Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Rūdolfs Vilde, pneimonologs, Latvijas Jauno ārstu asociācijas (LJĀA) vadītājs
Nesen aiz tīrās ziņkārības pārlasīju vecus žurnālus, arī kādu 1988. gada decembra “Veselības” numuru, kas vēstīja, ka Latvija veselības aprūpei velta 3,1 % no Republikas nacionālā ienākuma – vismazāk no visām republikām tolaik PSRS sastāvā. Ir pagājuši teju 40 gadi, Latvija ir atguvusi savu neatkarību, ir mainījusies sociāli ekonomiskā iekārta un pasaules kārtība, taču 2026. gadā veselības aprūpei novirzām gandrīz tikpat lielu IKP daļu un sūdzamies, ka tālu atpaliekam no Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem. Varbūt šajā paaudzē tomēr atradīsies politiķi, kas gribētu un varētu mūsdienu Latvijā mainīt kopš astoņdesmitajiem gadiem iesakņojušos sistēmu, lemjot par mūsdienīgu finansējumu veselības nozarei un iekļaujot dzīvību glābjošus inovatīvus medikamentus valsts kompensācijas sistēmā?
Kāpēc joprojām dzīvības glābj līdzcilvēki, nevis valsts?
Veselības statistikas datubāzē pieejamie dati liecina, ka Latvijā katru gadu medicīniski un profilaktiski varētu novērst ap 8000 nāvju. Iemesli, kāpēc tas nenotiek, ir dažādi. Varētu vēlēties labāku sabiedrības veselības pratību un atbildību profilaktiskā līmenī (neapmierinošo ainu šajā jomā ilustrē nepietiekamā vakcinācijas aptvere Latvijā un iedzīvotāju kūtrā atsaucība valsts piedāvātajām skrīninga iespējām). Varētu runāt par sabiedrības neuzticēšanos veselības aprūpes sistēmai kopumā, uztverot veselības aprūpes iestādi nevis kā vietu, kur saņemt palīdzību, bet gan kā iespēju stāvēt ļoti garā rindā pēc reizēm dārga pakalpojuma. Tomēr, ja šie šķēršļi ir maināmi, izglītojot un uzlabojot izpratni, tad jaunu, bet citur Eiropā jau pielietotu medikamentu nepieejamība gan ir daudz nopietnāks kavēklis, kam vajadzīgs sistēmisks risinājums.
Gan man pašam, gan kolēģiem ir nācies saskarties ar situāciju, kad ārsts zina pareizo ārstēšanu, bet tā pacientam Latvijā vienkārši nav pieejama, un viss, ko varam darīt, ir ārstēt simptomus, nevis risināt problēmu. Savā personīgajā pieredzē salīdzinot Latviju un citas Eiropas Savienības valstis, atšķirības ārstu zināšanās un prasmēs ir lielā mērā izzudušas, toties medikamentu pieejamības plaisa ir iespaidīga: Latvijā pieejami tikai aptuveni 18 % no Eiropas Savienībā lietotajiem jaunākajiem, pēdējos četros gados reģistrētiem, inovatīvajiem medikamentiem (piemēram, Vācijā tie ir 90 %). Vēlos skaidri norādīt, ka te es nerunāju par eksperimentālu terapiju, kam vēl turpinās laboratoriskie pētījumi. Tas, kas ir inovatīvs mums, citās valstīs ir ikdienas prakse.
Negribu sabiezināt krāsas, mēs daudz ko varam paveikt, tomēr nereti nonākam strupceļā, jo pacientam nepieciešamā terapija nav iekļauta valsts kompensācijas sistēmā, kur jauni medikamenti ienāk pārāk lēni. Pacientam nenovēršami būs jāiegulda savi līdzekļi diagnostikā un ārstēšanā (kaut vai pacienta līdzmaksājums), tomēr situācijās, kad nepieciešami reti un dārgi medikamenti, inovatīva ārstēšana pat cilvēkiem ar lieliem ienākumiem bez valsts līdzdalības ir nepaceļama. Tāpat ir atsevišķas slimības, kurām valsts kompensē ārstēšanu, toties neapmaksā diagnozes noteikšanai, tātad arī ārstēšanas saņemšanai, nepieciešamos izmeklējumus.
Publiskajā telpā regulāri lasāmie lūgumi ziedot kādas dzīvības glābšanai izgaismo arī citu problēmu – ne vienmēr tiek vākti medicīniski pamatoti ziedojumi. Ir cilvēcīgi saprotams, ka brīdī, kad Latvijas veselības aprūpes sistēmas iespējas ir izsmeltas, cilvēki meklē jebkādas alternatīvas, lai cik tās maksātu un lai kur pasaulē būtu pieejamas. Jo vairāk ārstēšanas iespēju Latvija spētu piedāvāt un jo kvalitatīvāku aprūpi nodrošināt brīdī, kad ārstēšana vairs nav iespējama, jo mazāk vajadzības pacientiem būtu ieskatīties citos alternatīvos veidos, kam jāvāc milzīgas naudas summas. Tomēr situācijas, kad iedzīvotājiem “jāsametas” zālēm, kuras citur Eiropas Savienībā tiek apmaksātas, gan ir pilnīgi greizas.
Cik ilgi entuziasma pamati izturēs sistēmas slodzi?
Katru gadu aptaujājam LJĀA biedrus, jautājot, vai viņi apsver iespēju strādāt ārpus Latvijas un kas būtu iemesli, kuri viņus uz šādu soli pamudinātu. Tendence ir drīzāk pozitīva – to, kuri ir stingri izlēmuši palikt Latvijā, kļūst arvien vairāk. Tomēr vēl joprojām gandrīz katrs otrais apsver iespēju meklēt darbu ārpus Latvijas. Aptauju dati ik gadus nemainīgi norāda, ka uz to mudina gan atalgojums, gan sakārtota darba vide, darbavietas prestižs, profesionālās izaugsmes iespējas un, jā, arī klīniski izaicinoši gadījumi un pieejamas ārstēšanas metodes. Bez strukturālām problēmām neiztiek nekur Eiropā. Katrā valstī ir veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi risinājumi, un arī jau minētajā Vācijā, kur inovatīvas ārstēšanas metodes un preparāti ir pieejami ātrāk, sabiedrības veselības rādītāji tomēr ir tikai mazliet labāki par vidējo. Tāpēc nevar apgalvot, ka vieni paši medikamenti un ierīces atrisinās visas nozares problēmas, taču tas būtu liels solis uz priekšu. Jo agrāku intervenci varam piedāvāt, jo labāki būs rezultāti un jo mazāk līdzekļu nāksies ieguldīt ielaistu slimību ārstēšanā.
Pēdējie “aizsardzības vaļņi”, kuri neļauj sabrukt visai sistēmai, ir un būs nozarē strādājošo entuziasms, kas paver iespēju Latvijas medicīnā ienākt arvien jaunām metodēm. Iespēju tās pielietot ikdienas praksē publiskajā sektorā ārsti burtiski izcīna ārpus sava darba laika. Taču jebkuram valnim ir maksimums, cik tas var izturēt.
Raugoties nākotnē, mani personīgi satrauc dzimstības samazināšanās un sabiedrības novecošana. Latvijas ekonomika kopumā ir pastāvīgi augusi, neraugoties uz iedzīvotāju skaita samazināšanos, bet, lai tas tā varētu turpināties, cilvēkiem arī lielākā vecumā būs jāstrādā ilgāk un produktīvāk. Skatoties acīs pašreizējiem sabiedrības veselības rādītājiem, tai skaitā lielajam novēršamo nāvju skaitam, šķiet, ka lūzuma punkts ir neizbēgams. Uz to ir norādījušas Latvijas pacientu un ārstu organizācijas, ar Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociāciju marta sākumā vienojoties akcijā “Klusuma brīdis” un paceļot simbolisku dzelteno kartīti kā brīdinājumu, ka sabrukums var pienākt drīzāk, nekā domājam.
Jāapzinās, ka pat ideālā pasaulē, kur jau šodien varētu atrast līdzekļus, kas atrisinātu pilnīgi visas problēmas veselības nozarē, pozitīvu ietekmi nejutīsim ne rīt, ne nākamgad – tam būs nepieciešami vismaz 5–10 gadi. Tāpēc ieguldījums veselības aprūpē šodien ir investīcija tālākā nākotnē, nevis apgrūtinājums tekošā gada budžetam, par kādu ne viens vien to joprojām uzskata.
Tiek daudz runāts par drošību, sagaidot, ka potenciālā x stundā iedzīvotāji būs motivēti iestāties par savu valsti, taču ir tikai loģiski, ka cilvēks sagaida tādu pašu attieksmi no valsts arī savā privātajā x stundā. Veselība un iespēja dzīvot tā, kā cilvēks vēlas, ir ļoti spēcīga motivācija. Labs sākums būtu atrast pienācīgu finansējumu, lai īstenotu jau apstiprinātos plānus onkoloģijas, sirds-asinsvadu slimību un mātes un bērna veselības jomās, palielinātu finansējumu dzīvību glābjošiem inovatīviem medikamentiem un ārstniecības pakalpojumiem un paātrinātu to iekļaušanu valsts kompensācijas mehānismā.
Avots: LETA
