Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Pēdējo gadu Eiropas un arī Latvijas dati rāda, ka izdegšana vairs nav margināla parādība – tā kļuvusi par vienu no būtiskākajiem mūsdienu darba vides riskiem. Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) pētījums rāda, ka ar darbu saistītu stresu, trauksmi vai depresijas simptomus izjūt gandrīz trešdaļa darbinieku1. Vienlaikus 46%2 darbinieku norāda uz spēcīgu laika spiedienu vai darba pārslodzi. Latvijā šī tendence nav izņēmums, īpaši augsta riska profesijās būtiska daļa darbinieku norāda uz izteiktu emocionālo pārslodzi un izdegšanas simptomiem3. Šie skaitļi liek uzdot neērtu jautājumu – ja izdegšana kļūst par normu tik lielai daļai strādājošo, vai problēma patiešām ir tikai individuālā noturībā, vai tomēr tajā, kā mēs esam organizējuši darbu kopumā.
Izdegšana joprojām bieži tiek skaidrota individuāli – kā nespēja tikt galā ar slodzi vai sabalansēt darbu ar privāto dzīvi. Taču realitātē tā reti rodas viena iemesla dēļ. Tā veidojas pakāpeniski, ilgstošā darba un dzīves situāciju mijiedarbībā, kur izšķiroša loma ir darba organizācijai, vadības pieejai un ikdienas videi. Tāpēc izdegšana arvien biežāk nav personisks vājums, bet signāls par sistēmisku spiedienu.
Darbs un privātā dzīve vairs nav atdalāmas pasaules
Viens no būtiskākajiem izdegšanas iemesliem mūsdienu darba vidē ir arvien izplūdušāka robeža starp darbu un privāto dzīvi. Tas, kas agrāk tika uztverts kā divas atsevišķas sfēras, šodien faktiski veido vienotu sistēmu, kurā problēmas vienā pusē ļoti ātri pārnesas uz otru. Ja cilvēkam ir sarežģījumi mājās, aprūpes pienākumi vai emocionāla pārslodze ārpus darba, tas neizbēgami ietekmē arī viņa spēju funkcionēt profesionālajā vidē. Savukārt ilgstoši saspringta un neelastīga darba vide ietekmēs arī privāto dzīvi. Tieši šī savstarpējā ietekme bieži kļūst par sākumpunktu ilgstošam izsīkumam.
Darba vide kā izdegšanas paātrinātājs vai aizsargfaktors
Ne mazāk svarīga par darba apjomu ir arī vide, kurā cilvēks strādā. Pieredze rāda, ka izdegšanas risku būtiski ietekmē ne tikai slodze, bet arī ikdienas darba kultūra – vadītāja attieksme, komandas dinamika, komunikācijas kvalitāte un sajūta, ka darbinieks savā darba vietā ir redzēts un sadzirdēts. Ja šīs lietas trūkst, pat salīdzinoši viegla slodze var kļūt par ilgtermiņa spriedzes avotu. Savukārt vidē, kur ir uzticēšanās, skaidra komunikācija un reālas rūpes par darbinieku, izdegšanas risks būtiski samazinās, jo darbinieks jūt, ka viņam ar grūtībām nav jātiek galā vienam.
Elastīgs darbs nav privilēģija, bet nepieciešamība
Diskusijās par elastīgo darbu joprojām bieži valda priekšstats, ka tas nozīmē attālinātu vai ērtāku darba režīmu. Taču praksē elastība ir daudz plašāks jēdziens. Īpaši nozarēs, kur darbs notiek maiņās un klātienē, tas nozīmē spēju pielāgot darba organizāciju cilvēka dzīves situācijai – mainīt slodzi, saskaņot grafiku, pielāgot darba laiku vai īslaicīgi mazināt darba intensitāti brīžos, kad tas nepieciešams. Šis aspekts īpaši spilgti parādās ģimenei draudzīgas darba vides kontekstā, kur svarīga ir ne tikai grafika elastība, bet arī iespēja savienot darbu ar aprūpes pienākumiem dažādos dzīves posmos.
Tieši šeit parādās arī mazāk apspriests, bet būtisks izdegšanas faktors – darba un ģimenes dzīves konflikts, kas rodas brīžos, kad darbs ir neparedzams vai trūkst elastības. Šādās situācijās spriedze neveidojas tikai darba vidē, bet turpinās arī mājās, kļūstot par ilgtermiņa izdegšanas risku.
To praksē redzam arī mēs Euroaptiekā – ģimenei draudzīga darba vide īpaši maiņu darbā nozīmē ne tikai elastību, bet arī paredzamus grafikus un iespēju savlaicīgi vienoties par izmaiņām, tostarp arī individuāli pielāgojot darba slodzi dažādos dzīves posmos. Vienlaikus būtiska loma ir vadītāju un komandas savstarpējai komunikācijai, regulārām sarunām un atbalstam, kā arī stresa menedžmenta iniciatīvām un apmācībām, kas palīdz darbiniekiem vieglāk tikt galā ar ikdienas emocionālo slodzi.
Nozarēs ar pieaugošu cilvēkresursu trūkumu darba devēji, kuri nespēj pielāgoties esošajai realitātei, riskē zaudēt darbiniekus un vājināt darba kvalitāti. Taču vienlaikus elastība nenozīmē robežu neesamību. Nepieciešams līdzsvars starp darbinieku vajadzībām un komandas darbu, citādi var radīties haoss un papildu spriedze. Tāpēc izaicinājums nav izvēlēties starp stingrību un pilnīgu brīvību, bet atrast modeli, kurā apvienota skaidra struktūra un cilvēcīga pieeja.
Lielākais risks – sajūta, ka esi viens
Augstas intensitātes nozarēs izdegšanas risks pilnībā nepazudīs nekad. Darbs, kas saistīts ar lielu atbildību, darbu ar cilvēkiem un nepārtrauktu emocionālu iesaisti, vienmēr prasīs vairāk resursu nekā formāla pienākumu izpilde. Taču pieredze rāda, ka kritiskais faktors bieži nav pati slodze, bet sajūta, ka ar to jātiek galā vienam.
To īpaši spilgti var novērot brīžos, kad nozarē notiek būtiskas pārmaiņas. Veselības aprūpes un farmācijas sektorā pēdējos gados to netrūkst – mainās regulējumi, pieaug sabiedrības spriedze un arī klientu neapmierinātība arvien biežāk nonāk pie darbinieka, kurš atrodas “frontes līnijā”. Rezultātā darbiniekiem ikdienā jātiek galā ne tikai ar saviem profesionālajiem pienākumiem, bet arī ar citu cilvēku dusmām, spriedzi un nogurumu. Tieši šādos brīžos izšķiroša kļūst vadītāju un komandas loma. Ja darba vidē ir iespējams runāt par problēmām, saņemt atbalstu un kopīgi meklēt risinājumus, spriedze kļūst daudz vieglāk pārvarama. Savukārt vidē, kur valda princips “katram pašam jātiek galā”, izdegšana ļoti ātri kļūst par normu, nevis izņēmumu.
Nepielāgošanās kļūst par lielāko risku darba devējiem
Joprojām daļa darba devēju uz elastību raugās ar piesardzību, baidoties, ka pretimnākšana darbiniekiem samazinās produktivitāti vai sarežģīs darba organizāciju. Taču arvien lielāks risks šobrīd ir tieši nespēja pielāgoties mainīgajai darba videi un cilvēku vajadzībām.
Darba tirgus pēdējos gados ir būtiski mainījies, un līdz ar to mainījušās arī darbinieku gaidas attiecībā uz darba vidi, vadītājiem un darba organizāciju kopumā. Izdegšana pati par sevi nepazudīs. Jautājums ir par to, vai mēs turpināsim to uztvert kā individuālu problēmu, ar kuru katram jātiek galā pašam, vai tomēr spēsim paskatīties plašāk – uz darba kultūru, vadības pieejām un to, kādu darba vidi Latvijā kopumā veidojam. Jo brīdī, kad izdegšana kļūst par normu, tā vairs nav tikai indivīda problēma. Tā kļūst par visas sistēmas problēmu.
Avots: LETA
