Recepšu zāles mieram Latvijā jau gadiem lieto desmitiem tūkstoši. Vai sistēma piever acis atkarībai?

Autore: Baiba Runce (Latvijas Radio raidījuma “Atvērtie faili” žurnāliste )

Latvijā ik dienu desmitiem tūkstoši cilvēku lieto miega vai prettrauksmes zāles, kas var izraisīt atkarību. Benzodiazepīni paredzēti akūtām krīzēm un īslaicīgai lietošanai, taču realitātē cilvēki tos lieto gadiem. Tie ir aptiekās nopērkami recepšu medikamenti. To lietošanas sekas var būt smagas. Par nepamatotu recepšu izrakstīšanu ārstiem var piemērot sodus, tomēr pārbaudes veic tikai pēc signāliem. Vai Latvijas veselības aprūpes sistēma piever acis uz to, ka arvien vairāk iedzīvotāju kļūst atkarīgi no recepšu tabletēm, kas sola mieru? To pētīja Latvijas Radio raidījums “Atvērtie faili”.

“Mana dzīve ar trankvilizatoriem”

53 gadus vecā Inita, kas cieš no medikamentu atkarības, jau vairākus gadus no mājām viena pati ārā neiet. Dzīvoklis ir viņas drošākā vide.

Pusi no savas dzīves – vairāk nekā 25 gadus – Inita katru dienu ir lietojusi benzodiazepīnus. Tās ir recepšu zāles, kas domātas, lai mazinātu trauksmi, bezmiegu vai panikas lēkmes. Ja šos medikamentus lieto pārāk ilgi, var rasties atkarība – un tā ir noticis arī ar Initu.

Sieviete stāstīja: “Pirmā panikas lēkme man bija 18 gadu vecumā. Tajā laikā tie bija tie… kas tur sanāk – 90. [gadi]. Ko tur vispār kāds zināja?” Psihiatrs izrakstīja zāles, kuras Inita arī lietoja, taču šobrīd vairs neatceras, kas tie bija par medikamentiem – iespējams, antidepresanti.

Ar benzodiazepīniem viņa pirmoreiz saskārās psihiatriskajā slimnīcā pēc suņa uzbrukuma, kad sākās depresija. “Tas bija klonazepāms. Trīs reizes dienā pa veselai tabletei. Tā sākās mana dzīve ar trankvilizatoriem,” atcerējās Inita.

Trankvilizatori ir kopīgs apzīmējums nomierinošām zālēm. Ikdienā, kad cilvēki saka “trankvilizatori”, parasti domā tieši benzodiazepīnus. Un tos Inita lieto joprojām: “Jā, līdz pat šai dienai. Šobrīd es lietoju “Alprazolam”. Tas ir tas pats “Xanax”.”

Kas ir benzodiazepīni, un kā tie darbojas?

Benzodiazepīnus iedala pēc darbības ilguma: ir īslaicīgas, vidējas un ilgstošas darbības preparāti. Bet katram ir sava aktīvā viela un zīmola nosaukums – piemēram, “Xanax” satur alprazolāmu, bet “Lexotanil” – bromazepāmu.

Slimnīcas “Ģintermuiža” Subakūtās psihiatrijas nodaļas vadītāja Marta Gēbele skaidroja, kā rodas atkarība no medikamentiem: “Tur ir divu faktoru risks – viens ir šis psiholoģiskais risks, kad ir trauksme, es iedzeru zāles, nomierinos, ir labi. Šis cikls, ja vairākkārtīgi atkārtojas, cilvēks pierod pie šī mehānisma. Otrs tīri fizioloģiski arī – jebkura dzīva būtne ir tendēta izvēlēties vieglāko ceļu, ja ir tāda iespēja, un arī mūsu nervu sistēma tāpat. Tur ir viss atkarības rašanās mehānisms, kur iesaistīti nervu sistēmas receptori, alkas, dziņas pēc tās vielas, jo ir tas ieradums, pieradums pēc atslābuma, kas rodas pēc tās vielas.”

Kad zāles ilgstoši lieto, var rasties pieradums un nepieciešamība paaugstināt devu. Savukārt nopietnas sekas var būt arī tad, ja no tām strauji atsakās.

“Ir atcelšanas visi simptomi, jeb, kā saka, atsitiens, jeb tā trauksme var atnākt atpakaļ vēl lielāka, nekā bija. Lietošanas laikā tās sekas ir, jo nervu sistēma ir sedēta. Attiecīgi tas reakcijas ātrums uz visu ir samazināts,” stāstīja ārste.

Tāpēc, kad lieto benzodiazepīnus, nedrīkst vadīt automašīnu. Ilgākā laikā būtiski var pasliktināties arī atmiņa. Retos gadījumos, īpaši pie ļoti lielām devām, ilgstošas lietošanas vai straujas zāļu atcelšanas, var parādīties arī psihotiski simptomi – uzmācīgas domas vai halucinācijas. Tas var novest arī pie pašnāvības mēģinājuma.

“Visas maņas ir saasinātas, mēs uztveram visu saasināti, visas sajūtas ir mazliet izmainītas vai pat notrulinātas. Un domas kļūst ļoti uzmācīgas, jo ir bailīga tā sajūta, ka, nu, tas ir cīnīties vai bēgt. Un, ja visu laiku ir sajūta, ka no kaut kā ir jācīnās vai jābēg, tad bieži vien pašnāvības domas var uzrasties, jā,” atzina Gēbele.

Šādi pacienti ārstējas arī “Ģintermuižā”. “Lietošanā atnāk, nav oficiālas statistikas man ievāktas, bet tādās sajūtās – katrs trešais, ceturtais. Bet te ir jāņem vērā, ka cilvēks uz slimnīcu atnāk krīzē,” pauda Gēbele.

Veidojas spēcīga atkarība 

Kad Inita izrakstījās no slimnīcas, viņai bija jāturpina lietot konkrētie benzodiazepīni. Ap to laiku viņa arī zāļu aprakstā izlasīja, ka no tiem veidojas atkarība.

“Nu, kas tā tāda atkarība ir? Nerunāja par to vispār. Kas vispār ir trankvilizatori? Nu, tajā laikā par to tiešām nerunāja. Tāpēc es mierīgi turpināju lietot, gāju pie ģimenes ārsta, lai izraksta tālāk visu laiku. [Ārsts] Rakstīja. Viņam īsti tā kā izvēles nebija. Es gribu justies labi, man ir ārsts tā pateicis. Tikai kaut kad sākās tas, ka ārsts sāka pieprasīt, lai es pie psihiatra arī dodos kaut kādā vizītē,” par savu pieredzi stāstīja Inita.

To arī Inita darīja – apmeklēja vairākus psihiatrus un nomainīja virkni medikamentus. “Nu, tādi meklējumi un tie zāļu varianti ir bijuši vienkārši tik daudz,” piebilda sieviete.

Inita rūtiņu kladē pierakstījusi visus benzodiazepīnus, kurus šo gadu laikā lietojusi. Tie ir vairāki trankvilizatori ar kopumā piecām dažādām aktīvām vielām. Mēģinājusi arī no tiem atteikties, pakāpeniski samazinot devas, un piedzīvojusi jau iepriekš pieminēto atsitienu.

“Es varu mēģināt paskaidrot, bet to noteikti vislabāk saprot tas, kas to izjūt. Bet tas ir tā – tev sagādā trauksmi jebkāda rīcība, trokšņi, vienalga kas, tu nokļūsti kaut kādā tādā šausmīgā baiļu stāvoklī. Tā nav vienkārši panikas lēkme, tas ir daudz smagāk – ir bailes no trokšņiem, no cilvēkiem, no visa ir bail,” sacīja Inita.

Šobrīd Inita jūtas labāk – ir atradusi, viņas vārdiem, brīnišķīgu psihiatri. Viņai piemeklēti atbilstoši antidepresanti un benzodiazepīnu devu izdevies samazināt līdz ceturtdaļai tabletes divas reizes dienā. “Gada laikā esmu tikusi tik tālu, esmu ļoti priecīga par to,” viņa pauda.

Tikai šobrīd, ja atskatās uz laiku pirms pāris gadiem, viņa saprot, cik ļoti zāles ietekmēja pašsajūtu. “Jo kaut kāda reakcija, tas, kā tu vari pārslēgt uzmanību, cik ātri uz kaut ko reaģēt, tur bija diezgan dramatiski,” sacīja Inita.

Initai ir arī praktisks piemērs. Viņai ļoti patīk mūzika, tāpēc savā mobilajā telefonā iecienījusi kādu spēli – jāklausās dziesmu fragmenti, jāatmin to izpildītāji. Šobrīd Initai atminēt izpildītājus padodas ļoti ātri, taču pirms pāris gadiem viņai gājis daudz grūtāk, jau norakstījusi to uz savu vecumu. Tikai tagad viņa atzina – pie vainas bija nevis dzimšanas gads, bet gan medikamentu lietošana.

Ārsti: Realitātē šos nopietnos medikamentus cilvēki lieto gadiem

Psihiatre Gēbele skaidroja, kā ārstē pacientus ar atkarību no benzodiazepīniem: “Pirmais tikt vaļā no trankvilizatoriem, cik tas ir iespējams. Mēneša laikā atcelt tādas milzīgās devas ir diezgan ciešanu pārpilni tam cilvēkam. Tāpēc, lai to pamazām, pamazām atceltu, tur ir vajadzīgs pat pusgads.” Šajā laikā pacientam nozīmē antidepresantus vai citus medikamentus, lai palīdzētu tikt galā ar trauksmi vai miega traucējumiem un atrastu iemeslu, kāpēc tie vispār ir sākušies.

Psihiatre uzsvēra, ka benzodiazepīni ir domāti akūtām krīzēm – pēc tuvinieka nāves vai pie atklātas smagas saslimšanas. “Tos ir paredzēts lietot nedēļu, dažus – maksimums trīs nedēļas. Nu, bet nu īsti nē! Pie izteiktas trauksmes un depresijas, arī kamēr uzsāk antidepresantu terapiju, trankvilizatoru var uzsākt un lietot, un tas pat būtu vēlams, kamēr iedarbojas antidepresants – tad uz to mazo laiciņu mēs varam to iedot,” stāstīja psihiatre.

Latvijā ir izstrādāts Sedatīvo un miega līdzekļu atkarības ārstēšanas klīniskais algoritms. Šajās zālēs ietilpst galvenokārt benzodiazepīni un tā sauktās “Z vielas”. Visām ir līdzīga iedarbība un arī atkarības risks.

Algoritmā norādīts, ka benzodiazepīnus nav ieteicams lietot ilgāk par četrām līdz sešām nedēļām. Bet jaunākās Pasaules Veselības organizācijas (PVO) vadlīnijas rekomendē tos izmantot tikai akūtas un smagas trauksmes epizodēs un ne ilgāk par 3 līdz 7 dienām.

Taču realitātē pacienti tos lieto gadiem – tā apstiprināja vairāki Latvijas Radio uzrunātie ārsti.

“Es domāju, ka tā ir tāda sistēmiska kļūda veselības aprūpē, kas šobrīd arī ir. Valsts sektorā izmeklēšana, nu, tāda saruna, nu, cik ir 10–15 minūtes valsts atvēlētais laiks, par kuru maksā. 15 minūtēs saprast, kas īsti ar to cilvēku ir noticis, manuprāt, ir ļoti, ļoti sarežģīti. Un, ja tas cilvēks nāk vienreiz, otrreiz, trešo reizi un saka, ka viņam ir liela trauksme, viņš nevar, viņam ir saspringums, tas, iespējams, ir izmisuma solis. Nu, iedod laimes tabletīti, nu, pēc tabletītes cilvēks laimīgs, ārsts laimīgs, ka viņam visu laiku nezvana, nenāk pie viņa. Problēma ir it kā atrisināta, bet, nu, tas ir tāds plāksteris uz milzīgas asiņojošas brūces,” secināja Gēbele.

Ģimenes ārste Katrīna Priede pirms gada pārņēma divas prakses Vidzemē un ļoti ātri saprata, cik plaša ir šī problēma. “Ik pa laikam man ne no kurienes atnāk arī kāds pacients, kurš ik pa laikam, bet ilgstošā laika periodā, lieto, piemēram, diazepāmu, un šķietami bez vajadzības, arī miegam, pieņemsim, vai tur stresam, vai bija grūtāka diena darbā – izdzēru diazepāmu, ja. Nu, tas ir ārkārtīgi interesanti,” stāstīja ģimenes ārste.

Šādos gadījumos ārsts nevar strauji atcelt zāles. Turklāt sistēma gadiem pieradinājusi pacientus pie tā, ka recepti var saņemt bez jautājumiem. “Tad atnāk jauns ārsts, kurš cenšas kaut ko mainīt vai, piemēram, sūta pacientu pie psihiatra, kā mēs to nereti arī darām, tad nu sākas tāda pretestība,” sacīja Priede.

Tomēr ir arī pozitīvi piemēri – pacienti, kuri nemaz nav zinājuši, ka benzodiazepīnus nedrīkst lietot ilgstoši, un ir gatavi alternatīvai ārstēšanai.

Priedei arī izveidojusies laba sadarbība ar vietējo psihiatri: “Psihiatra pieejamība īstenībā ir salīdzinoši laba, bet, ja mēs runājam par bezmiega ārstēšanu, par trauksmes ārstēšanu, tur absolūti top trīs intervencēs, kuras ir nepieciešamas šo problēmu ārstēšanai, ir psihoterapija. Psihoterapija Latvijā ir faktiski nepieejams pakalpojums jau maksātspējīgiem, ja mēs runājam, teiksim, par kaut kādām rindām vai kaut ko tādu, kur nu vēl tā valsts apmaksātā psihoterapija.”

Īpaši satraucoša situācija esot senioru vidū, kur, lai izrakstītu zāles, izmanto speciālus kritērijus, kas ir nodēvēti pēc amerikāņu geriatra Marka Hovarda Bīrsa.

“Benzodiazepīni visi ir iekļauti Bīrsa kritērijos, kur ir iekļautas dažādas medikamentu grupas, kuras būtu ar ļoti lielu piesardzību jāizraksta cilvēkiem virs 65 gadu vecuma saistībā ar dažādiem riskiem. Man ir mazāk jauniešu praksē, man ir vienkārši ļoti daudzi seniori. Un tas īpatsvars vispār ir paliels,” stāstīja ģimenes ārste Priede.

Atkarīgo cilvēku daudzums nav zināms, bet medikamentus lieto tūkstoši

Tas, cik daudz iedzīvotāju Latvijā lieto benzodiazepīnus vai ir no tiem atkarīgi, nav zināms. Taču reālo ainu ļauj apjaust Zāļu valsts aģentūras dati par zāļu patēriņu (datos iekļauti visi benzodiazepīna atvasinājumi, nav iekļauts melatonīns).

Proti, 2024. gadā Latvijā 57 452 iedzīvotāju katru dienu lietoja vienu miega un sedatīvo vai prettrauksmes līdzekļu devu, kas izraisa atkarību. 2020. gadā Latvijā tie bija 52 048 iedzīvotāju.

Vēl salīdzinājumam – gandrīz tādā pašā apmērā Latvijā pērk deguna līdzekļus, kurus arī iesaka lietot īslaicīgi, jo var rasties atkarība. Taču tos aptiekās var brīvi iegādāties.

Savukārt benzodiazepīni ir stingrās uzskaites zāles – viens ārsts vienam pacientam drīkst izrakstīt vienu iepakojumu mēnesī. Bet praksē tas nedarbojas.

“Gadās jau tā, ka viņš aiziet, tas pacients, gan pie psihiatra, paņem paciņu, un pēc tam, pēc nedēļas, aiziet pie ģimenes ārsta, pasaka, ka man vajag paciņu. Mums ir, jā, vienota e-veselības sistēma, bet pieņemšanas laikā realitātē nav iespējams paspēt to atvērt un apskatīties, jo, kamēr viņa ielādējas, tur tas viss, tas aizņem baigi daudz laiku,” stāstīja psihiatre Gēbele.

E-veselība nebrīdina, ja pacientam jau ir recepte. Veselības nozares valsts informācijas sistēmas uztur uzņēmums “Latvijas Digitālās veselības centrs”, un tās pārstāve Paula Celma atzina, ka ārstiem pašiem tas jāpārbauda.

Veselības nozare uzskata – jānosaka stingrāks limits

Psihiatre Gēbele uzskata, ka būtu jānosaka stingrāks limits, cik daudz iepakojumu ārsts drīkst izrakstīt vienam pacientam pēc kārtas.

Savukārt ģimenes ārste Priede redz citus uzlabojumus: “Ir jāstrādā pie tā, ka mums ir organizētas visplašākās ārstniecības personu apmācības. Piemēram, Zāļu Valsts aģentūra, Nacionālais veselības dienests, piemēram, raksta ietekmē identificē problēmu. Nu, viņi saprot, ir šeit problēma. Un ka viņi ir tie, kas iniciē, teiksim, kaut kādas patiešām šīs apmācības, izglītojošo materiālu tur, teiksim, sūtīšanas un kaut ko tādu, lai šādi gadījumi būtu arvien mazāk.”

Veselības ministrijas (VM) preses sekretāre Barbara Ālīte norādīja, ka konstatēto pārkāpumu dēļ šobrīd pārskata papīra recepšu izsniegšanas kārtību.

Turpmāk narkotiskās un psihotropās zāles ir plānots izrakstīt tikai elektroniski uz īpašas e-receptes, kas ļaus efektīvāk uzraudzīt zāļu apriti un ātrāk pamanīt aizdomīgus gadījumus.

Līdzīga prakse jau ieviesta arī Lietuvā.

Veselības inspekcijas dati rāda, ka pēdējo trīs gadu laikā administratīvi sodīti pieci ārsti par benzodiazepīnu nepamatotu izrakstīšanu. Proti, 2025. gada pirmajā pusgadā – 1 ārsts, 2024. gadā – 3 ārsti, bet 2023. gadā – 1 ārsts.

VM Farmācijas departamenta vadītājs Rihards Burmistris stāstīja, ka pārbaudes veic pēc saņemtas informācijas, visbiežāk – no aptiekām. “Ja cilvēks iet ar šādām receptēm nedēļā trīs reizes, tad tas ir aizdomīgi,” viņš piebilda.

Ja konstatē pārkāpumus, iestāde informāciju nodod arī Valsts policijai.

“Nepamatotā [izrakstīšana] noteikti būs tā, kad dokumentācijā nav pilnīgi nekāda ieraksta par to. Pacients ir bijis. Recepte ir bijusi, bet dokumentācijas nav. Respektīvi, pacienta kartiņas arī nav, piemēram. Vai arī kartiņa ir, bet nav pamatojums, kāpēc izrakstīts medikaments,” stāstīja Burmistris.

Esošais regulējums lielu atbildību uzliek ārstiem, taču praksē sistēmu nereti negodprātīgi izmanto paši pacienti. Elektroniskās receptes ļautu daudz ātrāk salīdzināt datus, redzēt pacienta vēsturi un novērst recepšu viltošanu.

Burmistris uzskata, ka ideālā gadījumā E-veselības sistēma automātiski brīdinātu, ja vienam pacientam īsā laikā izraksta vairākas īpašās receptes. Tiesības tādas izrakstīt ir jebkuras specialitātes ārstam, ja viņš strādā ārstniecības iestādē.

Benzodiazepīnus izraksta visdažādākie speciālisti, pat bērnu ārsti un fizioterapeiti

Lai noskaidrotu, kuri ārsti izraksta benzodiazepīnus un cik daudz, Latvijas Radio paprasīja datus no Nacionālā veselības dienesta (NVD) par pieciem konkrētiem preparātiem. Tie tika nosūtīti arī “Ģintermuižas” psihiatrei Gēbelei.

“Man likās, gandrīz visu profesiju pārstāvji jeb specializāciju ārsti tur bija uzskaitīti. Loģiski, psihiatri būs lielākie izrakstītāji, bet, izrādās, ģimenes ārsti ir vēl lielāki izrakstītāji, bet tas laikam ir tīri proporcionāli skaita ziņā, cik Latvijā ir ģimenes ārsti un cik ir psihiatri,” secināja Gēbele.

Pagājušajā gadā tikai piecus konkrētus medikamentus vien izrakstīja gandrīz 97 000 pacientu. Visbiežāk tos nozīmēja ģimenes ārsti, psihiatri, ārstu palīgi, māsas, kā arī neirologi un narkologi.

“Bet, nu, dažādu citu specialitāšu ārsti, man ir, jā, tāds liels jautājums, kāpēc? Jā, pirms kaut kādām procedūrām cilvēks ir uztraucies, tad viņam varētu tā kā izrakstīt, lai viņš tā kā nomierinās, sagatavojas. Bet man to bažu vairāk rada tas, kad izraksta sev, saviem tuviem cilvēkiem. Pacientiem, varbūt arī, nu, jā, tur tāda ļoti liela dilemma saprast, kāpēc? Jo ir nozares, kur ir diezgan saprotami, bet ir tās nozares, kur es nesaprotu, kur patologs savam pacientam izraksta “Xanax”,” sacīja Gēbele.

Benzodiazepīnus, kas paredzēti akūtas trauksmes gadījumos, izraksta ļoti plašs ārstu loks: gastroenterologi, infektologi, kardiologi, LOR speciālisti, acu ārsti un arī zobārsti.

“Man likās ļoti interesanti, kā masieris, fizioterapeits, kas ir ārstniecības atbalsta persona, kas nav pat ārstniecības persona, var to izrakstīt – kā tas ir iespējams mūsu likumdošanā, jo tā ir sarkanā recepte,” neizpratni pauda Gēbele. Veselības inspekcijā pieļāva, ka, visticamāk, datu ievadē vai apkopošanā pieļauta kāda tehniska kļūda.

Vēl datos var pamanīt, ka trankvilizatorus nereti izraksta bērnu ārsti dažādās specialitātēs.

“Nevajadzētu pēc būtības, jo bērniem noteikti ir jāsāk ar, ja ne homeopātiju, tad vieglākiem medikamentiem, un noteikti neiet ar benzodiazepīniem virsū. Ja nu vienīgi tas ir slimnīcās, bet slimnīcās ārstam recepte nav jāizraksta, jo slimnīcā, nu, mums ir slimnīcas aptieka, kas ir iekšējās slimnīcas, tā teikt, medikamentu norakstu sistēma,” sacīja Gēbele.

VM un Nacionālā psihiskās veselības centra speciālisti minēja vairākus risinājumus pārmērīgas benzodiazepīnu lietošanas mazināšanai: ārstu izglītošanu, ciešāku aptieku un inspekcijas iesaisti, E-veselības uzlabojumus un pilnīgu pāreju uz e-receptēm. Tomēr, tā kā sarunai klātienē VM nepiekrita, nav zināms, vai šie plāni tuvākajā laikā īstenosies.

Savukārt Nacionālais psihiskās veselības centrs oktobrī rīkos konferenci medicīnas speciālistiem, kurā runās arī par medikamentu izrakstīšanas riskiem.

Latvija Eiropas Savienībā starp benzodiazepīnu lietošanas “līderiem”

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Toksikoloģijas un sepses klīnika sadarbojas ar Eiropas Savienības Narkotiku aģentūru, kas apkopo un analizē datus par narkotiku lietošanu, veselības riskiem un tirgus tendencēm visā Eiropā.

Klīnikas virsārste Ilze Jagmane stāstīja: “Šeit nokļūst tad, kad pacients pārdozē medikamentus, viņam ir samaņas traucējumi vai viņš izsaka izteiktas suicidālas domas, vai viņš ir ilgstoši lietojis alkoholu un viņam ir dažādi rakstura bojājumi orgānu, kāpēc viņam šeit jāatrodas. Te ir alkohola delīrija pacienti. Te ir visi pārdozējušie pacienti, un arī ar visu ko citu.”

Jau vairākus gadus klīnika piedalās starptautiskā projektā un sniedz Eiropas Savienības Narkotiku aģentūrai datus par narkotiskajām vielām, ko lietojuši stacionētie pacienti.

Latvija ir viena no retajām valstīm, kur pirmajā vietā ir benzodiazepīni. Ja Eiropā tos lietojuši vidēji 17% pacientu, tad Latvijā – 40%. Sešu gadu laikā šis īpatsvars ir trīskāršojies – 2017. gadā tie bija 12,3%, bet 2023. gadā jau 38,7%.

Jagmane norādīja: “Tie var būt pacienti, kas ir stacionēti nekontrolētas benzodiazepīnu lietošanas dēļ – gan izrakstīti, gan uz ielas pirkti, gan arī tādi, kas ir benzodiazepīni kopā ar, piemēram, narkotiskām vielām nekontrolēta lietošana. Tur būs kopā šie pacienti.”

Visbiežāk benzodiazepīnus lieto kopā ar citām vielām. No RAKUS Toksikoloģijas un sepses klīnikas virsārstes sagatavotās statistikas redzams, ka gada laikā gandrīz 80% no 799 pacientiem lietojuši dažādas atkarību izraisošas vielas vai to kombinācijas. Tikai ar benzodiazepīniem nodaļā nonākuši vien 8% pacientu. Vairāk nekā puse jeb 60% gadījumu ir saistīti ar alkoholu, taču jāņem vērā, ka manā pieminētajā pētījumā uzskaita tikai narkotiskās un psihotropās vielas.

Jagmane stāstīja, ka pacientu motivācija lietot benzodiazepīnus ir ļoti dažāda. Vieni vēlas pastiprināt citu vielu efektu, citi mēģina paši sev mazināt atturēšanās simptomus pēc narkotikām. Vēl daļa sākusi zāles lietot trauksmes ārstēšanai ārsta uzraudzībā, bet ar laiku nonākuši pie nekontrolētas lietošanas.

“Bet ir arī tie, kas sāk vispirms uz ielas un pēc tam… Vakar bija pacients, kurš lieto alkoholu ar šiem trankvilizatoriem no 16 gadu vecuma. Pērk viņus uz ielas. Tagad šim pacientam ir 50 gadi. Tieši no benzodiazepīniem pacienti mirst mazāk, bet no tām kombinācijām noteikti,” atzīmēja Jagmane.

Pēc uzturēšanās RAKUS Toksikoloģijas un sepses klīnikā pacienti turpina ārstēšanos psihiatrijas slimnīcās vai arī viņus izraksta mājās ar ieteikumu vērsties pie narkologa.

Aptuveni trešdaļa no pacientiem ir jaunāki par 25 gadiem. Proti, 2023. gadā 33–35% bija jaunāki par 25 gadiem, 13–15% – vecāki par 45 gadiem. Jaunieši atzīst, ka medikamentus iegādājas nelegāli, savukārt gados vecāki cilvēki tos parasti saņem no ārstiem.

“Tie gados vecie cilvēki, kuri pēkšņi nokļuvuši šeit, pārdozējuši, bet viņi jau 30 gadus lieto, un viņi ir paši sev to devu kāpinājuši. Bet kāds viņiem turpina rakstīt to, un tad man tas nav skaidrs, kāpēc tā notiek,” stāstīja Jagmane.

Gan izrakstīti, gan uz ielas pirkti

Valsts policijas dati rāda, ka psihotropie medikamenti izņemto nelegālo vielu vidū ir otrajā vietā aiz marihuānas.

Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes 2. nodaļas priekšnieks Ēriks Cērpe pauda: “Cilvēkam jau dažkārt prātā var nostrādāt. Tas ir medikaments, tātad vairāk drošs. Nē! Jo atkarības izraisa visi.”

Likumsargi apkopojuši datus arī konkrēti par benzodiazepīniem. Šogad pirmajos sešos mēnešos vien policisti jau veica 180 izņemšanas, vidēji pa vienai dienā. Pēdējos gados starptautiski kontrolējamo benzodiazepīnu izņemšanu/ekspertīžu skaits audzis: 2020. gadā – 233, 2021. gadā – 252, 2022. gadā – 285, 2023. gadā – 321, 2024. gadā – 294.

Izņemtie preparāti mēdz būt gan oriģinālajos iepakojumos, gan arī pārfasēti vai sajaukti ar citām vielām.

“Ir arī tā viena daļa, kas ir arī citās valstīs pat legāli dažkārt nopērkami, jo katrā valstī tomēr tā pieeja pie šiem medikamentiem ir mazliet savādāka. Un plus ir arī viena liela daļa, kas ir jaunie psihotropie gan medikamenti, gan tās pašas narkotikas,” stāstīja policists Cērpe.

Arī Eiropas Savienības Narkotiku aģentūra brīdinājusi par tā dēvētajiem jaunajiem benzodiazepīniem. Tie bieži parādās internetā kā “legālas alternatīvas” vai nonāk tirgū kā viltotas tabletes – izskatās pēc, piemēram, “Xanax” vai “Valium”, bet sastāvs var būt pavisam cits. Par šo vielu iedarbību zināms maz, tādēļ risks saindēties ir īpaši augsts.

“Kas ir arī diezgan bīstama tendence. Jo tās vielas ir, tajā pašā laikā tās ir pietiekoši viegli izgatavot, jo tā ir tikai sintētika, tur vairs nevajag neko tādu. Un, jā, un cilvēki redz to ātrai peļņai,” atzina Cērpe.

Kā tad īsti notiek benzodiazepīnu pārdošana nelegālajā tirgū Latvijā? Latvijas Radio nolēma to izpētīt.

Saziņas platformas “Telegram” grupas, kurās tirgo narkotikas, nav viegli atrast – dažām nepieciešamas īpašas saites. Kad pievienojas, var redzēt, ka piedāvājumā dominē amfetamīns, kokaīns, marihuāna, ekstazī.

Tomēr varēja atrast arī divus “veikalus”, kas tirgo “Xanax” tabletes. Aptiekās 30 tablešu iepakojums maksā ap 10 eiro, bet “Telegram” – par simts eiro vairāk. Vienā “Telegram” grupā minimālais pasūtījums ir 15 tabletes, otrā – par 30 eiro var nopirkt piecas tabletes.

Tabletes attēlā izskatās citādi nekā tās, kuras var nopirkt aptiekās. Oriģinālās “Xanax” tabletes ir ovālas formas, un Latvijā alprazolāma koncentrācija tajās nepārsniedz vienu miligramu, bet šīs – taisnstūrveida ar iespiestu ciparu “2”.

Tādas tabletes ir populāras ASV un bieži nonāk nelegālajā tirgū kā viltojums. Valsts policija šādām tabletēm veikusi ekspertīzes un secinājusi, ka to sastāvā var būt ne tikai alprazolāms aptuveni 2 miligrami devā, bet arī flualprazolāms, bromazolāms, etizolāms un dezhloretizolāms, kas ir benzodiazepīniem līdzīgas vielas.

“Diezgan smagi, jo tur ir ne tikai tas alprozolāms, kas būtu tīra viela ar skaidru darbības mehānismu, skaidru ietekmi, bet tur ir vēl tās uzskaitītās vielas, no kurām, jā, dažas ir sintezētie benzodiazepīni, kas ir, bet tā kā ķīmiski radīti, bet nekad nav palaisti apritē, jo tur ir vienmēr bijušas kādas blaknes,” komentēja “Ģintermuižas” psihiatre Gēbele.

Pierādās, ka “ielas “Xanax”” patiesībā nav “Xanax” – bet gan farmakoloģisks kokteilis ar nezināmām sekām.

Kas varētu notikt, ja ko šādu sajauc vēl ar alkoholu? Gēbele skaidroja: “Slimnīca varētu būt labākais gadījums. Tur ir augsts letalitātes risks pie šādām nezināmām tabletēm, un, ja vēl tās tiek lietotas ar vēl kaut kādām vielām. tas ir diezgan bīstami, maigi sakot!”

Pēdējos gados šie medikamenti tiek normalizēti popkultūrā

Daži medikamenti sen jau izlauzušies ārpus slimnīcu un aptieku sienām. Tie kļuvuši par daļu no popkultūras. Īpaši “Xanax” – par to dzirdējuši daudzi, un tas bieži parādās arī latviešu reperu dziesmās. Piemēram, grupas “Singapūras Satīns” dziesmā “Tabletes”, kur dziesmu vārdi skan: “Tabletes uz tabletēm, bet recepšu mums nav. Kādas vēl tāfeles, mēs mērām tās ar sauju. “Xanny” family, “Xanny” family.” Tāpat arī hiphopa grupas “New Wavy” dziesmā “Truba”: “Vecie ienaidnieki tagad grib ar bandu tusēt, Bet man p***j, “Xanax” vienmēr atļauj saldi dusēt. Jā, jā, “Xanax” vienmēr atļauj saldi dusēt.”

Un ne tikai Latvijā, arī ārzemēs “Xanax” bieži parādās populārajā mūzikā. To piemin kā līdzekli, lai atslēgtos no realitātes vai nomierinātos. Par šo fenomenu rakstījuši arī ārvalstu mediji.

Mūziķiem likums neaizliedz dziedāt par medikamentiem vai narkotikām, bet arvien biežāk izskan kritika, ka šādi teksti jauniešiem var rosināt reālu vielu lietošanu.

Jauno mediju un digitālā mārketinga speciālists Artūrs Mednis sacīja: “Reklāmā ir tāds, es pat nezinu, vai teorija vai tīri praktiski, bet ir tāds uzskats, ka, ja tu kaut ko pietiekami ilgi atkārto un stāsti visos iespējamos veidos, tad cilvēki sāk, nu, ne tikai tam ticēt, bet tas sāk arī patikt. Šo nosaukumu, ja tu vienreiz dzīvē dzirdētu tikai tāpēc, ka tas ir stilīgs un sākas ar “x” un beidzas ar “x”, tas nenozīmē, ka tas būs kaut kas riktīgi foršs un tu par to turpmāk runāsi. Bet tad, kad tas tiek normalizēts – šis ir svarīgākais atslēgas vārds, manuprāt – normalizēts.”

Un tā tas kļūst par ikdienu – vārds atskan mūzikā, parādās filmās un seriālos, līdz šķiet pats par sevi saprotams.

“Un iespējams, ka daļa no tiem cilvēkiem, tīneidžeriem, kas kaut kur sociālajos tīklos vai personīgā čatā, piemēram, uzraksta: “Tev viss xanax”. Iespējams, daļa no viņiem nezina nemaz, ko viņi tur raksta, viņi nezina vispār šī vārda izcelsmi vai ko šis vārds nozīmē. Daļa. Un daļa zina, ka tas ir tur tāds un tāds līdzeklis, kuru viņi nekad nav lietojuši vai nelietos, bet kaut kādā brīdī viņi pie tā var vērsties, un tā ir tā traģiskākā daļa, kas notiek šobrīd pasaulē,” sacīja Mednis.

Mednis pieminēja teicienu “Tev viss xanax”, kur vārda “sanāks” vietā lieto zāļu nosaukumu. To šad tad lieto interneta vidē, vienu brīdi pat to drukāja uz t–krekliem. Turklāt cilvēks, pie kura tādu kreklu varēja iegādāties “X” vietnē, pēc profesijas ir klīniskais farmaceits Jānis Osītis.

Teicienu viņš pats neizdomāja, un ideja par t–krekliem radās kopā ar kursa biedriem, kad gatavojās eksāmeniem. Tas bija domāts kā joks, bet internetā pavilkās arī citi cilvēki. Šobrīd kreklus vairs netirgo, un neviens farmācijas uzņēmums viņam par to nemaksāja.

Latvijas Radio arī “Xanax” reģistrācijas apliecības īpašniekam – uzņēmumam “Viatris” – jautāja, vai tas kādreiz ir vērsies pret produkta negodprātīgu reklamēšanu? Taču saņēma tikai vispārīgu rakstisku atbildi: “”Viatris” īsteno visaptverošu produktu drošības programmu, lai mazinātu viltotu un citu nelegālu produktu radītos riskus un palīdzētu aizsargāt mūsu pacientus, produktus, tirgus un “Viatris” zīmolus.”

Uz jautājumu par konkrētiem preču zīmju pārkāpumiem Latvijā uzņēmums neatbildēja.

Savukārt Mednis, jautāts, vai “Xanax” kļūšana par daļu no popkultūras varētu būt apzināts gājiens, atbildēja: “Es domāju, ka nē! Es domāju, ka tas sākās nejauši. Varbūt tad, kad tas sākās nejauši, vai viņi redzēja, ka tas sāk aiziet sabiedrībā, viņi nedaudz tā kā piešpricēja druscītiņ kaut kur. Bet viņi vienmēr to noliegs, un to diez vai varēs kādreiz pierādīt.”

Ja popkultūrā tablete bieži izskan kā joks vai stila elements, tad ārstiem tā ir pavisam cita realitāte. Psihiatre Gēbele pauda: “Sedatīvie līdzekļi, trankvilizatori, “Z zāles” ir vieglais ceļš, un daudzi šo vieglo ceļu iet kā pirmo.”

Viņasprāt, sākumā būtu jāizmēģina mazāk kaitīgi risinājumi – ikdienā jāmazina stress, jāievēro sabalansēts uzturs, jārūpējas par miega higiēnu un, ja nepieciešams, jālieto arī citi, mazāk riskanti medikamenti.

“Tas ir tik vilinoši, tas paliek tik viegli, tu iedzer to tableti, tev ir labi. Nav tās bailes, tas ir kā ar roku noņemts,” atzina Gēbele.

Inita, kuras stāsts izklāstīts raksta sākumā, sacīja, ka viņa vienmēr ir atzinusi savu atkarību. Viņasprāt, tieši nevēlēšanās to atzīt bieži vien kavē ārstēšanu citiem cilvēkiem: “Tad, kad es devos pie šī psihiatra pirmo reizi, es uzreiz teicu, ka esmu atkarīga no trankvilizatoriem, un tad pirmais jautājums bija – ko es vēlos? Vai es vēlos, lai viņš turpina visu laiku izrakstīt – tādā gadījumā man vajag narkologu, es neesmu pie pareizā ārsta –, vai es vēlos tikt vaļā?”

Inita skaidri zināja, ka vēlas atbrīvoties no medikamentiem.

Benzodiazepīni ir vienlaikus glābiņš un risks: tie var palīdzēt akūtā brīdī, bet ilgstoša lietošana nes līdzi atkarību. Kamēr sabiedrībā “Xanax” skan dziesmās un jokos, ārsti redz pacientus, kuri gadiem cīnās, lai no tiem tiktu vaļā. Dažiem tas izdodas, citiem vēl priekšā smags ceļš.

“Es ieteiktu cilvēkiem, ja vien iespējams, labāk neiepazīt, ko tas nozīmē. Nē, ja psihiatrs spēj ārstēt un tas trankvilizators ir kā drošība, ja nu tev kaut kur tiešām kaut kādā sabiedriskā vietā tur pēkšņi uznāk… lai ir tā drošība! Bet tur ir jābūt arī stingrai kontrolei, cik patiešām ir izlietots pa to mēnesi, vai tas neizskatās par daudz,” sacīja Inita.

Avots: LSM