palīdzība sāpoša vēdera dēļ.”

Izvēlējās strādāt latviskā reģionā

Problēmas krievu valodā runājoši pacienti sagādā ne tikai stacionāros, bet arī jauno ģimenes ārstu praksēs.

“Esmu gandarīta, ka valodas jautājums ir aktualizējies, kaut gan augstskolas un slimnīcas to noliedz kā problēmu, bet, manuprāt, tā ir būtiska problēma. Pat ja pa šiem gadiem es esmu apguvusi kaut cik krievu sarunvalodu, tomēr nespēju pacientiem paskaidrot krievu valodā medicīniskas lietas vai medikamentu darbības mehānismu, un medicīnas kvalitāte cieš no tā. Vai esmu droša, ka visu pacientam paskaidroju pareizi?

Nē. Vai esmu droša, ka pacients mani saprot pareizi?

Nē. Ne vienmēr esmu droša arī par to, ka saprotu pacienta stāstīto. Valodas barjeras dēļ klīniski riski ir pārāk lieli,” atzīst Siguldas novada ģimenes ārste Katrīna Priede. Viņa krievu valodu iemācījusies, kad studējusi medicīnu, jo bijusi spiesta to darīt, kaut gan šī valoda viņai nekad nav patikusi.

Pēc vidusskolas krieviski mācējusi pateikt tik vien, kā viņu sauc un kur dzīvo.

Bet Katrīnai studiju laikā bijis grupas biedrs, kurš nācis no krievvalodīgas ģimenes.

Viens otram mācījuši krievu un latviešu valodu. Viņš glābis Katrīnu, kad viņa, strādājot klīnikā, nav spējusi kaut ko saprast vai pateikt krievu valodā.

“Kādu praksi tu pārņem, ar kādā valodā runājošiem pacientiem, tā ir pa pusei laimes spēle. Ja pirms tam esi tur bijis praksē un jau iepazinis šos pacientus, tad laikus var sākt ar viņiem strādāt tādā ziņā, ka vai nu tu runā tikai latviski, vai to nedari. Tā doma ir tāda, ka tie, kas nerunā latviski, varētu migrēt pie krieviski runājošiem ģimenes ārstiem. Bet tas notiek reti, es pat teiktu, ka lielākoties tas nenotiek, jo viņiem jau nav kur aiziet – lielākā daļa prakšu ir jau pilnas. Tie ārsti, kuri nerunā krieviski vispār, var prasīt pacientiem ierasties ar kādu no tuviniekiem, kurš prot latviešu valodu. Bet ne visiem viņi ir, īpaši senioriem, jo daudzi ir vientuļi. Ja nevar ar šiem pacientiem sarunāties, tad situācija ir diezgan skaudra,” atzīst ģimenes daktere Priede.

Viņas risinājums valodas problēmai bija izvēlēties braukt strādāt uz ļoti latvisku reģionu – Siguldas novadu. Viņa to ne brīdi nav nožēlojusi, jo neatceroties, kad savā praksē pēdējo reizi runājusi krieviski. “Varbūt valodas jautājums stimulēs ģimenes ārstus strādāt reģionos,” spriež daktere Priede.

Paglāba prakses veidošana no nulles

Arī Tukuma jaunajai ģimenes ārstei Alisei Singhai ir paveicies, jo viņa pārņēmu praksi ar… nulli pacientu. Visi pacienti, kas nāca pie viņas piereģistrēties, bija jauni, un daktere viņus informējusi, ka nerunājot krievu valodā. Ja pacients vēlas runāt krieviski, viņam esot jāņem līdzi tulks. Šī prasība attiecas arī uz ukraiņu pacientiem.

“Bet citiem kolēģiem ir absurda situācija, un risinājumu Veselības ministrija nav atradusi. Parasti ģimenes ārsts pārņem jau kāda cita ģimenes ārsta praksi un viņam uzreiz automātiski ir 1500 vai vairāk pacientu. Tajās praksēs, kur ģimenes ārsti ir runājuši krievu valodā, jaunajam ārstam un pacientiem rodas lielas problēmas. Es varu uzskaitīt simtiem reižu, kad bijis problemātiski sazināties ar krieviski runājošu pacientu.

Kad strādāju Jūrmalā ģimenes ārstes Nulles praksē Vaivaros, bija ļoti grūti, jo liela daļa pacientu runāja tikai krieviski un negrasījās pāriet uz latviešu valodu. Tas bija iemesls, kāpēc es nepārņēmu ģimenes ārsta praksi Kauguros – tur ģimenes daktere bija krievu valodā runājoša un viņas 1200 pacienti runāja tikai krievu valodā.

Neviens ar mani negrasījās sazināties latviski,” atceras ģimenes daktere Singha.

Viņa stāsta, ka studiju laikā Rīgas Stradiņa universitātē nav mācējusi krievu valodu un tas sagādājis nepatīkamas problēmas, kad Alisei esot likts iet pie krievu pacientiem, bet neesot bijis kas tulko. Tikai tad, kad viņa sākusi strādāt par ārsti stažieri Jūrmalas slimnīcas uzņemšanas nodaļā, no krievu valodas nav bijis iespējams izvairīties un viņa bijusi spiesta to iemācīties, jo Jūrmalā dzīvo ļoti daudz cilvēku, kas runā tikai krieviski. Sākumā medicīnas māsa kaut ko patulkojusi, bet nav bijusi nekāda iespēja pacientu novirzīt pie cita ārsta, jo Alise strādājusi viena. “Biju tāda kā ķīlniece – stress, jauna darba vide, kur sevi jāpierāda, un tev vēl ir jācīnās ar valodas problēmu. Nebija kur likties, un spiestos apstākļos cilvēks visu ko apgūst,” secina daktere Singha, kura ir arī LJĀA valdes locekle.

Viņa uzsver, ka vislielākā problēma, ko redz Jauno ārstu asociācija, esot tā, ka jaunais ārsts, sākot strādāt stacionārā vai uzņemšanas nodaļā, esot spiests mācīties krievu valodu, jo neesot tādu kolēģu, kuri, ja arī zina krievu valodu, var nākt talkā kā tulki jaunajam kolēģim, kurš nesaprot krieviski.

“Mums nav papildu darbaspēka, kas var tikai to vien darīt, kā tulkot. Vienīgais, kur likuma pantu var izpildīt, ir ambulatorā prakse, jo reģistratūrā piedāvā krievu valodā runājošu ārstu,” saka daktere.

Sākuši runāt latviski, cik nu kurš spēj

Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Alise Nicmane-Aišpure ir pārliecināta, ka valsts valodas nezināšana ir reizē arī necieņa pret ārstu un valsti, kurā tu dzīvo.

“Mans kolēģis, kurš brīvi pārvalda krievu, franču un angļu valodu, bija aizvainots, ka pacients ienāk kabinetā un pirmais, ko viņš pasaka, ir nevis labdien, bet gan ka viņš esot piedzimis PSRS un tāpēc nerunāšot nevienā citā kā tikai krievu valodā.

Mums jau nav tikai krievvalodīgi pacienti, mums ir gan bēgļi, kur kāds no ģimenes runā angliski, bet visi pārējie ne. Tad ir franču izcelsmes pacienti, kuri desmit gadus runā angliski, bet latviski tā arī nav sākuši runāt. Man ir jaunie kolēģi rezidenti gan no Kurzemes, gan Vidzemes, gan Zemgales, kur nav bijis savās dzimtajās pilsētās jārunā krieviski, bet viņi visi, pabeidzot sešu gadu medicīnas studijas, kuru laikā regulāri ir devušies pie pacientiem, to krievu valodu ir apbružājuši. Ir reizes, kad jaunie kolēģi lūguši, lai nedod krievvalodīgus pacientus, jo viņi nespēj saprasties, taču tagad, kad šis jautājums ir aktualizēts, pacienti tomēr cenšas runāt latviski, cik nu kurš spēj. Manā praksē ir tādi pacienti, kuri labi prot latviešu valodu, bet līdz šim to nebija lietojuši, toties tagad sākuši runāt latviski. Savā kabinetā esmu pamanījusi, ka, piemēram, astoņpadsmitgadīgs jaunietis, kurš iepriekš demonstratīvi izrieza krūtis un teica, ka viņš neko nesaprot latviski, sācis runāt tekoši bez akcenta,” stāsta daktere Nicmane-Aišpure.

Viņa uzskata, ka ārstiem ļoti palīdzētu tas, ja Latvijā tiktu izveidots medicīnisko tulku dienests, taču veselības ministrs šādu iespēju nesola, jo valstī trūkstot naudas elementārām medicīnas vajadzībām.

Avots: LETA, Latvijas Avīze (Māra Libeka)