Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Pat nopietni bojājumi ilgstoši var palikt nepamanīti
Veselības ministrija apsver Valsts apmaksāta hroniskas nieru slimības skrīninga ieviešanu, kas ļautu atklāt un ārstēt hronisku nieru slimību agrīnā stadijā, pirms vēl parādījušies izteikti simptomi un radusies vajadzība veikt nieru aizstājterapiju dialīzi vai transplantāciju.
Ietekmē sirds, vielmaiņas un citas slimības
Nieres ir pāra orgāns, kurā izvietoti neskaitāmi asinsvadu kamoliņi jeb glomerulas. Caur tām filtrējas asinis un veidojas urīns – olbaltumvielu vielmaiņas galaprodukts, kas satur lieko šķidrumu, dažādas atliekvielas, urīnskābi, sāļus un citas nevajadzīgas vielas, kuras tiek izvadītas no organisma. Veselas nieres minūtē izfiltrē 90-120 mililitru asiņu, nodrošinot organisma attīrīšanu, normālu asinsspiedienu, kā arī regulējot skābju un bāzu līdzsvaru. Nieres piedalās arī hemoglobīna jeb sarkano asinsķermenīšu veidošanā, kalcija un D vitamīna vielmaiņā, kas nodrošina stiprus kaulus un veic daudzas citas vitāli svarīgas funkcijas, tādēļ ļoti svarīgi gādāt par to, lai tās varētu pilnvērtīgi darboties arī mūža nogalē.
Ir lietas, kuras cilvēks pats nekādi nespēj ietekmēt, piemēram, vecums – zināms, ka jau pēc 45 gadu vecuma nieru funkcija sāk pakāpeniski samazināties, dzimums, iedzimtība, taču daudzus riska faktorus iespējams novērst vai kontrolēt. Ir virkne slimību, kuras tiešā vai netiešā veidā ietekmē nieres, veicinot hroniskas nieru slimības jeb mazspējas attīstību.
“Pirmajā vietā ir cukura diabēts, īpaši otrā tipa, kurš izraisa tā saucamo diabētisko nieru slimību, otrajā – ateroskleroze un primārā arteriālā hipertensija, bet trešajā – pašu nieru bojājums – hronisks glomerulonefrīts,” min nefroloģe, piebilstot, ka no hroniskām nieru slimībām cieš ap 10% Latvijas iedzīvotāju.
Statistika liecina, ka aptuveni trešajai daļai (ap 30%) pacientu nieru slimības attīstības vaininieks ir cukura diabēts (95% otrā, 5% pirmā tipa), bet 5-10% iedzimta saslimšana – nieru policistoze. Bieži šīs slimības izraisa viena otru, piemēram, neārstēts cukura diabēts var kļūt par iemeslu tam, ka attīstās hroniska nieru slimība, savukārt tā var izraisīt nopietnas sirds veselības problēmas – sekundāru arteriālo hipertensiju un aterosklerozi, kas progresē līdz miokarda infarktam, insultam un hroniskai sirds mazspējai.
Arī urīnizvades sistēmas infekcijas, piemēram, cistīts var kļūt par nieru bojājumu iemeslu. Neārstēts vai nepietiekami labi ārstēts, tas baktērijām var pavērt ceļu uz nierēm. Der atcerēties, ka bakteriāls iekaisums var attīstīties jebkurā no urīnizvades sistēmas daļām. Jo tuvāk nierēm, jo infekcijas norise ir smagāka un nopietnāka.
Dzīvesveida kļūdas
Nierēm nāk par labu, ja regulāri dzeram daudz tīra ūdens. Pieaugušajam dienā jāizdzer vismaz 1,5 l, bet, no darbojoties ar fiziskām aktivitātēm, vēl vairāk. “Ja cilvēks ikdienā uzņem par maz šķidruma, pirmkārt, samazinās nieru filtrācijas spēja, jo bez pietiekama ūdens daudzuma sarūk asins plūsma caur nierēm un tiek traucēta nevajadzīgo vielu – vielmaiņas galaproduktu – izvadīšana. Otrkārt, samazināts urīna daudzums var veicināt dažādu baktēriju vairošanos urīnceļos, turklāt šī infekcija var skart arī nieres. Treškārt, koncentrēts urīns, kurā daudz minerālvielu, var veicināt nierakmeņu veidošanos. Ceturtkārt, ilgstoša dehidratācija var izraisīt nieru bojājumu un hroniskas nieru slimības attīstību,” uzsver uztura speciāliste Anita Baumane.
Pārmērīga sāls lietošana noslogo nieres, veicina šķidruma aizturi un tūskas veidošanos un paaugstina asinsspiedienu. Lai gan sāls patēriņam nevajadzētu pārsniegt 5 gramus jeb aptuveni vienu tējkaroti bez kaudzes dienā, pētījumi liecina, ka Latvijas iedzīvotāji apēd vidēji 8-12 gramus.
Smēķēšana bojā asinsvadus, tā samazinot asins daudzumu, kas ieplūst nierēs. Ja smēķētājam ir arī otrā tipa cukura diabēts, jārēķinās ar to, ka, turpinot kaitīgo ieradumu, nieru bojājums progresēs daudz straujāk, nekā to atmetot.
Nefroloģe Ieva Ziediņa norāda, ka daudzi citu orgānu sistēmu saslimšanu ārstēšanai lietotie medikamenti var bojāt nieres, jo zāļu aktīvās vielas no organisma pārsvarā izdalās caur nierēm, tādēļ tajās ir augsta šo vielu koncentrācija. Piemēram, ilgstoša nesteroīdo pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļu lietošana, veicina nefrosklerozes, nieru kamoliņu atrofijas un hroniskas nieru slimības attīstību. Nefrotoksiska iedarbība ir arī antibiotikām, protona sūkņa inhibitoriem un citiem ikdienā bieži lietotiem medikamentiem.
Kad un ko pārbaudīt?
Par to, ka nieres vairs netiek galā ar savu uzdevumu un sārņi sāk uzkrāties organismā, var liecināt nespēks, grūtības koncentrēties, apetītes zudums, slikta dūša, tūska, nieze, nekontrolējami paaugstināts asinsspiediens, muskuļu krampji, samazināts urīna daudzums. Hroniskas nieru slimības sākuma stadijās gan uz labierīcībām jāskraida biežāk, arī naktīs, jo guļus stāvoklī asinsrite nierēs uzlabojas un tās cenšas darboties aktīvāk. “Nieru slimības bieži vien progresē klusi. Simptomi, piemēram, tūska, sāk parādīties tad, kad ir jau diezgan izteikti nieru darbības traucējumi, tādēļ ikgadējās profilaktiskās pārbaudes laikā pie ģimenes ārsta pacientam būtu jālūdz iekļaut analīžu sarakstā arī nieru veselības rādītājus,” uzskata nefroloģe Ieva Ziediņa. Īpaši svarīgi tas ir pacientiem ar paaugstinātu asinsspiedienu un sirds un asinsvadu slimībām, cukura diabētu, biežām urīnceļu infekcijām.
Viens no rādītājiem, kas liecina par to, kā nieres pilda savu funkciju, ir kreatinīna koncentrācija asinīs, kuru var noteikt ar bioķīmiskas asins analīzes palīdzību. Kreatinīns ir vielmaiņas galaprodukts, kuru nieres izvada no organisma kopā ar urīnu. Ja nieru darbība ir traucēta, tā līmenis asinīs palielinās. Kad kreatinīna līmenis ir zināms, ar īpašas formulas palīdzību, ņemot vērā cilvēka vecumu, dzimumu, svaru un citus datus, tiek aprēķināts glomerulu filtrācijas ātrums (GFĀ). Nieres darbojas labi, ja tas ir 90 ml/min, bet par samazinātu nieru funkciju liecina rādījums – 60 ml/min un mazāk.
“Urīnviela ir galvenais olbaltumvielu noārdīšanās produkts. Paaugstināts urīnvielas līmenis asinīs ir pazeminātas glomerulu filtrācijas rādītājs. Savukārt cistatīna C līmenis asinīs dažreiz ir precīzāks rādītājs nekā kreatinīna, īpaši vecākiem cilvēkiem, bērniem, cilvēkiem ar mazu muskuļu masu. Elektrolītu noteikšana (nātrijs, kalcijs, hlorīdi) ļauj novērtēt nieru spēju regulēt sāļu un šķidruma līdzsvaru,” skaidro Centrālās laboratorijas vadītāja Jana Osīte. “Savukārt vispārējās urīna analīzes laikā nosaka tādus rādītājus kā krāsa, smarža, caurspīdīgums, reakcija (pH), blīvums, olbaltumvielu, glikozes, ketonvielu, bilirubīna un tā vielmaiņas produktu koncentrācija. Urīns ir nieru darbības galaprodukts, kas satur ūdeni, vielmaiņas galaproduktus, elektrolītus, mikroelementus, hormonus un urīnceļu gļotādas šūnas, leikocītus, sāļus un gļotas. Urīna fizikālo un ķīmisko parametru kopums, kā arī dažādu vielmaiņas produktu satura analīze ļauj novērtēt ne tikai nieru un urīnceļu funkciju, bet arī atsevišķus vielmaiņas procesus un atklāt traucējumus iekšējo orgānu darbībā.”
Veicot urīna analīzi, liela uzmanība tiek pievērsta tam, vai tajā ir vai nav olbaltumvielas, jo tikai tad, ja ir bojāti nieru kanāliņi, tas var nonākt urīnā. Mazākā olbaltumviela, kuru iespējams samērā vienkārši noteikt, ir albumīns. Mikroalbuminūrija jeb albumīna izdalīšanās ar urīnu liecina par agrīnu nieru bojājumu.
Par ko var liecināt izmaiņas
Diennaktī rodas ap 1,5 l urīna. Pieauguša cilvēka urīnpūšļa tilpums ir 300-400 grami, tādēļ tas jāiztukšo 4-5 reizes dienā.
Nieres intensīvāk strādā dienā, naktī lēnāk, tādēļ urīns ir koncentrētāks.
Urīna krāsa sniedz būtiskas norādes par organisma apgādi ar ūdeni. Gaiši dzeltens urīns parasti norāda uz labu hidratāciju, savukārt tumši dzeltens var liecināt, ka jāpalielina šķidruma uzņemšana.
Putojošs urīns var norādīt uz olbaltumvielu klātbūtni urīnā, kas varētu būt agrīna nieru bojājuma pazīme.
Bieža urinēšana vai asiņu piejaukums urīnā var liecināt par infekciju, urīnceļu iekaisumu.
Nierakmeņu slimības gadījumā urīns var nepatīkami smakot.
Ja urīns izteikti veidojas nelielām porcijām un bieži, ir vāja urīna strūkla, vīriešiem jāpārbauda prostatas veselība.
Samazināts urīna daudzums var liecināt par urīnceļu nosprostojumu, piemēram, ar nierakmeņiem.
Pēkšņa un bieža nepieciešamība urinēt var norādīt uz pāraktīva urīnpūšļa sindromu.
Izteikti simptomi liecina, ka nieru slimība jau ir progresējusi.
Avots: LETA, Latvijas Avīze, Regīna Olševska
