Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Slaveiko Djambazovs, ārsts, Veselības politikas padomnieks, vieslektors Harvard Business School, University of St Andrews, American University in Bulgaria
Latvijas veselības aprūpes plaisa: slēptās izmaksas, reālās sekas un praktiski risinājumi
Latvijas veselības aprūpes sistēma pašlaik atrodas krustcelēs. Dati skaidri parāda, ka tā ne tikai atpaliek no turīgākajām Eiropas valstīm, bet arī riskē šo plaisu vēl vairāk palielināt, ja netiks pieņemti stratēģiski un drosmīgi lēmumi. Analizējot veselības politikas pieejas un to ietekmi dažādās Eiropas un Centrālās un Austrumeiropas (CAE) valstīs, kļūst skaidrs viens fakts: valstis, kas mērķtiecīgi un gudri palielina ieguldījumus veselības aprūpē, sasniedz labākus rezultātus. Latvijai šajā jomā nepieciešams jauns sākums ar mērķtiecīgām, pierādījumos balstītām reformām, kuru centrālais prioritārais uzdevums ir piekļuve inovācijām, tostarp inovatīvām zālēm, kas glābj dzīvības, uzlabo dzīves kvalitāti un samazina invaliditāti.
Latvija, līdzīgi kā citas CAE valstis, veselības aprūpei atvēl ievērojami mazāk resursu nekā tā dēvētās ES “lielā četrinieka” valstis – Vācija, Francija, Itālija un Spānija –, kuras veselības aprūpei atvēl vairāk nekā 8% no IKP. CAE reģionā vidēji tas ir ap 5,5%, savukārt Latvijā – nedaudz virs 4%. Šī atšķirība nepastarpināti atspoguļojas iedzīvotāju līdzmaksājumos, kā arī dzīves ilgumā, novēršamajā mirstībā, slimību slogā un invaliditātē. Tā ir statistika, bet tas nozīmē arī to, ka Latvijā cilvēki zaudē dzīvības pandēmijas mērogā – vairāk nekā trīs reizes vairāk nekā jau pieminētā “lielā četrnieka” valstīs.
Demogrāfiskās tendences ir nepielūdzamas, un tas ir vēl viens izaicinājums. Latvija ir starp valstīm, kuras visvairāk skars darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazinājums – līdz 2050. gadam par 31%, vienlaikus pieaugot vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvaram. Tas būtiski samazinās nodokļu ieņēmumus un vienlaikus palielinās veselības aprūpes izmaksas – radot fiskālo spiedienu. Tas nozīmē tikai vienu: rīcība jāuzsāk nekavējoties, jo pārmaiņas nenotiks viena vai pat dažu gadu laikā.
Labā ziņa ir tā, ka pastāv tieša un nozīmīga korelācija starp veselības aprūpes ieguldījumiem uz vienu iedzīvotāju un veselības rezultātiem. Tas attiecas arī uz ieguldījumiem inovatīvās zālēs. Viena no aktuālākajām problēmām Latvijā ir piekļuve modernām zālēm. CAE reģionā pacientiem ir pieejams tikai 31% no Eiropas Zāļu aģentūras apstiprinātajām inovatīvajām zālēm, kamēr “lielajā četriniekā” vidēji 76%, bet Latvijā – tikai 18%. Turklāt piekļuve jaunām zālēm kavējas vidēji par diviem gadiem. Apvienojumā ar zemiem farmācijas izdevumiem uz vienu iedzīvotāju, ilgstošiem kompensācijas lēmumu pieņemšanas procesiem un augstiem pacientu līdzmaksājumiem tas rada smagnēju un neefektīvu sistēmu, kurā pacienti laikus nesaņem inovatīvu terapiju, biežāk nonāk slimnīcā un zaudē darbspējas. Rezultātā tā no sabiedrības veselības problēmas pārvēršas par ekonomisku izaicinājumu, jo Latvijai nepieciešami ekonomiski aktīvi iedzīvotāji.
Nav nepieciešams izgudrot riteni no jauna – pozitīvi piemēri CAE reģionā jau pastāv. Piemēram, Polija un Horvātija ir izveidojušas efektīvākas veselības tehnoloģiju novērtēšanas sistēmas, kas nodrošina taisnīgāku jauno zāļu izvērtēšanu, caurspīdīgāku lēmumu pieņemšanu un labāku pieejamā budžeta izmantošanu. Dažas valstis izmanto “maksā par rezultātu” (pay-for-performance) modeļus, kuros valsts maksā par zālēm, balstoties uz to efektivitāti un sasniegtajiem rezultātiem. Tas samazina risku un ļauj ātrāk ieviest inovācijas. Savukārt valstis, kas samazina pacientu tiešos maksājumus, panāk labāku piekļuvi ārstēšanai, mazina sociālo nevienlīdzību un uzlabo sabiedrības veselības rādītājus.
Latvijas uzdevums ir skaidrs – pietuvoties ES vidējam līmenim, apzinoties, ka ieguldījumi veselības aprūpē un piekļuve zālēm nav izšķērdība, bet gan investīcija ar izmērāmu atdevi. Īpaši svarīgi ir paātrināt zāļu iekļaušanu kompensācijas sistēmā, ieviest agrīnās piekļuves programmas un izmantot elastīgus cenu noteikšanas modeļus. Tomēr kompensēt var tikai fiziski pieejamas zāles, tāpēc jāmeklē risinājumi, piemēram, atsakoties no pārmērīgiem atlaižu mehānismiem, kas attur farmācijas uzņēmumus no ienākšanas tirgū un aizkavē zāļu pieejamību. Protams, ar zālēm vien sistēmu sakārtot nevar, tāpēc jāstiprina primārā veselības aprūpe, ar sabiedrības izglītošanu jāsamazina smēķēšana, alkohola lietošana un aptaukošanās, kā arī jāattīsta skrīninga programmas.
Veselības aprūpes sistēmas stiprināšana nav izvēle – tā ir nepieciešamība valsts ekonomiskajai izdzīvošanai. Latvijas problēmas šajā jomā nav unikālas; tai vienkārši jāseko citu valstu piemēriem, kur efektīvi risinājumi jau ir atrasti. Starptautiskā pieredze skaidri rāda, ka lielāki ieguldījumi nodrošina labākus rezultātus, un efektīva pārvaldība var kompensēt ierobežotus resursus. Bez rīcības plaisa tikai palielināsies un kādudien var kļūt neiespējami to aizvērt.
Avots: LETA
