Vai farmaceits mēdz kļūdīties?

Publicējis:MIC Administrācija 12/03/2024 Rakstīt komentāru

Šajā mēnesī portālā publicējam farmaceites Vitas Meškauskas rakstu sēriju par kļūdām, kas saistītas ar zāļu izsniegšanu, un Latvijas aptieku farmaceitu aptauju, cerot, ka tas rosinās kolēģus būt savstarpēji atklātiem par kļūdām, meklēt veidus, kā dalīties ar šādu informāciju, un tā veicināt zāļu drošību.
Materia Medica 2020. gada decembra numurā Melburnas (Austrālija) slimnīcas vadošā farmaceite Linda Graudiņa dalījusies pieredzē par slimnīcas kļūdu apzināšanas kārtību, sakot: “No kļūdām nevar mācīties, ja tās slēpj. […] Parasti par kļūdu sagatavojam publikāciju, jo tā noder kolēģiem piesardzībai. Ieteiktu Latvijā, ja notikusi kļūda, to aprakstīt un publicēt Materia Medica, lai citi no tā var mācīties. Kaut vienu lappusi, nesaucot vārdā slimnīcu, aptieku vai personālu. Tas nav liels darbs, bet vērtīgs.”
Bērnu klīniskā universitātes slimnīca Latvijā ir pirmā slimnīca ar kļūdu ziņošanas un analīzes sistēmu, kas sekmīgi darbojas jau apmēram piecus gadus. Sistēma aptver plašāku iespējamo kļūdu loku, no kurām zāļu kļūdas ir tikai viena daļa. Par zāļu kļūdu ziņojumu uzraudzību un analīzi atbild klīniskā farmaceite Inese Sviestiņa. Sistēmas pamatā ir datorprogramma, kurā ikviens, kas konstatējis kļūdu, ar to dalās ar kolēģiem, lai turpmāk nepieļautu aplamības. Šī kārtība aizgūta no līdzīgas sistēms Somijā.

Vai farmaceits mēdz kļūdīties?

Sabiedrības acīs farmaceiti ir ne tikai gudri, bet arī konsekventi un precīzi profesionāļi. Visbiežāk, raksturojot farmaceitus, tiek nosaukta precizitāte. Iespējams, šis iespaids saglabājies no laikiem, kad svēršana un mērīšana, indīgo vielu triturācijas gatavošana bija katra farmaceita ikdiena. Arī mūsu dienās aptiekas apmeklētājs redz šo precizitāti: farmaceits ir nepiekāpīgs, ievērojot likumu un noteikumu prasības; farmaceits var atteikt izsniegt pieprasītās zāles pamatotu apsvērumu dēļ; farmaceits sazinās ar ārstu, lūdzot labot recepti.

Vai farmaceiti kļūdās? Bez šaubām. Mēdz teikt, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, taču farmaceita profesijā kļūdīties ir riskanti. Svarīgi ir kļūdas apzināties, nekavējoties tās labot un ieviest un ievērot kārtību, lai mazinātu kļūdu biežumu. Katrs farmaceits ir piedzīvojis kādu kļūdu, un pareiza attieksme ir: lai tā kļūst par viņa skolotāju.

Zāļu kļūdas Latvijā un citur Eiropā

ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA) zāļu kļūdu definē kā jebkuru novēršamu notikumu, kas var izraisīt nepiemērotu zāļu lietošanu vai novest pie tās, vai kaitējumu pacienta veselībai, ja zāles ordinējis veselības aprūpes profesionālis, pats pacients vai patērētājs.

Latvijā līdz šim nav apkopota statistika par nāvi, hospitalizāciju vai cita veida kaitējumu pacienta veselībai, ko izraisījusi farmaceita vai ārstniecības personas kļūdaina medikamenta ordinēšana vai izsniegšana. Pasaules Veselības organizācijas (PVO) PSF (Patient Safety Flagship) norāda, ka veselības aprūpe var arī kaitēt cilvēka veselībai, un 50% kļūdu veido tieši farmakoterapija – tie ir gadījumi, ko varētu novērst, ja kļūda netiktu pieļauta vai tā proaktīvi tiktu novērsta ar mērķtiecīgu riska apzināšanos.

PVO ikgadējā Pasaules pacienta drošības dienā (2022) publicēja infografiku par zāļu kļūdu statistiku Eiropā.

Zāļu kļūdu sadalījums to parakstīšanas un lietošanas ciklā ir šāds: parakstīšana – 21,3%; receptes saprašana (transkripcija) – 1,4%; izsniegšana – 15,9%; lietošana – 54,4%; zāļu lietošanas kontroles kļūdas – 7,0%. Izplatītāko kļūdu vidū ir nepareiza deva, izlaista deva vai nepareizs zāļu ievadīšanas ātrums. Kļūdas cēloņa un seku kopsakarības noskaidrošana ir ļoti komplicēta, tāpēc šādu statistiku veidot ir grūti.

Par kurām kļūdām atbildību uzņemas farmaceiti?

Balstoties uz vienu no vairākām literatūrā atrodamām klasifikācijām, farmaceitu kļūdas iedala divās lielās grupās – mehāniskās kļūdas un spriestspējas kļūdas.

Pie mehāniskām kļūdām pieder tās, kas radušās steigas, pārskatīšanās, pārklausīšanās, neuzmanības, nejaušības dēļ, piemēram, nepareizas zāles, to deva, zāļu forma, daudzums, lietošanas režīms, kā arī “nepareizs pacients” – farmaceits reizēm nepārjautā, bet pieņem kā pašsaprotamu, ka pircējs būs zāļu lietotājs, un sīka laika ekonomija var izvērsties par nepatīkamu gadījumu.

Vēl viens mehāniskas kļūdas veids ir pavirša recepšu lasīšana, izsniedzot zāles pret recepti, kas noformēta neatbilstoši normatīvo aktu prasībām, nav skaidri saprotama. Recepte sastāv no daļām: inscriptio, invocatio, praescriptio, subscriptio, signatura. Pievēršot uzmanību tikai zāļu nosaukumam, varam nepamanīt receptes derīguma termiņu, pacienta vecumu, ārstniecības personas rekvizītus, neaizpildītus laukus, pat receptes veidu. Neraugoties uz to, ka Latvijā 2018.gadā tika ieviesta e-receptes sistēma, aptiekās ik dienu nākas izsniegt zāles pret papīra recepšu veidlapām. Tātad joprojām aktuāls ir risks kļūdaini saprast ārsta rokrakstu, piemēram, ir gadījies Cr. Clotrimazolum vietā izlasīt Cr. Clobetasolum. Tās ir tā sauktās “recipe for disaster” – “recepte nelaimei” jeb slikti salasāma recepte, kuras saturu farmaceits var nepareizi interpretēt, izmantojot minēšanu vai piesaistot kolēģus, bet nesazinoties ar ārstu, kas būtu vienīgā pareizā rīcība.

Spriestspējas kļūdas rodas farmaceitiskās aprūpes ignorēšanas dēļ. Sarunā farmaceits ierobežotā laikā identificē zāļu lietotāju, viņa problēmu, simptomus, blakusslimības, situācijas priekšvēsturi, pieņem lēmumu par zāļu izsniegšanu un sniedz informāciju par zālēm – darbības veidu, sagaidāmo efektu, terapijas režīmu, uzglabāšanu. Varbūt ikdienas slodzes apstākļos nav iespējams katru klientu konsultēt pēc OSCE standarta, bet galveniem farmaceitiskās aprūpes stūrakmeņiem jābūt. Neuzdodot precizējošus jautājumus un nepietiekami novērtējot situāciju, farmaceita rīcībā ir tikai aisberga redzamā daļa, kas rada risku pieņemt nepareizu lēmumu vai izsniegt nepiemērotu produktu.

Līdzīgas kļūdas varam pieļaut, ja trūkst zināšanu. Jo biežāk sniedzam pilnvērtīgu informāciju, jo labāk pārzinām zāles. Ja aptiekā tiek pasūtīts līdz šim nebijis medikaments, visiem darbiniekiem būtu jāizlasa lietošanas instrukcija, lai sagatavotos komunikācijai ar pacientu un spētu atbildēt uz viņa jautājumiem. Pieņēmums, ka pacients visu zina un ārsts ir visu pastāstījis, ir ļoti aplams. Arī ārsts var domāt, ka aptiekā visu pastāstīs, tādēļ cilvēks var nesaņemt nekādu informāciju, un tā nedrīkst notikt.

Vita Meškauska

www.farmacija-mic.lv

Informācijas avoti: