Nepieciešamību doties pie acu ārsta jeb oftalmologa var radīt ne tikai katarakta vai glaukoma, bet arī diabēts, kas ceturtajai daļai pacientu var izraisīt neatgriezeniskus redzes bojājumus, ja vien tos laikus neārstē.
Līdz ar dzīves ilguma pagarināšanos redzes traucējumu īpatsvars pieaug, un būtiska daļa iedzīvotāju ikdienā ir spiesti sadzīvot ar sekām, ko izraisījis redzes zudums. Redzes zuduma ekonomiskā ietekme ir ievērojama, atņemot pacientiem darbaspējas, ietekmējot dzīvesveidu, palielinot spiedienu uz veselības aprūpes sistēmu un radot ievērojamu finansiālo slogu arī valstij. Tomēr labā ziņa ir, ka 90% gadījumos redzes zudumu var profilaktiski novērst vai ārstēt, pauž Latvijas Acu ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Juris Vanags.
Kāda ir redzes veselības kopaina Latvijā?
– Kopējo statistiku, no kuras kaut ko secināt, par redzes veselību faktiski nevar rezumēt, jo Latvijā nav vienotas datubāzes. Šajā ziņā e-veselība kā vienota datu bāze, diemžēl, nedarbojas. Lai iegūtu informāciju, būtu jāapkopo gan universitāšu klīniku dati, gan poliklīniku dati, Slimību profilakses un kontroles centra un Nacionālā veselības dienesta dati, jo acu slimības var būt dažādas. Tāpēc mums jāliek kopā dati no dažādiem avotiem, bet gatavas pieejamas atbildes nav. Un pēc dažādu datu apkopošanas mēs tikai aptuveni varam stādīties priekšā, kas cilvēkiem kaiš, kuras acu slimības ir visbiežākās, sākot ar kataraktu, glaukomu, ar vecumu saistīto tīklenes centrālās daļas jeb mākulas deģenerāciju (VMD) un citām slimībām. Savukārt tā aptuveni nosacīta redzes veselības kopaina Latvijā daudz neatšķiras no Eiropas datiem.
Asociācijas šā gada vēstījumā par Pasaules Redzes dienu daži kā jaunumu uzzināja faktu, ka diabētam var būt saistība ar redzes veselību. Kāpēc šogad aicinājāt pievērst uzmanību diabēta slimniekiem?
– Pasaules Redzes dienai ik gadu tiek piesaistīta kāda tēma, vienlaikus pieļaujot arī lokālus akcentus. Mēs kā asociācija šogad izvēlējāmies patlaban mums un pacientiem aktuālāko tēmu. Aptuveni 25% diabēta pacientu ir redzes bojājumi. Diemžēl Latvijā pacientiem nepieciešamie anti-VEGF jeb asinsvadu endotēlija augšanas faktoru inhibitori valsts apmaksātas manipulācijas veidā nav pieejami. Tāpēc mēs nolēmām to uzsvērt, ievērojot, ka arī valsts jau ir gatava daļēji to apmaksāt. Šajā gadījumā mēs runājam par diabētisku acs mākulas vai tīklenes tūsku un par injekciju acs stiklveida ķermenī, kura diabēta pacientu paglābj no redzes zaudēšanas.
Diabēta pacienti ikdienā vienlaikus lieto vairākas zāles pret vairākām slimībām. Tas rada papildus slogu tēriņos, un parasti, palielinoties izdevumiem, cilvēki kaut kādas pozīcijas mēdz atmest. Bieži tā ir šī acu pozīcija, kur pacientam šķiet, ka “tā migliņa taču pāries”. Bet – nepāriet gan, un viņam ir vajadzīga šī anti-VEGF grupas medikamenta injekcija. Jo ātrāk mēs to veicam, jo labāk. Tieši šī iemesla dēļa mēs uzsveram, lai valsts to apmaksātu un lai pacienti savlaicīgi tiktu pasargāti. Jo ilgāk ir šī tīklenes tūska, jo grūtāk ir iegūt labāka redzes asuma funkcionālo rezultātu. Medikamenti, ko ievada injekciju veidā, ir pieejami jau 20 gadus, un Latvijā pacienti joprojām gaida valsts atbalstu to iegādei. Veselības ministrija ir solījusi, ka, lai apmaksātu šīs injekcijas redzes saglabāšanai, no nākamā gada tiks piešķirta nauda pirmajiem pacientiem. Šīs ir ļoti labas ziņas. Taču, ņemot vērā, ka pacientu skaits, kam vajadzīga šāda palīdzība, ir daudzkārt lielāks, mēs no ārstu puses noteikti turpināsim problēmas aktualitāti uzturēt sarunās ar lēmumu pieņēmējiem.
Kas ir izplatītākās problēmas, ar kurām cilvēki ierodas pie oftalmologa?
– Tāda nosacīti “populārākā” slimība, kuru mēs tiešām ļoti daudz un bieži ārstējam, ir saistīta ar novecošanos, un tā ir katarakta, kur pietiek ar vienu operāciju. Latvijā vēl joprojām tiek veikts vislielākais kataraktas operāciju skaits uz 100 000 cilvēku, un tas ir saistīts ar to, ka mums ilgstoši bija kataraktas operāciju deficīts, un bija izveidojusies ļoti liela rinda. Ņemot vērā, ka Veselības ministrijai izdevās piesaistīt papildu līdzekļus kataraktas operāciju veikšanai, rezultātā kataraktas operāciju rindas vairs nav, jo valsts ir ļoti veiksmīgi investējusi šos līdzekļus kataraktas izskaušanā. Neapšaubāmi turpina nākt arī jauni pacienti, kuriem šī kataraktas operācija ir nepieciešama. Pēc kataraktas operācijas aptuveni 90% pacientu redzes asums būtiski uzlabojas. Tiem, kam neuzlabojas, mēdz būt blakusslimības, piemēram, glaukoma, kādi asinsvadu traucējumi tīklenē vai redzes nervā, diabētiskā retinopātija, vēnas trombozes, kuru dēļ kataraktas operācija nav tik veiksmīga. Nākamā sabiedrībā izplatītākā ir glaukoma, kas, pēc aplēsēm, varētu būt diviem trim procentiem no populācijas. Glaukoma ir hroniska slimība, bet labi kontrolējama ar pilieniem. No tādām novecošanas slimībām izplatīta ir vecuma mākulas deģenerācija, kuru tāpat kā jau manis pieminēto diabētisko retinopātiju var ārstēt ar šīm anti-VEGF grupas medikamenta injekcijām. Vecuma mākulas deģenerācija jebkurā no formām biežāk sastopama cilvēkiem vecumā no 65 līdz 85 gadiem. Ne vienmēr tas prasa kādu papildu ārstēšanu. Tomēr ir nepieciešama novērošana, sekošana līdzi un tad, ja ir strauja pasliktināšanās, tad nepieciešama ārstēšana. Un tad, protams, minētie diabēta pacienti, kuriem var veidoties mākulas tūska, un ir nepieciešama ārstēšana, kas mūsdienās vislabākos rezultātus uzrāda ar šiem anti-VEGF inhibitoriem. Ja pacients ir pirmreizējs, un process ir svaigs, tad reakcija parasti ir ļoti laba, tad var pietikt ar vienu devu, kas atkarībā no medikamenta var būt 3 vai 4 injekcijas. Viena injekcija reizi mēnesī, tātad – trīs vai četrus mēnešus pēc kārtas. Pēc tam mēs redzam, vai tīklenē vairs nav izmaiņu. Pacientu turpina novērot endokrinologs, un, ja cukura glikozētais hemoglobīns ir labs, diabēts kompensēts, tad, visticamāk, šī redzes slimība nekad vairs neparādīsies, jo mēs esam iedarbojušies savā veidā no abām pusēm.
Kā cilvēks pats var parūpēties par acīm, ko viņam vislabāk darīt vai nedarīt?
– Labs jautājums, un sarunās daudzi pacienti jautā, vai nepieciešams veikt kādus acu vingrinājumus. Nu, nē, tas īsti neko daudz nedos, bet to vajadzētu vairāk darīt jauniešiem vai maziem bērniem, kas bieži “sēž” datoros vai viedierīcēs. Viņiem acis vajadzētu atpūtināt. Vecuma grupā virs 50 acu vingrinājumi vairs nepalīdzēs, ja mēs tos uzlūkojam kā ko radniecīgu zobu tīrīšanai. Drīzāk palīdzēs tas, ka jūs zināt savu acu pamatslimību, vai tā būtu katarakta, glaukoma, diabētiskā retnopātija, mākulas deģenerācija. Regulāri ir jāveic pārbaudes, lai savlaicīgi ārstētu. Ne vien ieteicama, bet ir nepieciešama regulāra novērošana pie acu ārsta. Vēlams vienā un tai pašā klīnikā, kur ir pieejami arī iepriekšējie dati, lai var izvērtēt izmaiņas. Katarakta vispār nav problēma, jo mūsdienās šī operācija ir īsa, ar mazu griezienu, tā, ka pacients neko nejūt. Grūtāk ir tad, kad ir glaukoma un mākulas deģenerācija, kas ietekmē dzīvesveidu, kad ir jāmaina visa dzīves filozofija, tāpat arī attiecībā uz diabētu. Ja jums ir diabēts, tas nozīmē, ka jūsu dzīvi neregulēsiet jūs, bet to regulēs diabēts. Diabēts, glaukoma, mākulas deģenerācija kļūst par dzīvesveidu, kompanjonu, ar kuru pacients draudzīgi sadzīvo, un tad ļoti labi to visu var kompensēt, kontrolēt. Mēs netiksim no tā vaļā, tāpēc kvalitatīvākai dzīvei mēs to pieņemam kā savas dzīves sastāvdaļu.
Avots: LETA