Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Novembris ir Pasaules diabēta mēnesis, un šajā laikā diabēta pacienti Latvijā aicina valsti pievērsties jautājumam, kas gadiem palicis neatrisināts – nepieciešamībai segt glikozes
sensoru un insulīna sūkņu izmaksas arī pēc pilngadības sasniegšanas. Tas ļautu valstij ilgtermiņā ietaupīt miljonus, samazinot smagu komplikāciju, hospitalizāciju un invaliditātes
gadījumu skaitu.
Pašlaik Latvijā glikozes sensori tiek apmaksāti tikai bērniem līdz 18 gadu vecumam, bet insulīna sūkņi – līdz 24 gadu vecumam. Pēc tam cilvēkiem ar 1. tipa cukura diabētu jātiek
galā pašiem, lai gan slimība neizzūd.
1. tipa cukura diabēts ir hroniska autoimūna slimība, kuras laikā organisms pats iznīcina insulīnu ražojošās šūnas. Cilvēkiem ar šo diagnozi insulīns jāievada katru dienu un regulāri
jākontrolē cukura līmenis asinīs. Slimību neizraisa dzīvesveids, un Latvijā ar to dzīvo vairāk nekā 5000 cilvēku.
“Diabēts nebeidzas, sasniedzot 18 gadu vecumu,” uzsver pacientu pārstāvji. “Mēs strādājam, maksājam nodokļus, veidojam ģimenes, taču valsts mūs atstāj bez dzīvības
uzturēšanas ierīcēm. Pat grūtnieces ar 1. tipa diabētu saskaras ar nepilnīgu atbalstu.”
Par šo jautājumu Saeimā tiek runāts jau vairākus gadus, tomēr vienošanās nav panākta.
Tikmēr cilvēki turpina dzīvot ar ierobežotu pieeju tehnoloģijām, kas novērš smagas komplikācijas un glābj dzīvības. Sensoru un sūkņu apmaksa nav greznība – tās ir dzīvību uzturošas ierīces. Šāds atbalsts palīdz cilvēkiem dzīvot pilnvērtīgi, strādāt un būt sabiedrībai noderīgiem, vienlaikus samazinot ilgtermiņa izmaksas veselības aprūpes sistēmai. Eiropas valstīs šāda
pieeja ir standarts – Latvijā tā joprojām ir nepiepildīts solījums. “Latvija var labāk,” norāda iniciatīvas autori. “Šis nav privilēģiju jautājums, bet gan cilvēka dzīvības un cieņas jautājums.”
Avots: LETA
