Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Zane Straume, Bērnu slimnīcas valdes locekle
17. septembrī atzīmējam Pasaules pacientu drošības dienu. Šogad Pasaules Veselības organizācija tai izvēlējusies tēmu “Droša aprūpe neinfekcijas slimību gadījumā” (Safe care for noncommunicable diseases)*. Tā pievērš uzmanību ne tikai atsevišķam ārstniecības posmam, bet visam pacienta ceļam – savlaicīgai diagnostikai, ārstēšanas nepārtrauktībai, drošai medikamentu lietošanai, informācijas apritei un pacienta iesaistei.
Bērnu slimnīcā pacientu drošība nav vienas dienas tēma vai atsevišķa iniciatīva. Tā ir ikdienas darba sastāvdaļa un vienlaikus prasība nemitīgi pārskatīt ierasto: vai mūsu procesi ir pietiekami droši, vai esam gatavi pamanīt riskus laikus un vai spējam par tiem atklāti runāt.
Mēdzam teikt, ka Bērnu slimnīca ir pacientu drošības kustības dzimšanas vieta Latvijā. Ar to varam lepoties, tomēr vēsture pati par sevi negarantē drošību šodien un nākotnē. Pacientu identifikācijas pārbaude, pirmsoperācijas standartprocedūra, strukturēta pacienta nodošana un drošības prasību ievērošana darbā ar augsta riska medikamentiem nav tikai noteikumu kopums. Tie ir drošības slāņi, kas sargā gan pacientu, gan ārstniecības un aprūpes personālu, kur tieši personāla drošība ir jauna dimensija drošības kultūrā.
Droša slimnīca nav slimnīca bez ziņojumiem
Veselības aprūpe ir viena no sarežģītākajām profesionālajām vidēm. Tajā vienlaikus mijiedarbojas daudzi cilvēki, tehnoloģijas, medikamenti, informācijas sistēmas un lēmumi, kuri nereti jāpieņem lielas slodzes un ierobežota laika apstākļos. Tādēļ drošību nevar balstīt tikai aicinājumā katram darbiniekam būt uzmanīgākam un nekļūdīties. Tas nav iespējams.
Droša slimnīca nav tā, kurā nav drošības ziņojumu. Tieši drošības ziņojumi palīdz ilgtermiņā veidot drošu vidi. Droša slimnīca ir tā, kurā darbinieki pamana riskus, neklusē par tiem un uzticas, ka viņu sniegtā informācija tiks izmantota uzlabojumiem.
Īpaši nozīmīgi ir preventīvie drošības ziņojumi – situācijas, kurās kaitējums pacientam nav nodarīts, bet darbinieks ir pamanījis nepilnību vai apstākļus, kas citā reizē varētu novest pie nevēlama iznākuma. Tas var būt neskaidrs marķējums, līdzīgi medikamentu iepakojumi, informācijas trūkums pacienta nodošanas laikā, nepārskatāma darba secība vai cits risks.
Šādi ziņojumi nav sūdzības par kolēģiem un nav mēģinājums atrast vainīgo. Tie ir profesionālas atbildības apliecinājums un iespēja rīkoties, pirms noticis kaitējums. Tāpēc ziņošanas aktivitātes pieaugums ne vienmēr nozīmē, ka slimnīca kļuvusi nedrošāka. Tas var liecināt par pretējo – darbinieki riskus pamana vairāk, labāk izprot savu lomu un uzticas organizācijas gatavībai mācīties. Arī mēs Bērnu slimnīcā uzturam šādu sistēmu, kurā ikviens darbinieks var sniegt drošības ziņojumu, kas pēc tam kā korektīva darbība mazina identificēto risku.
Ar procedūrām vien nepietiek
Augsta riska drošības gadījumi sāpīgi atgādina, ka ar procedūras esamību vien nepietiek. Ir jāpārliecinās, vai tā ikdienā ir vienādi saprotama, praktiski izpildāma un noturīga arī lielas slodzes, steigas un neparedzētu situāciju apstākļos.
Pēc nopietna drošības gadījuma mums ir pienākums godīgi noskaidrot ne tikai to, kas notika, bet arī – kāpēc sistēmas aizsargmehānismi nenostrādāja. Vai informācija bija pieejama īstajā laikā? Vai atbildības bija skaidras? Vai darba vide ļāva ievērot noteikto kārtību? Vai risks bija pamanīts jau iepriekš? Un pats galvenais – kas jāmaina, lai līdzīgs gadījums neatkārtotos?
Individuāla profesionālā atbildība ir būtiska. Taču, aprobežojoties tikai ar jautājumu “kurš kļūdījās?”, varam nepamanīt apstākļus, kas līdzīgu kļūdu ļautu pieļaut arī citam profesionālim. Pacientu drošības uzdevums ir ne tikai izvērtēt konkrēto rīcību, bet padarīt drošāku visu sistēmu.
Personāla drošība ir pacienta drošības priekšnoteikums
Viens no nopietnākajiem draudiem pacientu drošības kultūrai būtu nepārdomāta un vispārinoša vēršanās pret ārstniecības un aprūpes personālu. Kritiska gadījumu izvērtēšana, atbildība un atklātība ir nepieciešama. Taču publiska vainīgā meklēšana, pazemošana vai pieņēmums, ka katra nepilnība izskaidrojama tikai ar viena cilvēka neuzmanību, neveicina drošāku veselības aprūpi.
Darbinieku gatavība ziņot ir tieši saistīta ar to, vai viņi jūtas droši identificēt procesa nepilnības, atzīt šaubas un pateikt: “Šeit varēja notikt kas slikts.” Ja par šādu atklātību seko nepārdomāts nosodījums, organizācija un līdz ar to arī mēs kā sabiedrība nesaņem informāciju par riskiem. Risks nepazūd – tas vienkārši kļūst neredzams.
Tas nenozīmē atteikšanos no atbildības. Taisnīga drošības kultūra spēj nošķirt cilvēcisku kļūdu, riskantu darba paradumu un apzinātu prasību neievērošanu. Tā aizsargā godīgu ziņošanu, vienlaikus skaidri reaģējot uz apzināti nepieņemamu rīcību.
Tādēļ ārstniecības personāla psiholoģiskā un profesionālā drošība nav pretstatā pacienta interesēm. Tā ir viens no pacienta drošības priekšnoteikumiem.
Drošība nozīmē arī nepazaudēt pacientu starp sistēmām
Šā gada Pasaules pacientu drošības dienas tēma īpaši aicina domāt par pacientiem ar hroniskām slimībām. Viņu aprūpe nebeidzas ar vienu vizīti, izmeklējumu vai ārstēšanās epizodi. Tā var turpināties daudzus gadus, ietverot dažādus speciālistus un ārstniecības iestādes. Mums Bērnu slimnīcā ir tūkstošiem bērnu un jauniešu ar hroniskām slimībām, kuri pie mums uz ārstēšanu un aprūpi ierodas (vai mēs dodamies pie viņiem) vairākas reizes gadā.
Īpaši nozīmīgs posms ir jaunieša pāreja no bērnu uz pieaugušo veselības aprūpi. Astoņpadsmitā dzimšanas diena nemaina diagnozi un neatceļ vajadzību pēc ārstēšanas, taču tā var mainīt ārstniecības iestādi, ārstu komandu, saziņas kārtību un paša jaunieša atbildību par savu veselību.
Ja pāreja nav savlaicīgi sagatavota un ārstēšanas ceļš nav skaidrs, pastāv risks pārtraukt novērošanu, kavēt izmeklējumus, nepareizi lietot medikamentus vai vispār izkrist no veselības aprūpes sistēmas. Tāpēc Bērnu slimnīcas stratēģijā esam uzsvēruši pacientu ar hroniskām slimībām ārstēšanas ceļu attīstību, tostarp drošu un secīgu pāreju uz aprūpi pēc 18 gadu vecuma. Ārstēšanas nepārtrauktība nav tikai organizatorisks jautājums. Tā ir ārstniecības kvalitātes un pacientu drošības sastāvdaļa, kas prasa laiku un cita veida resursus.
Arī pacients un ģimene ir drošības partneri
Pacientu drošības neatņemama sastāvdaļa ir komunikācija un abpusēja sadarbība. Vecākiem un pacientiem ir tiesības pārjautāt, kāds medikaments tiek ievadīts, precizēt turpmāko ārstēšanas plānu vai norādīt, ja saņemtā informācija šķiet atšķirīga no iepriekš dzirdētā.
Lai arī reizēm tāds priekšstats iezogas, pārjautāšana nav neuzticēšanās ārstam vai māsai. Tas patiesībā ir vēl viens drošības slānis. Savukārt mūsu uzdevums ir veidot vidi, kurā pacients un ģimene jūtas droši uzdot jautājumus un zina, pie kā vērsties neskaidrību gadījumā. Cīņā ar slimību mēs esam partneri, esam viena komanda bērna labā. Un būt par labu komandu mācās gan ģimene, gan slimnīcas komanda.
Pacientu drošība sākas ar drosmi pamanīt. Tā turpinās ar drosmi runāt. Un tā kļūst par realitāti tikai tad, ja pēc katra saņemtā signāla esam gatavi arī rīkoties.
* https://www.who.int/campaigns/world-patient-safety-day/2026
Avots: LETA
