Diena: Sarkanā lampiņa visvairāk deg veselības pratībā

Statistika ir nepielūdzama – mūsu veselības dati ir slikti, un Veselības ministrijas vērtējums desmit ballu sistēmā ar pūlēm vērtējams starp 1 un 2, intervijā norāda ārsts un sabiedriskais darbinieks Pēteris Apinis intervijā Guntaram Gūtem par pašreizējo stāvokli Latvijas veselības aprūpes jomā un to, kādi svarīgākie uzlabojumi ir veicami.

Kā mēs varam raksturot veselības aprūpes sistēmas kvalitāti Latvijā – gan no pacienta viedokļa, gan sistēmā strādājošo viedokļa?

Ļoti atšķirīga un daudzšķautņaina ir Latvijas veselības aprūpe. Ir izcilības – nu kaut vai mikroķirurģija Onkoloģijas centrā, Jāņa Zariņa un viņa kolēģu veiktās operācijas tiek pasaulē vērtētas kā unikālas, aprakstītas žurnālos un demonstrētas kongresos. Profesora Andreja Ērgļa un Latvijas kardiologu darbs pērn vērtēts kā izcilība Eiropas mērogā ar atbilstošu balvu. Nesen noklausījos vairākas endokrinoloģes, profesores Ilzes Konrādes lekcijas – Eiropas lektori viņai var pienest ūdeni. Un vēl es pie izcilībām vēlos nosaukt arī NMPD. Protams, tas ir liels dienests, un visi izsaukumi nevar tikt apkalpoti vienlīdz labi, bet darbinieki ir ļoti labi apmācīti, vadlīnijas ir precīzas, sistēma darbojas perfekti, un tā ir vienīgā sistēma, uz ko mēs varēsim paļauties kara vai kāda cita apdraudējuma gadījumā.

Un tajā pašā laikā – garas rindas, nenormāla birokrātija, haotiska apmaksas sistēma, dramatiski nepietiekams finansējums… Statistika ir nepielūdzama – mūsu veselības dati ir slikti, un Veselības ministrijas vērtējums desmit ballu sistēmā ar pūlēm vērtējams starp 1 un 2. Es to būtu paudis ne tikai tad, kad jau uzzināju par Evikas Siliņas demisiju kopā ar viņas Sančo Pansu veselības ministra krēslā, bet arī tad, ja Siliņas valdība turpinātu strādāt.

Latviešiem vidējais dzīves ilgums ir 76,7 gadi (2024. gada dati), un tas ir trešais zemākais paredzamais dzīves ilgums Eiropas Savienībā (ES), aptuveni par 5 gadiem zemāks nekā ES vidējais rādītājs – 81,7 gadi. Toties Latvijas dzīvildzē ir lielākā dzimumu atšķirība – sievietes dzīvo gandrīz par 10 gadiem ilgāk nekā vīrieši (81,5 gadi sievietēm pret 71,6 gadiem vīriešiem). Vienkāršoti – Latvijas vīriešiem ir viszemākais paredzamais dzīves ilgums Eiropā. Dziesmu un deju svētkos senioru koriem pietrūkst basu, bet deju grupām – brašu dejotāju. Veselības stāvoklis senioriem Latvijā nepriecē – tas norāda uz viszemāko veselīgas dzīves gadu skaitu 65 gadu vecumā ES gan vīriešiem, gan sievietēm.

Latvijas statistika nudien nav iepriecinoša, raugoties arī no veselības skatpunkta. Saskaņā ar jaunākajiem OECD un Eurostat datiem, Latvija pašlaik ieņem pēdējo vietu gan starp ES, gan starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm vairākās kritiskās veselības un ekonomikas kategorijās. Apvienojot tos nāves cēloņus, kas būtu bijuši novēršami, un tos nāves cēloņus, kas būtu bijuši ārstējami, Latvijā reģistrēti 543 nāves gadījumi uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Tas ir augstākais rādītājs ES, kurā vidējais rādītājs ir 258. Latvieši daudz smēķē un visvairāk ES lieto alkoholu.

Lai gan šķiet, ka problēmas ir visā sistēmā kopumā, tomēr – kas šodien ir lielākie problēmjautājumi? Kas ir tās jomas, kurās jau kādu laiku, ja tā var raksturot, nepārtraukti deg sarkanā trauksmes lampiņa?

Sarkanā lampiņa visvairāk deg veselības pratībā, īpaši vīriešiem, īpaši jauniem cilvēkiem. Bērnu aizraušanās ar elektroniskajām cigaretēm un nezināmas izcelsmes tabletēm ar sintētiskajiem opioīdiem, kā arī speciāli selekcionētu marihuānu, kas parasti ir ar ķīmisku piešprici, aizraušanās ar azartspēlēm, viedierīcēm un atkarības no sporta totalizatoriem, mazkustība un liekais svars, peldētneprasme, nezināmas izcelsmes augļi un dārzeņi, kuros biomonitorings uzrāda pesticīdus un citas ķīmiskas indes, kas jau sen aizliegtas Eiropā, pārliecīga tādu kosmētikas un personīgās higiēnas preču lietošana, kas satur ftalātus, bisfenolus un citas endokrīnās sistēmas grāvējvielas…

Medicīnā sarkanā lampiņa visvairāk deg nevienlīdzībā. Latvijā veselais vienmēr tiek aprūpēts labāk un lētāk nekā slimais, jaunais – nekā vecais, bagātais – nekā nabagais, rīdzinieks – nekā pierobežas laucinieks. Vīrietis ar zemāku vai vidējo izglītību dzīvo salīdzinoši īsu mūžu, viņam ir visi sirds-asinsvadu slimību un vēža riska faktori, un viņš lāgā nemāk un nevar nonākt pie ārsta speciālista. Visas šīs lietas būtu ārstējamas bez lielu līdzekļu piesaistes.

Man nav ilūziju – Latvijas ekonomika tuvākajā laikā strauji neuzplauks, budžetā līdzekļi mazināsies, un tie paši vairāk tiks tērēti aizsardzībai. Jau tā plāno un daudzviet cauro veselības finanšu galdautu visi velk katrs uz savu pusi, un visčaklāk to veic starptautiskas zāļu kompānijas, kuras skaļi un stingri pauž, ka līdzekļus tūlīt vajag novirzīt jaunām, inovatīvām un dārgām zālēm. Tas ir nozīmīgi, es tiešām vēlētos, lai Latvijā divkārt pieaugtu kompensējamo zāļu saraksts, bet mūsu kopējos veselības rādītājus tieši šis pieaugums uzlabotu vismazāk. Tātad vispirms nauda jādod ģimenes ārstu dienestam, pediatrijai un NMPD.

Šķiet, ir gana skaidrs, ka bēdīgā situācija veselības aprūpē nav ne pirmo, ne piekto, ne desmito gadu. Tā tas vērojams jau ilgstoši. Jūsuprāt, kurā brīdī un kā tieši valsts pārvalde un politiķi palaida garām pirmos salīdzinoši vieglos simptomus par problēmām, kas nu ir pārvērtušās par kritiskām?

Lielā mērā daudz ko nosaka politiskais uzstādījums. Atcerēsimies – Anda Čakša visus savus spēkus, visu savu enerģiju ieguldīja e-veselībā, ko organizēja un veidoja tie paši speciālisti, kuri nesen tika atzīti par nejēdzīgu karteli. Tā nu Andas laiks pagāja ar sliktu rezultātu, kaut viņas zināšanas bija labas un politiskā vilkme bija liela. E-veselība joprojām klibo ar abām kājām, un mēģinājums to uzspiest visos nosūtījumos ir nelietīgs.

Braši veselības laukā ienāca Ilze Viņķele, bet kā dāvanu saņēma Covid-19. Tajā laikā pieņemt lēmumu neklausīties pasaules brēkuļošanā un sekot Zviedrijas piemēram nebija vienkārši, īpaši, ja premjers bija hipohondriķis. Ilzei vēl nenoveicās ar izvēlētajām Astra Zeneca vakcīnām, kas nedaudz kavējās, un par to Kariņš viņu atlaida. No šodienas skatpunkta raugoties, Ilzes Viņķeles rīcība bija laba.

Diemžēl pēc viņas Latvijas veselības aprūpē rosījās visu laiku sliktākais ministrs Daniels Pavļuts, kura laikā tika izšķērdēti milzu līdzekļi. Viņa pasūtītās kovidvakcīnas vēl joprojām Latvijai sūta, Latvija par tām maksā miljonus un maksā miljonus par to utilizēšanu. Lai atceramies, ka Daniels atteicās maksāt ģimenes ārstiem par vakcinēšanu, bet to veica kapu svētkos un krāmu tirgos. Neko ļaunāku par Pavļuta laikiem Latvija nav pieredzējusi.

Un tad ieradās Hosams Abu Meri. Tāds jauks sarunbiedrs, ja jārunā par ceļojumiem, meitenēm vai ēdmaņu. Runāt ar viņu par medicīnu nav jēgas, jo neko no apsolītā viņš nedara. Toties Hosams trijās jomās ir absolūts čempions – viņš ir uztaisījis visvairāk selfiju, pārgriezis visvairāk lentīšu un pasniedzis visvairāk dažādu goda rakstu. Katru dienu viņa vārdā kāds no viņa 19 padomniekiem ir publicējis kādu solījumu vai paziņojumu, kas nekad nav realizējušies.

Kā jums šķiet, kas tieši visā veselības aprūpes sistēmas vadībā notiek ačgārni? It kā jau vārdos gan politiķi, gan ierēdņi stāsta, ka cenšas, mēģina, pūlas uzlabot finansējuma pieejamību, mazināt rindas pie speciālistiem, sakārtot un uzlabot pacienta aprūpes mehānismu kopumā, taču joprojām cilvēki laikus netiek pie speciālistiem, uz dažādām izmeklēšanām, operācijām utt.

Domāju, ka birokrātija joprojām ir Latvijas politikas galvenā problēma. Ja ģimenes ārstam vairāk nekā trešdaļa sava laika jātērē, lai aizpildītu nejēdzīgas veidlapas, žurnālus, anketas, nosūtījumus, talonus, tad viņam maz laika paliek parunāties ar savu pacientu un iedziļināties viņa problēmās. Ja sistēma visur un visu laiku medicīnas speciālistu vidū meklē ļaundarus un sliktos, kurus vajadzētu sodīt, kuriem uzsūtīt Veselības inspekciju (kas patērēs vairākas dienas ārsta darbalaika), tad ir maz cerību – ārsts nenozīmēs papildu izmeklējumus, īpaši dārgos datortomogrāfiskos un magnētiskās rezonanses izmeklējumus, un nemeklēs papildu konsultācijas.

Vismaz pēdējos Hosama Abu Meri vadības trīs gados problēmas, ja nu ir identificētas, tad rezultējušās ar izveidotām darba grupām ar milzīgu dalībnieku skaitu. Beigu beigās šīs darba grupas noēd speciālistiem laiku ārstēt pacientus, bet rezultāts ir bla-bla-bla.

Būtiski ir arī tas, ka Veselības ministrijā ir tikai daži ārsti, bet praktiski nav ārstu ar pieredzi medicīnas darbā. Es saprotu, ka Hosams pats itin labi māk ievadīt endoskopu taisnajā zarnā, bet pārējās medicīnas zinībās viņam ir milzīgas izaugsmes iespējas.

Kādā no mūsu iepriekšējām intervijām, runājot par milzīgajām problēmām onkoloģijas ārstēšanā, jūs paudāt atziņu, ka agrāk vai vēlāk teju katrs cilvēks saskarsies ar šo diagnozi, jo tāda diemžēl ir realitāte. Tomēr šķiet, ka savlaicīgas pārbaudes un diagnosticēšana ir būtisks faktors, lai cilvēkam pagarinātu mūžu arī šīs ligas gadījumā. Patlaban ir jūtamas pozitīvas pārmaiņas šajā jomā, bet – kā situāciju vērtējat jūs un kas būtu steidzami vēl jāuzlabo?

Kuras ir tās pozitīvās pārmaiņas? Varbūt par tām labāk būtu taujāt profesoram Armandam Sīviņam, vismaz mūsu pēdējā sarunā izcilais ķirurgs norādīja, ka sistēma vēl vairāk traucē onkologiem darbu nekā agrāk.

Šķiet, ka labāk tiešām mums veicas ar kolposkopijām un dzemdes kakla vēža agrīnu diagnostiku. Bet vismaz 70% no resnās zarnas un taisnās zarnas vēža mēs būtu varējuši izņemt jau pirmsvēža stadijā kā polipus, bet tas mums gauži nevedas. Diemžēl arī skrīningam Latvijā ir ļoti lielas izaugsmes iespējas, un tas lielā mērā attiecas uz veselības pratību Latvijas iedzīvotāju vidū.

Un tomēr – vēzis mūsdienās arvien biežāk ir hroniska slimība, kas pēc šīs diagnozes uzstādīšanas ļauj dzīvot desmit un vairāk gadu. Domāju, ka mūsu uzdevums ir noņemt bailes no diagnozes, no diagnostikas, no ārstēšanas.

Tikpat nopietna situācija ir sirds un asinsvadu saslimšanu jomā. Kāda aina jūsu skatījumā paveras šajā jomā? Kas būtu jādara gan sistēmas vadītājiem, gan pašiem pacientiem, lai mazinātu potenciālos riskus?

Viens no maniem labākajiem draugiem, profesors Andrejs Ērglis katru mēnesi uz Latviju atved jaunākās un modernākās zinības kardio-vaskulāro slimību jomā. Un parasti mēs par daļu no šiem atklājumiem, risinājumiem, pētījumiem sastrīdamies. Tā kā šeit profesora nav, izteikšu savu viedokli, nesaņemot bargu kritiku tūlīt.

Manuprāt, lielākā problēma sirds-asinsvadu slimībās ir pacientu nelīdzestība. Eiropas dati rāda, ka statīnus un bēta blokatorus nelieto vairāk par 50% no tiem pacientiem, kuriem tie ir nozīmēti, vai arī lieto tos nepareizās devās. Nelaime ir tā, ka sirds un asinsvadu slimības parasti ir jāārstē no tā brīža, kad ir ieraudzīti sirds ritma traucējumi, atrasts paaugstināts holesterīns, paaugstināts asinsspiediens, paaugstināts cukura līmenis, atrasta nieru kaite – līdz mūža beigām. Iespējams, ārsts labi saprot, ka medikamenti būs jāmaina, būs jāmaina devas, bet parasti vecāka gadagājuma hroniskam pacientam zāles nozīmē līdz mūža galam un bieži sešus vai pat astoņus medikamentus katru dienu. Un ar izpratni par precīzu šo zāļu lietošanu Latvijas iedzīvotājiem iet vēl sliktāk nekā ar sabalansētu uzturu, fiziskām aktivitātēm un miega režīmu. Zāles nepalīdz, ja tās nelieto.

Cik lielā mērā par sabiedrības kopējo veselības stāvokli ir atbildīgi paši cilvēki? Proti, cik nopietni un apzinīgi mēs sekojam katrs savam dzīvesveidam, veselības situācijas izmaiņām? Nereti dzirdēts, ka cilvēks pats nonācis līdz veselības krīzei, jo vispār nav ne rūpējies par savu veselību, ne laikus, tostarp profilaktiski, apmeklējis, piemēram, ģimenes ārstu, nodevis asinsanalīzes utt. Bet varbūt šeit būtisku lomu spēlē iepriekš manis pieminētās rindas – cilvēks saskaras ar realitāti un vienkārši atmet ar roku. Sak, nezvanīsies taču tagad nedēļām vai mēnešiem, lai tiktu uz kādu vizīti pie speciālista…

Tas, ko Latvijas iedzīvotājs līdz galam nav sapratis – ģimenes ārsts ir tavs labākais draugs. Svarīgāks un nopietnāks draugs par frizieri un manikīri. Manuprāt, šobrīd pacienti vairāk padomu taujā sociālajos tīklos un mākslīgā intelekta lētajiem variantiem, zāļu vietā iegādājas uzturbagātinātājus, ko mākslīgais intelekts ir noreklamējis, izmantojot manu vai Andreja Ērgļa seju un pat uzrunu. Nekad es neko neesmu reklamējis un negrasos reklamēt – nekad, lūdzu, nelietojiet to, kas ar manu vārdu tiek reklamēts internetā!

Es vēlos šeit norādīt uz kādu būtisku situāciju Latvijas medicīnā. Šī medicīna nevar pastāvēt bez privātās medicīnas, bet Veselības ministrija pret privāto medicīnu izturas kā pret ienaidnieku. Nemēģināšu skaidrot, kāpēc, manuprāt, publiska un privāta partnerība būtu nozīmīga attīstības stratēģija, bet definēšu, ka tieši privātajām medicīnas iestādēm būtu izšķirošana nozīme iespējama kara vai militāra konflikta gadījumā. Ukrainas pieredze liecina, ka blakus lielajām valsts slimnīcām pie lielajām Ukrainas pilsētām regulāri nokrīt kasešbumbas, izsitot visus logus, savukārt mazās slimnīcas paliek neskartas un dara lielu darbu. Es domāju, ka Rīgā iespējama militāra konflikta gadījumā izšķirošas būtu AIWA Clinic, ARS klīnikas, Jūras medicīnas centra, Mikroķirurģijas centra, ORTO, Mauriņa klīnikas, Anti-Aging klīnikas, dažu ginekoloģisku un uroloģisku slimnīcu gatavība sniegt ķirurģisko palīdzību. Es ar milzu cerībām skatos uz VC4 topošo slimnīcu Barona ielā, kas noteikti iespējama kara gadījumā izpildītu daudz no tā, kas būtu jāuzņem, jāārstē Paula Stradiņa slimnīcas jaunajiem korpusiem, kuri nav uzcelti un diez vai tiks uzcelti Hosama Abu Meri pirms trim gadiem veiktās līguma ar celtniekiem laušanas dēļ. Bet vispirms mums būtu jāsaprot, kā kara gadījumā tiks apmaksāts privāto klīniku darbs militārpersonu un civilpersonu ārstēšanā.

Pavisam nesen veselības ministrs nāca klajā ar ideju nopietni apsvērt Veselības un Labklājības ministrijas apvienošanu, jo tās abas daļēji aptverot līdzīgas jomas. Attiecīgi varētu pat varbūt racionalizēt izdevumus. Kā jums šķiet, vai šis priekšlikums vispār ir apspriešanas vērts un ko tas reāli uzlabotu vai, varbūt tieši pretēji, pasliktinātu gan vienā, gan otrā nozarē?

Tukšvārdība un priekšvēlēšanu kampaņa! Ministriju skaits un apvienošana ir jaunās valdības, patiesībā – koalīcijas, prerogatīva. Vispār Latvija būtu pelnījusi ministriju skaita mazināšanu, bet īpaši – ierēdniecības mazināšanu. Bet Hosama paziņojumi ir līdzvērtīgi viņa paziņojumiem, ka viņš iepirks zāles no Ēģiptes vai veidos zāļu iepirkšanas klāsteri kopā ar Kipru, Maltu un Horvātiju.

Ir viegli pajautāt, bet laikam grūti tomēr atbildēt. Kuras ir tās galvenās lietas, kas, jūsuprāt, būtu nekavējoties reāli jāīsteno? Bez neskaitāmām darba grupām, koncepcijām, prezentācijām no ierēdņu puses, bet pievēršoties reāliem, neatliekamiem darbiem.

Teiksim tā – ar ko sākt nākamajai valdībai, kuru varbūt izdosies sastādīt tūlīt vai varbūt tikai pēc vēlēšanām, ja nu pēkšņi par veselības ministru ieliek darītāju, nevis tukšmuldētāju? Nāksies precīzi izplānot, kā Latvija no pēdējās vietas veselības rādītājos Eiropā varētu gada laikā tikt uz priekšpēdējo, bet četru gadu laikā – uz ceturto vietu no beigām. Nu, piemēram, samazinot alkohola patēriņu vidēji par trim litriem uz vienu iedzīvotāju var pagarināt iedzīvotāju vidējo mūža ilgumu par diviem gadiem. Samazinot divkārt birokrātisko dokumentu skaitu, ārsta laiks, ko veltīt pacientam, pieaugs divkārt.

Jāsāk ar likumdošanu -pilnībā jāpārraksta Ārstniecības likums un jāveido jauns Veselības likums. Otrkārt, jāatjauno veselības mācība skolās. Un tam papildus -nāksies nodrošināt visiem bērniem ikdienas sporta nodarbības klasē vai ārpusskolā un reālu peldētapmācību. Treškārt, ar finanšu līdzekļiem un nodokļiem, kā arī dažādiem ierobežojumiem, piemēram, kategorisku aizliegumu lietot alkoholu valsts un pašvaldību iestādēs, nāksies samazināt alkohola un tabakas patēriņu. Ceturtkārt, reāla un korekta slimnīcu reforma, kurā nedarbojas Hosama princips -naudu vairāk tiem, kam vienotības pamats. Jāuzceļ Stradiņa slimnīcas jaunie korpusi. Jācīnās ar Finanšu ministriju par katru eirocentu, bet jātērē tie iespējami korekti un lietderīgi. Šādos sarežģītos brīžos mums ir svarīga katra cilvēka veselība, nevis slimnīcu sienu krāsošana un jauni dzelži ar īpašu programmatūru. Bet patiesībā -vislabāk visas problēmas zina speciālisti, un nākamajam ministram būs jāmāk klausīties, nevis pašam runāt.

Avots: LETA, Diena, Guntars Gūte