Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Latvijā ir vairāk nekā 12 000 cilvēku, kuri daļēji vai pilnībā zaudējuši redzi un tādējādi arī lielā mērā iespēju uztvert informāciju, spēju dzīvot patstāvīgi un iesaistīties darba tirgū, norāda Latvijas Neredzīgo biedrība. Redzes eksperti un Eiropas neredzīgo biedrības ceļ trauksmi: jau tuvāko 15 gadu laikā katru astoto eiropieti apdraudēs risks zaudēt redzi, ja netiks nodrošinātas pietiekamas skrīninga, diagnostikas, ārstēšanas un rehabilitācijas iespējas. Ne Latvijā, ne Eiropas Savienības līmenī redzes veselība pagaidām nav pietiekami iestrādāta dalībvalstu sabiedrības veselības, hronisko slimību un veselīgas novecošanas stratēģijās.
Saskaņā ar Pasaules Veselības Organizācijas datiem vairāk nekā 1,1 miljards cilvēku visā pasaulē cieš no novēršamiem vai neārstētiem redzes traucējumiem, tai skaitā novēršama redzes zuduma. Vieni no izplatītākajiem novēršama redzes zuduma iemesliem ir vecuma mākulas deģenerācija un diabētiskā retinopātija. Eiropā pašlaik ar vecuma mākulas deģenerāciju dzīvo 10% iedzīvotāju, un prognozes liecina, ka līdz 2040. gadam šī slimība skars jau katru astoto eiropieti. Savukārt diabētiskā retinopātija varētu attīstīties 20–35% cilvēku ar cukura diabētu.
Arī Latvijā sabiedrība noveco un pieaug hronisko slimību, tostarp diabēta, izplatība. Tas nozīmē, ka tuvākajos gados palielināsies arī diabētiskās retinopātijas un vecuma mākulas deģenerācijas pacientu skaits.
“Vecuma mākulas deģenerācija un diabētiskā retinopātija bieži progresē klusi, bet sekas var būt neatgriezeniskas. Diemžēl mums trūkst vienotas un skaidras valsts mēroga redzes aprūpes stratēģijas. Ja nebūs skrīninga, ātras diagnostikas, kompensētas ārstēšanas un strukturētas rehabilitācijas, redzēsim arvien vairāk cilvēku ar novēršamu redzes zudumu. Tas savukārt nozīmē lielākas ārstēšanas izmaksas, ilgstošu sociālo aprūpi un rehabilitāciju, papildu slodzi ģimenes locekļiem, cilvēka darbspēju zudumu un priekšlaicīgu iziešanu no darba tirgus ar attiecīgu ietekmi uz valsts ekonomiku. Redze nav tikai stāsts par medicīnu – tas ir eksistenciālas dabas jautājums par to, vai cilvēks varēs izlasīt avīzi, redzēt mazbērnus augam, droši šķērsot ielu un turpināt strādāt, ja to vēlas. Un tas neattiecas tikai uz senioriem, šī nelaime var skart darbspējīgus cilvēkus jau agrākā vecumā,” saka Latvijas Neredzīgo biedrības vadītājs Kaspars Biezais.
12. maijā Eiropas Parlamentā notikušajā sanāksmē eksperti, pacientu organizācijas un politikas veidotāji diskutēja par nepieciešamību pārveidot acu aprūpes politiku Eiropā, uzsverot, ka redzes veselība ir jāskata ne tikai kā veselības aprūpes izdevumu jautājums, bet arī kā ieguldījums cilvēku neatkarībā, darbspējās un ekonomikas ilgtspējā.
Diskusijās īpaša uzmanība tika pievērsta Centrālajai un Austrumeiropai, tostarp Baltijas valstīm, kur joprojām pastāv būtiska nevienlīdzība diagnostikas, ārstēšanas un rehabilitācijas pieejamībā. Šajā reģionā diagnoze tiek noteikta tikai aptuveni ceturtajai daļai pacientu ar vecuma mākulas deģenerāciju un diabētisko retinopātiju, bet ārstēšanu saņem mazāk nekā 15%.
Sanāksmes laikā prezentēts arī koncepcijas dokuments, kas tapis ciešā sadarbībā ar Eiropas valstu neredzīgo un redzes invalīdu biedrībām. Tas aicina ieviest sistemātisku un savlaicīgu redzes skrīningu, pilnveidot nosūtījumu sistēmas, veidot vienotus pacientu aprūpes ceļus, uzlabot piekļuvi diagnostikai un modernām terapijām, kā arī nodrošināt rehabilitāciju un ilgtermiņa atbalstu pacientiem. Īpaši uzsvērta nepieciešamība decentralizēt diagnostikas pakalpojumus, lai tādi izmeklējumi kā optiskās koherences tomogrāfija (OCT) būtu pieejami ne tikai dažās lielajās pilsētās.
Kā norāda Kaspars Biezais, kurš kā viens no konsultantiem piedalījies dokumenta tapšanā, šobrīd redzes aprūpe ir kā ģeogrāfiska loterija, kuras rezultāts atkarīgs no pakalpojumu pieejamības pilsētās un laukos.
“Cilvēki var nepamanīt pirmās slimības pazīmes, ģimenes ārsti ne vienmēr iesaistās redzes risku atpazīšanā, nosūtījumi kavējas, taču katrs nokavēts izmeklējums vai novēlota nosūtīšana pie speciālista var nozīmēt neatgriezenisku redzes zudumu un turpmāku atkarību no ģimenes vai valsts atbalsta,” brīdina Kaspars Biezais.
Kā norāda Eiropas neredzīgo biedrību pārstāvji, acu veselība būtu jāiekļauj ES dalībvalstu sabiedrības veselības, hronisko slimību un veselīgas novecošanas stratēģijās, kā arī jāapkopo dati, lai saprastu, kurā – nosūtījuma, diagnostikas, ārstēšanas, kompensācijas vai rehabilitācijas – posmā pacienti “izkrīt” no sistēmas redzesloka. Šajā procesā nedrīkst izslēgt pacientu organizācijas, kuras redz to, ko tabulas un budžeta ailītes nerāda: kā cilvēks dzīvo pēc diagnozes noteikšanas, kā nokļūst līdz ārstam, vai saprot ārstēšanu, vai viņam ir pieejams transports, atbalsts, palīglīdzekļi un rehabilitācija.
“Agrīna diagnostika ir daudz lētāka un vienkāršāka nekā cīņa ar neatgriezeniska redzes zuduma sekām. Daudz dārgāk ir nedarīt neko. Tāpēc jārīkojas nekavējoties, jo neviens nedrīkst zaudēt redzi tikai tāpēc, ka sistēma viņu pamanījusi pārāk vēlu. Turklāt ar jaunākajiem zinātnes sasniegumiem varam pasargāt tūkstošiem Latvijas senioru no neatkarības zaudēšanas un vecumdienām tumsā. Mēs vairs nedzīvojam laikos, kad redzes zudums vienkārši jāpieņem. Sistēmai ir jāpamana cilvēks pirms nelaime ir notikusi, nevis tikai tad, kad ir jāmaksā pabalsti par sekām,” uzsver Latvijas Neredzīgo biedrības vadītājs Kaspars Biezais.
Sanāksmes dalībnieki aicina ES dalībvalstu veselības ministrijas nekavējoties izvirzīt redzes veselību kā prioritāru ekonomisku un sabiedrības veselības jautājumu, nosakot stingru maksimālo termiņu – 6 mēnešus – no medikamentu apstiprināšanas brīža Eiropas Zāļu aģentūrā līdz to pieejamībai pacientiem, jo pašreizējā 12–24 mēnešu kavēšanās izraisa neatgriezenisku redzes zudumu, kamēr pacienti gaida piekļuvi jau apstiprinātām terapijām.
Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka Latvijas Neredzīgo biedrība, Latvijas Diabēta asociācija, Latvijas Pensionāru federācija un Latvijas Acu ārstu asociācija jau 2025. gada 29. septembrī ir nosūtījušas vēstuli “Par nevienlīdzību novēršanu starp sabiedrības grupām un rīcību redzes zuduma novēršanai Latvijas iedzīvotājiem” Latvijas Republikas Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijai, Sociālo un darba lietu komisijas Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijai, Veselības ministrijai un Latvijas Republikas Tiesībsarga birojam. Šajā vēstulē organizācijas norāda uz esošo situāciju acu veselības aprūpes sistēmā un lūdz politikas veidotājiem rīkoties, uzlabojot vienlīdzību šajā nozarē.
Avots: LETA
