Globālo krīžu ietekme aptiekā un ārsta praksē – vērojumi, virzieni, risinājumi. Nelīdzestība ārstniecībai

Pēteris Apinis, Dr.med.h.c.

Gandrīz puse no pacientiem, kas saņem ārstu parakstītās zāles, tās nelieto kā norādīts (pat nelieto nemaz), pie kam lielākā daļa pārtrauc ārstēšanu, tiklīdz jūtas labāk.

“Zāles nedarbojas pacientiem, kas tās nelieto” – šis izteikums ir piedēvēts bijušajam ASV veselības ministram (Surgeon General of the United States) Čarlzam Evretam Kūpam (C. Everett Koop).

Līdzestība zāļu lietošanā ir visai maz saistīta ar turību vai izglītības līmeni. Ar nelīdzestību statistiski grūti vai pat neiespējami sasaistīt konkrētu pacientu sociālās un demogrāfiskās pazīmes. Apgalvojums, ka pacients ar zemāku izglītību un dzīves standartu ir mazāk līdzestīgs zāļu lietošanā, korelē tikai ar “neiegādājas zāles naudas trūkuma dēļ” (turīgs cilvēks iegādājas visas parakstītās zāles, bet daļu nelieto; mazturīgs iegādājas tikai daļu no zālēm, bet tās lieto).

No līdzestības trūkuma mirst desmitkārt vairāk cilvēku nekā no slepkavībām un nelaimes gadījumiem kopā. Tā ir sarežģīta aksioma, jo ir pilnīgi pretrunā ar sensāciju risku, kas veido stāstus populārajos medijos un tīmekļa sociālajās vietnēs.

Visbiežāk mēs mēdzam runāt par līdzestības trūkumu zāļu lietošanā. Mazāk pieskaramies tādiem jautājumiem kā līdzestīgi ievērotai diētai, vingrojumiem, miegam un stresa līmenim, kā arī tam, ka pacientam nepieciešamas regulāras tikšanās un saruna ar ģimenes ārstu. Medicīniskā nelīdzestība ārstiem rada šķēršļus, pacientiem vājina ārstēšanas rezultātus, un tomēr – līdzestības esamība vai neesamība nav nekas labs vai kaut kas slikts. Līdzestības vienkārši ir vairāk vai mazāk– no pilnīgas līdzestības ārstēšanai līdz pilnīgai nelīdzestībai, bet biežāk pa vidu. Pacients nevis precīzi lieto visas sešas dažādās zāles precīzi tādās devās kā norādīts, bet daļu tablešu lieto allaž, dažas neregulāri, daļu nekad, bet daļu – vispār neiegādājas pat tad, ja tās ir valsts kompensētas. Līdzestību nevar panākt ar regulām vai likumiem, pat finansiālas sankcijas un bonusi uz līdzestību iedarbojas vāji.

Eiropas Savienībā katru gadu 12–30% jauno recepšu netiek izpirktas, pacienti pilnīgi neizlieto zāles aptuveni 50% gadījumu, tai pašā laikā 300 000 cilvēku mirst no ārstējamām slimībām, jo viņi zāles nelieto precīzi un atbilstoši.

Kādā savulaik plašā globālā pētījumā noskaidrots, ka vairāk nekā 90% pacientu itin labi saprata norādījumu “viena tablete vienu reizi dienā”. Toties 43% pacientu ārsta kabinetā mērena personiska stresa un steigas apstākļos pārprata vai sajauca “viena tablete divas reizes dienā” un “divas tabletes vienu reizi dienā”.

Pētījumi liecina, ka, neraugoties uz ārsta pūliņiem, pacienti no viņa kabineta iziet ar informāciju, kas ir mazāka par pusi no tā, ko ārsts ir stāstījis (analoģijai, no šī raksta neviens lasītājs nepaņems pat pusi no sniegtās informācijas).

Pārāk bieži ārsta kabinetā netiek risināts jautājums par to, cik ilgi pacientam jālieto zāles. Ja slimība ir akūta, ārsts precīzi nosaka – sešas dienas. Ja slimība ir hroniska, ārsts paraksta zāles, bet pieļauj, ka devas un paši medikamenti būs jāmaina. Nereti ārsts zāles paraksta, apzinoties, ka šīs zāles būs pacientam jālieto visu atlikušo mūžu, līdz brīdim, ko vidusmēra pacients pat nespēj iztēloties – līdz nāvei.

Pacienti zāles nelīdzestīgi lieto gan tīši, gan netīši, un tīša vai netīša nelīdzestība ir aptuveni vienlīdz bieži, bet dažkārt kombinējas.

Plašākā skatījumā pacienti, kas apzināti nelīdzestīgi nelieto zāles, to nedara trīs galveno iemeslu dēļ: blakņu dēļ (piemēram, pacients konstatē, ka zāles ir “novājinošas vai nevēlamas”), zāļu dārdzības dēļ vai vienkārši – tas ir paša lēmums “šīs zāles nevajag lietot”.

Netīša nelīdzestība ir fiziski un garīgi šķēršļi zāļu lietošanai. Redzes traucējumi cilvēkam var būt par iemeslu, kāpēc viņš pienācīgi neizprot rakstiskus norādījumus. Cilvēki ar dzirdes traucējumiem var ievērojami sliktāk vai nepilnīgi uztvert ārsta sacīto. Cilvēkiem pēc insulta vai ar kustību traucējumiem var būt sarežģījumi ar tablešu pudelītes atvēršanu vai tabletes izņemšanu no blistera. Nereti gados vecākiem pacientiem ir grūti norīt tabletes. Tomēr biežākie iemesli zāļu nelietošanai ir kognitīvi traucējumi, aizmāršība, depresija, trauksme vai demence.

Pasaules pieredze liecina, ka nelīdzestība ārstniecībai nevis samazinās, bet pieaug.

Zāļu nelīdzestīga lietošana ir milzīga problēma, ko veselības aprūpes sistēmas joprojām nespēj risināt.

Sākumu skatīt šeit.

Otrais turpinājums šeit.

Trešais turpinājums šeit.