Latvija importē 95% zāļu. Ko darīsim krīzes laikā?

Signe Jantone, Latvijas zāļu ražotāju asociācijas izpilddirektore

Es ar ģimeni bieži braucu uz Latgali. Tur, netālu no Rēzeknes, ir mūsu dzimtas mājas. Citi teiktu, ka tās atrodas nekurienē, es saku, ka tās ir pašā Latvijas sirdī. Tur, kur uz savas ādas, jau vairākkārt pieredzēts, ko praksē nozīmē apdraudējums Latvijas gaisa telpā, liekot vēl skaudrāk apjust, cik trausla patiesībā ir ikdienas drošības sajūta.

Manas ģimenes 72 h soma atrodas mūsu dzīvesvietā Rīgā un to sev līdzi uz lauku mājām līdz šim neņēmām. Tāpēc saņemot trauksmes paziņojumu, zibenīgi centos saprast, vai un kur mums vispār ir pases, somas, lādētāji, pārtika, guļammaisi un zāles. Rēzeknē slēgtas skolas un bērnudārzi, arī aptiekas, bet daudziem rīta neziņa par to, vai uz darbu jāiet vai nē. Tieši šādos brīžos kļūst skaidrs, ka valsts noturība sākas ne tikai ar armiju vai robežu aizsardzību, bet arī ar pavisam ikdienišķām lietām – vai cilvēkiem būs pieejamas zāles, pārtika un informācija.

Lai arī pēc dabas neesmu panikas cēlāja, nesen piedzīvotais dronu incidents Rēzeknē man bija modinātājzvans, ka arī lauku mājā mums ir jāsagādā rezerves, sākot no radio ar baterijām un beidzot ar zālēm, plāksteriem un pārsējiem. Par noturību uzskatu valsts spēju krīzes brīdī nodrošināt cilvēkiem tādas kritiski svarīgas lietas, kā elektrību, pārtiku, sakarus (tostarp, informāciju par notiekošo) un zāles. Zāles ir pirmais, kas mums jāieliek 72h somā. Drošība veidojas arī piemājas aptiekā, kurai būs jānodrošina zāles iedzīvotājiem.

Rēzeknē aptiekas dronu dēļ bija slēgtas, jo vairāk nekā četrus gadus atbildīgās institūcijas ir strādājušas pie plāna kā maksimāli daudz ko slēgt vai aizliegt apdraudējuma gadījumā. Taču tikpat svarīgi ir valstij nodrošināt, ka kritiski nepieciešamās iestādes un uzņēmumi, arī privātā sektora aptiekas, funkcionē. Rēzeknes pašvaldība jau paziņojusi, ka izstrādās modeli par diennakts bērnudārziem, kur atstāt bērnus tiem valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem, kam krīzē jāstrādā. Bet tagad mēs zinām, ka par to pašu jādomā arī Cēsīm, Valmierai un Balviem. Un jādomā arī par privātā sektora darbinieku bērniem, jo mēs taču gribam, lai darbojas degvielas uzpildes stacijas, aptiekas un arī kāds pārtikas veikals.

Vietējā ražošana kā priekšrocība

Krīzes brīžos vietējā farmācija, kas ietver zāļu ražošanu, apgādes infrastruktūru un aptiekas, kļūst par valsts drošības vienu no galvenajām komponentēm. Tieši šeit Latvijai ir kāda priekšrocība, par kuru paši runājam pārāk reti un pieticīgi.

Latvija ir viena no retajām valstīm reģionā, kas spēj nodrošināt pilna cikla zāļu apgādi, sākot no zinātnes un produktu izstrādes, līdz modernai ražošanai, piegādei vietējā tirgū. un eksportam desmitiem pasaules tirgu. Mums ir gan ražojoši uzņēmumi, gan arī vēsturiski attīstīta zināšanu un infrastruktūras bāze, zinātniskie institūti, universitātes, pieredzējuši speciālisti un gadu desmitos veidotas tradīcijas ķīmijā un farmācijā. Tā ir Latvijas stratēģiska kapacitāte, nevis tikai viena no Latvijas ekonomikas pamatnozarēm. Tā ir viena no izcilākajām un dzīvību glābjošām nozarēm, kas kalpo gan kā noturības pamats, gan kā ekonomiskās izaugsmes virzītājs.

Latvijas Zāļu ražotāju asociācijas (LZRA) prioritāte ir atklāt un parādīt Latvijas farmācijas nozares potenciālu, mūsu zināšanu, pētniecības, ražošanas jaudu un eksporta spēju. Pārāk bieži nenovērtējam to, kas mums jau ir: nozare ar augstu pievienoto vērtību, spēcīgu eksporta kapacitāti un ļoti nozīmīgu lomu valsts noturībā.

Eiropā šobrīd arvien aktīvāk runā par stratēģisko autonomiju farmācijas jomā. Aktīvākās valstis, tostarp Vācija, Francija, Nīderlande, Beļģija un arī Zviedrija, ar savu nacionālo un Eiropas Savienības (ES) atbalstu jau rīkojas. Pandēmija nodemonstrēja, cik ievainojamas var kļūt valstis, kuras pilnībā paļaujas uz starptautiskām piegādes ķēdēm un citu valstu ražošanas kapacitāti.

Eiropas Savienība strādā pie stratēģijām un plāniem, kā atjaunot farmaceitiskās ražošanas jaudas un kapacitāti ES dalībvalstīs. Latvijai šī priekšrocība jau ir, bet pagaidām ir pietrūkusi administratīvā griba ar praktisku rīcību, lai nozares potenciālu novērtētu un izmantotu.

Mūsu farmācijas nozare spēj nodrošināt ne tikai eksportspējīgu ražošanu, bet arī kritiski svarīgu drošības rezervi situācijās, kad globālās piegādes ķēdes tiek traucētas. Tieši tāpēc medikamentu pieejamība vairs nav tikai veselības aprūpes jautājums. Tā ir daļa no valsts drošības arhitektūras. Ja mēs to sapratīsim par vēlu, globālo satricinājumu gadījumā ir augsti riski, ka Latvijas pacientiem zāļu pietrūks. Latvija importē 95% no medikamentiem, kas principā nozīmē to, ka esam teju pilnībā atkarīgi no globālajiem zāļu tirgiem. Krīzes situācijās mūsu ievainojamība un zāļu deficīta riski joprojām ir augsti, īpaši tāpēc, ka Latvijā nav izveidotas arī zāļu rezerves ārpus lielajām slimnīcām.

Tāpēc jautājums par vietējo zāļu ražošanu un to stiprināšanu ir pragmatiskas valsts politikas jautājums, nevis protekcionisms vai sentimentāls patriotisms.

Eksportspējīga nozare

Šobrīd vairāk nekā 90% Latvijā saražoto medikamentu tiek eksportēti, bet nozares pienesums ekonomikā sasniedz aptuveni 4% no IKP. Latvijas zāļu ražotāji šobrīd aktīvi attīstīta ģenērisko medikamentu portfeļus, proti, zāles, kurām ir beidzies patents un kas izrāda konkurenci oriģinālpreperātiem.

Ģenērisko medikamentu ienākšana tirgū būtiski maina cenu dinamiku. Pēc patentu termiņa beigām konkurence ļauj būtiski samazināt zāļu cenas. Tas nozīmē gan pieejamāku ārstēšanu pacientiem, gan arī būtisku sloga samazinājumu veselības aprūpes budžetam. Šī arī ir būtiska priekšrocība, ko vietējie ražotāji izvirzījuši par savu mērķi, kas ikdienā bieži paliek nepamanīta.

Tieši tāpēc vietējo ražotāju klātbūtne valstī ir svarīga, jo tā nodrošina ne tikai darba vietas un eksportu, bet arī, kā jau minēju, veselīgāku konkurenci un prognozējamāku medikamentu pieejamību.

Latvijai ir visas iespējas kļūt par Baltijas un pat Ziemeļvalstu farmācijas un veselības tehnoloģiju centru. Mums jau šobrīd ir spēcīgi uzņēmumi, zinātniskie institūti, universitātes un augošs digitālās veselības un mākslīgā intelekta uzņēmumu sektors. Šī ekosistēma var kļūt par vienu no Latvijas nākotnes izaugsmes stūrakmeņiem arī satricinājumu un atgūšanās laikā.

Taču tam nepieciešama mērķtiecīga politika, tai skaitā, skaidra kritisko zāļu rezervju sistēma, gudrs publiskais iepirkums un “zaļais koridors” vietējiem ražotājiem kompensējamo zāļu sistēmā, atbalsts pētniecībai un jaunu produktu attīstībai, investīcijas ražošanas modernizācijā, konkurētspējīga kompensējamo zāļu politika, ilgtermiņa redzējums par farmāciju kā stratēģisku nozari un politiskā griba.

Pasaulē, kur drošība arvien biežāk nozīmē spēju pašiem nodrošināt sev būtisko, zāļu ražošana kļūst par prioritāro nozari. Tā nodrošina valsts spēju paļauties pašai uz sevi, nodrošinot tās iedzīvotājiem zāles un veselību. Tāpēc, manuprāt, jautājums nav, vai mēs varam atļauties ieguldīt šajā nozarē. Jautājums ir, vai varam atļauties to nedarīt un cik sāpīgas sekas būs mūsu cilvēkiem, ja to nedarīsim? Zāļu pieejamība jāuztver tāpat kā pretgaisa aizsardzības sistēmas un sakari: tām jābūt nodrošinātām šeit un tagad. Un Latvijas ražotāji un farmācijas nozares uzņēmēji to spēj!

Avots: LETA