Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Evija Ercmane, sertificēta fizioterapeite, sertificēta iegurņa pamatnes fizioterapeite un perimenopauzes koučs
Septembris ir perimenopauzes izpratnes mēnesis, kad speciālisti visā pasaulē skaidro, kas īsti ar sievietes ķermeni un prātu notiek šajā dzīves periodā un cenšas lauzt mītus un stereotipus.
Tuvojoties menopauzei, kas tipiski iestājas 51-52 gadu vecumā, sievietes ķermenis mainās. Daudzi ir dzirdējuši par karstuma viļņiem, pastiprinātu svīšanu naktīs, smadzeņu miglu. Bet tās ir kliedzošākās un uzskatāmākās pazīmes, kas liecina, ka tuvojas menopauze. Patiesībā pirmie simptomi sākas daudz agrāk, pat 7-10 gadus pirms mēnešreižu pārtraukšanās, un bieži tie paliek nepamanīti un vai tiek norakstīti uz “tas jau normāli, tas tak vecums”. Šo aptuveni desit gadu ilgo periodu sauc par perimenopauzi.
“Ak, šausmas, kas ar mani notiek?”
Perimenopauze ir īsts atrakciju parks ne šī vārda patīkamākajā nozīmē. Aptuveni 10 gadus pirms menopauzes (būtībā menopauze ir viena diena, kurā aprit gads kopš sievietei nav bijušas mēnešreizes) sākas hormonālo pārmaiņu kūleņi. Estrogēns un progesterons nesāk samazināties pakāpeniski un rātni pa līkni uz leju. Aptuven 10 gadu tie plosās, mētājas no augšām uz lejām, un sievietes tikai šajā vecumā sāk apjaust, cik ļoti mēs esam atkarīgas no hormonu svārstībām.
Pirmie simptomi perimenopauzē parasti nav fiziskie, un tie sākas vēl ilgi pirms izmaņām ciklā. Garstāvokļa svārstības, aizkaitinājuma uzplaksnījumi, trauksme, kā no zila gaisa, koncentrēšanās grūtības, miega izmaiņas (pamošanās nakts vidū, grūtības aizmigt), tā sajūta, ka vairs nepazīsti sevi. Šīs ir lietas, kuras ļoti bieži mēs norakstām uz pārstrādāšanos, neizgulēšanos, īpaši, ja mājās ir vēl mazi bērni.
Patiesībā šie ir pirmie perimenopaue simptomi, kuri var sākties drīz pēc 35, 40 gadu vecuma. Emocionālie izaicinājumi var parādīties pēkšņi, bet, ja esam ar kādu no šīm grūtībām (trauksme, depresija) saskārušies agrāk savā dzīvē, tad perimenopauzē manifestācija var palikt izteiktāka un jūtamāka.
Nākamā grupa ar simptomiem ir neizskaidrjamas sāpes locītavās, kas it kā nav traumētas. To sauc par menopauzes muskuloskeletālo sindromu. Tipiskākās locītavas, kas sāk sāpēt, ir gūžas, pleci (var saskarties ar diagnozi iesaldētais plecs), papēdis, pēda (plantārais fascīts).
Un vēl viena liela grupa ar simptomiem ir saistīti ar iegurņa pamatni. Sūdzības par iegurņa pamatni – ādas sausums un elastības zudums arī makstī, urīna nesaturēšana, izmainīta zarnu darbība, libido kritums.
Karstuma viļņi, nakts svīšana nav obligātā perimenopauzes komponente. Ne visām sievietiem tāda būs. Diemžēl nav vienu konkrētu analīžu, ko varētu veikt, lai precīzi pateiktu: “Jums ir sākusies perimenopauze”. Drīzāk tas ir simptomu un sūdzību kopums, ko speciālists apkopo. Diemžēl nav arī vienas maģiskās tabletes vai terapijas, kas visu vērsīs par labu un ļaus dzīvot tā, kā līdz šim – arī šeit strādās daudzu iedarbību kopums.
Iepriekšējā slodze un dzīvesveids vairs neder
Tas, ko sieviete bieži pamana ir, ka iepriekšējais dzīvesveids vairs nestrādā. Es it kā dzīvoju kā līdz šim – nekas nav mainījies, kustos kā līdz šim, ēdu to pašu, bet locītavas paliek stīvas, riepiņa uz vēdera aug lielāka, esmu nogurusi pat bez īpaša iemesla vai, pat jau no rīta pamostoties, gribas ielīst atpakaļ gultā. Ķermenis līdzšinējo skrējienu vairs netolerē. Viena no izteitākajām iezīmēm perimenopauzē ir tā, ka ķermenim nepieciešams vairāk, lai atjaunotos. Vairāk miega, varāk atpūtas, vairāk olbaltumvielu, no kurām atjaunot audus, vairāk kvalitatīvu kustību. Laiks, kad varēji paguēt dažas stundas, nepaēst brokastis, uzgrauzt batoniņu pusdienās, un performēt pēcpusdienas sapulcē, ir pagājis. Un atjaunošanās attiecas ne tikai uz fizisko ķermeni, bet arī uz mūsu emocionālo veselību.
Perimenopauze ir brīdis, kad sievietei ir jāiemācās nolikt sevi sev pirmajā vietā. Neviens cits līdz galam nepateiks precīzu formulu, kas strādās tieši Tev, tādēļ bieži vien tas sākas ar centieniem, ka saprast, kas man īsti ir nepieciešams, lai es justos labi.
Tas, ko ir ļoti svarīgi saprast, perimenopauze ir ideāls laiks, lai sāktu domāt par savu veselību (protams, jo ātrāk, jo labāk), par saviem kauliem, par muskuļiem, par savu iegurni. Kauls nesāp, tā trauslumu, blīvuma samazināšanos mēs nejūtam līdz brīdim, kad pēc viegla kritiena tas salūst. Muskuļu masas pakāpenisko sarukšanu mēs nepamanam līdz brīdim, kad jāpieceļas no grīdas un es to nevaru izdarīt nepieturoties. Iegurņa pamatnes disfunkcijas, īpaši urīna nesaturēšanu gan sieviete noteikti pamanīs visai agri, bet mūsu sabiedrībā ir iesakņojies maldīgs priekšstats, ka tā jau ir dabiska novecošanas blakne un tur nekas nav darāms.
Tā nav bezcerība, tā ir iespēja
Ir vairākas grupas ar lietām, ko var darīt, bet noteikti nevajadzētu mesties taisīt revolūciju visās uzreiz. Un nevajadzētu arī paskatīties uz sarakstu un atmest ar roku, jo šobrīd liekas, ka nekam no tā nav ne laika, ne resursu, ne spēka.
Kustības – spēka treniņš. Tai nav jābūt pārspīlētai svara stieņu mētāšanai sporta zālē. Spēka treniņš, īpaši sākot, miegīri var būt ar savu svaru, bez īpaša aprīkojuma un notikt mājās. Iegurņa pamatnes muskulatūras treniņš var būt daļa no spēka treniņiem.
Daudz ikdienas kustību – kāpšana pa kāpnēm, mājas un dārza darbi, pastagas, jebkas kā pretstats pastāvīgai sēdēšanai darbā un mājās.
Olbaltumvielas – pietiekami daudz olbaltumvielu. Tā ir pamata sastāvdaļa, no kuras ķermenis būvē un atjauno audus. 1,2-1,6 grami uz katru ķermeņa kilogramu ir minimums, kas jāuzņem.
Hidratācija – dzert pietiekami daudz ūdens. Diemžēl joprojām sievietes ir hroniski dehidratētas, un tas veicina tūsku, limfas uzkavēšanos starpšūnu telpā.
Miegs – 7-8 stundas kvalitatīva miega, ko veicina pēdējā stunda pirms gulētiešana bez gadžetiem, atbildēm uz epastiem, TV skatīšanās.
Stresa menedžments – divas, trīs efektīvas metodes, kas strādā tieši Tev un Tavas nervu sistēmas iepauzēšanai un restartēšanai.
Slodzes dozēšana un spēja paņemt pauzi – nemitīgais skrējiens un spēja tikt ar visu galā nebūs ilgtermiņa risinājums, tādēļ jāattīsta iemaņas paņemt efektīvu, spēkus un enerģiju atjaunojošu pauzi (regulāras desmit minūtes dienā, viena stunda nedēļas nogalē), negaidot līdz ikgadējajam atvaļinājumam.
Perimenopauze nav “tas šausmīgais laiks, kas man jāiztur”, bet gan pārejas posms, kurā ķermenis un sevis izpratne mainās, un šīs izmaiņas var iemācīties pieņemt, nevis tikai izciest. Apzinoties simptomus, meklējot atbalstu un rūpējoties par spēku, kustību un atjaunošanos, sieviete var šo posmu nodzīvot, labāk iepazīstot sevi un būvējot lielāku pašpārliecību, nevis pinoties un minstinoties savās bailēs un nedrošībā. Perimenopauze ir laiks, kad iepazīt sevi no jauna, un izvēlēties, kā es vēlos justies nākamos 30, 40 dzīves gadus.
Avots: LETA
