Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Intervētās personas vārds ir mainīts. Šis raksts ir pacienta personiskās pieredzes stāsts. Tajā paustie viedokļi par diagnostiku un ārstēšanu ir subjektīvi. Pirms jebkādu lēmumu pieņemšanas par savu veselību, obligāti jākonsultējas ar ārstu.
Ints par piedzīvoto Latvijas medicīnas sistēmā runā tieši. Viņa stāsts nav par medicīnas teoriju, bet gan par to, ko nozīmē saņemt smagu diagnozi, pašam to izlasīt uz papīra slimnīcas pagalmā un pēc tam mēģināt saprast – kā dzīvot tālāk.
Kā tas sākās? Vai bija kādi simptomi, vai arī diagnoze nāca kā pilnīgs pārsteigums pēc rutīnas pārbaudes?
– 1994. gadā man nomira tēvs. Nāves cēlonis nebija saistīts ar prostatu, bet viņš par to sūdzējās un viņam tā bija problēma. Atceroties tēva pieredzi, tuvojoties četrdesmit gadu vecumam, es sāku reizi gadā nodot prostatas specifiskā antigēna (PSA) analīzi un arī regulāri apmeklēt urologu. Urologs pierakstīja datumus un PSA rādītājus, lai vērotu pieaugumu gada laikā. PSA vienmēr bija normā, bet nedaudz kāpa. Tā kā pieaugums nebija tik straujš, kā paredz priekšraksti, tad ātrāk neviens uz šo kāpumu nereaģēja. Kamēr 2018. gadā sasniedza 4 vienības un uzreiz ģimenes ārste mani nosūtīja pa zaļo koridoru uz Latvijas Onkoloģijas centru.
Kādas bija jūsu pirmās emocijas brīdī, kad ārsts izrunāja vārdus “prostatas vēzis”?
– Mana pirmā pieredze bija smaga, jo es jutu intereses trūkumu un nevēlēšanos iedziļināties manā situācijā, jo tiku uzskatīts par “pārāk jaunu” šādai slimībai. Ārsts neizrunāja vārdus “prostatas vēzis”. Viņš uzskatīja, ka tik jaunam tas nevar būt, ka tas droši vien ir prostatīts un man nav ko satraukties. Tas man lika saprast, ka pacients nevar paļauties tikai uz sistēmu un ir jāmeklē otrs viedoklis un ārsts, kuram tiešām rūp.
Man uztaisīja biopsiju ultrasonogrāfijas kontrolē, bet es nesaņēmu ārsta skaidrojumu. Vizīte pat netika nozīmēta. Pēc desmit dienām, sēžot slimnīcas pagalmā, es pats izlasīju biopsijas rezultātus, tur bija rakstīts “prostatas vēzis”. Tajā brīdī tava pasaule sabrūk uz viena papīra gabala, un vienīgā atbilde no ārsta ir īsa ziņa telefonā, ka būs operācija.
Protams, pašam lasot un ar daktera “google” palīdzību noskaidrojot, ka tas tiešām ir prostatas vēzis, pirmās domas un emocijas bija klasiskās – kāpēc es, kas tagad būs, kā tas viss beigsies.
Vai jums tika izskaidroti nākamie soļi? Vai jutāties informēts vai drīzāk apjucis?
– Nē. Nekas netika izskaidrots. Tikai telefoniski un “WhatsApp” pateica – jāgaida operācija, paziņos datumu.
Kādu ārstēšanas kursu jums nozīmēja? Vai jums bija izvēles iespējas starp dažādām metodēm vai medikamentiem?
– No Latvijas Onkoloģijas centra pārgāju uz Stradiņa slimnīcu, kur man uztaisīja atvērtā tipa operāciju – radikālu prostatektomiju, lai gan interesējos par saudzīgākām metodēm. Vēlāk, saskaroties ar slimības atgriešanos, saņēmu standarta hormonālo terapiju. Tikai vēlāk, darbojoties pacientu organizācijā, uzzināju, ka pasaulē un arī kaimiņvalstīs pieejami jaunākās paaudzes medikamenti, kas ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti un samazina blaknes, bet mūsu valstī tie nebija kompensēti.
Vai ārstēšanās laikā bija kādas problēmas ar pieejamību – rindām, kvotām vai valsts finansējuma trūkumu tieši jūsu diagnozei nepieciešamajām zālēm?
– Ārstēšanas laikā nebija rindas, uz izmeklējumiem nebija pārāk ilgi jāgaida. Tomēr attiecībā uz medikamentiem situācija bija skaudrāka. Manas zāles bija pirmās paaudzes medikamenti – hormonterapija, kas šobrīd jau tiek papildināta ar citiem medikamentiem, jo medicīna ir gājusi uz priekšu. Jaunās paaudzes androgēnu receptoru inhibitorus man neviens nepiedāvāja, jo tajā laikā tie nebija valsts kompesēto zāļu sarakstā – par tām zinu tikai tagad, jo aktīvi darbojos vīriešu aliansē. Mūsu mērķis ir panākt, lai Latvijas vīriešiem būtu pieejama modernākā terapija, kas ir standarts citur Eiropas Savienībā.
Ja pirmās paaudzes, tad netika pielietoti mūsdienīgi, inovatīvi medikamenti?
– Manā ārstēšanā ir tikai pirmās paaudzes medikamenti – hormonterapija, jo, kad es painteresējos par savu gadījumu un teicu, ka ir jaunās paaudzes medikamenti ar mazākām blaknēm, tad uzzināju, ka tie ir dārgi un valsts tos neapmaksā. Galu galā galvenais ir, ka tu esi dzīvs. Tas, kā tu jūties, īsti nevienu neinteresē. Bet tas bija labu laiku atpakaļ.
Tagad arī Latvijā vīriešiem ar līdzīgu diagnozi ir pieejami jaunās paaudzes androgēnu receptoru inhibitori. Tie ir mūsdienīgi medikamenti tablešu formā, kas darbojas mērķtiecīgi un efektīvi bloķē vēža šūnu spēju saņemt augšanas signālus. Atšķirībā no vecās paaudzes hormonālās terapijas, šīs inovatīvās zāles ne tikai pagarina dzīvildzi, bet arī ļauj saglabāt pilnvērtīgu dzīves kvalitāti – vīrietis var turpināt strādāt, vadīt auto un būt sociāli aktīvs.
Prostatas vēža pacientu skaits valstī pieaug. Vai jūs jūtaties droši, ka nākotnē valsts jums un citiem PV pacientiem turpinās nodrošināt mūsdienīgu, inovatīvu ārstēšanu?
– Man tā ārstēšana nebija mūsdienīga un inovatīva tāpēc jautāt, vai turpināsies, ir lieki. Mana pieredze liecina, ka cilvēkam, kurš nokļūst šādā situācijā, diemžēl pašam jāveic liels izpētes darbs.
Patlaban valsts apmaksā PSA analīzi un vīrieši pārbaudās labi – tur augsti tie rādītāji, kas nozīmē, ka vairāk arī būs atklātie prostatas vēža gadījumi un valstij ir jāatrod veids, kā apmaksāt inovatīvās zāles, jo jaunās paaudzes androgēnu receptoru inhibitori pozitīvi ietekmē vīrieša dzīvildzi un darbaspējas pēc prostatas vēža operācijas.
Mēs gribam, lai Latvijas vīriešiem ir pieejama labākā terapija, nevis tikai diagnostika. Ir jāseko jaunākajiem zinātnes atklājumiem un tie jāievieš dzīvē, jo pat ar ielaistu priekšdziedzera jeb prostatas vēža stadiju vīrietis ar pareizajām zālēm var saglabāt darbaspējas un dzīvot ierastajā ritmā.
Esmu iemācījies, ka pacientam mūsdienās jābūt zinošam. Piemēram, ne visi magnētiskās rezonanses aparāti ir vienādi — dažreiz augstākas izšķirtspējas iekārta var pamanīt to, ko cita neredz. Tāpat ar PSA analīzēm — pat neliels kritums pēc zālēm ne vienmēr nozīmē, ka problēma ir pazudusi. Esiet modri un pārbaudiet visu divreiz.
Kāda ir jūsu pieredze ar ārstiem un medicīnas personālu?
– Par pirmo ārstu, pie kura es nokļuvu caur zaļo koridoru, ir ļoti slikta pieredze, bet pie nākamajiem ārstiem Stradiņos viss bija labi. Man paveicies, ka mans urologs šobrīd ir Aslimnīcā profesors Vilnis Lietuvietis – cilvēks, kurš iedziļinās un ar sirdi un dvēseli grib palīdzēt. Profesora Lietuvieša vadītajā klīnikā pacients netiek palaists “brīvsolī” – tur cenšas nodrošināt atbalstu un modernāko terapiju ilgtermiņā visos slimības etapos, uzsverot, ka ārstēšana nebeidzas tikai operācijas zālē. Tas ir ļoti svarīgi.
Ja jums šodien būtu iespēja uzrunāt valsts līmeņa lēmumu pieņēmējus, ko jūs viņiem pateiktu?
– Ja jārunā atklāti – vīriešu iespējas izveseļoties Latvijā nav labas. Veselības jomā visam trūkst nauda un nav zināms, vai visiem prostatas vēža pacientiem būs pieejami inovatīvi medikamenti. Jāmaina sistēma, lai katrs vīrietis, kuram atklāj prostatas vēzi varētu saņemt valsts apmaksātu labāko un viņam piemērotāko ārstēšanu.
Kas ir tas, kas jums dod spēku nepadoties?
– Grūti ir atbildēt. Patiesībā man spēku dod tieši vizītes pie profesora Lietuvieša. Protams, ir jādzīvo un jāpriecājas par katru dienu, jo visi mēs kaut kad mirsim.
Slimība izmainīja manu dzīvi – mainījās prioritātes. Mazāk tērēju laiku nevajadzīgām lietām, cilvēkiem, lietām, darbiem. Godīgi sakot, cenšos vairāk veltīt laika sev.
Kāds būtu jūsu ieteikums citiem vīriešiem, kuri, iespējams, šobrīd vilcinās veikt pārbaudes vai ir tikko uzzinājuši par savu diagnozi? Un kas jums dod spēku?
– Vilcināties ar pārbaudēm – tas ir muļķīgi. Nodot PSA analīzi un iziet digitālu taisnās zarnas izmeklēšanu – es nezinu, no kā tur jābaidās. Ja tiešām tā onkoloģija ir, tad jo ātrāk sāksi kaut ko darīt, jo labāk tas beigsies.
Bet ko darīt, ja diagnoze jau uzzināta? Tas ir sarežģīts jautājums. Ļoti svarīgi, pie kāda ārsta tu nonāc. Diagnozi var uzzināt pats, kā es – sēžot slimnīcas pagalmā un lasot papīru. Bet tālāk Dievs dod nokļūt pie ārsta, kurš visu saprot un vēlas kaut ko darīt. Iesaku par katru cenu meklēt atsauksmes, runāt ar cilvēkiem un mēģināt tikt pie ārsta, par kuru ir labas atsauksmes. Tad vismaz ir sajūta, ka kāds par tevi rūpējas.
Kas man dod spēku? Apziņa, ka es varu palīdzēt citiem vīriešiem nepieļaut tās pašas kļūdas. Dalība vīriešu aliansē man ir devusi jaunu mērķi, kas ir panākt, lai Latvijā vīrietis pēc operācijas varētu turpināt pilnvērtīgu dzīvi, strādāt un būt kopā ar ģimeni, nevis tikai “skaitīties dzīvs”. Slimība mainīja prioritātes un tagad es vairs netērēju laiku niekiem un novērtēju katru dienu.
Avots: LETA, Divi gani
