Hepatoprotektori aknu slimību pārvaldībā: aktuālais

Kaspars Ivanovs, ārsts

Jekaterina Parovinčaka, Dr.pharm.

Aknas ir viens no svarīgākiem orgāniem, kam ir būtiska loma dažādu procesu regulēšanā. Mijiedarbojoties ar endokrīno un gastrointestinālo sistēmu, tās atbalsta gremošanu un vielmaiņu. Aknās glabājas taukos šķīstošie vitamīni, dzelzs un varš, aknām ir nozīme hematoloģijā – asinsreces faktoru un olbaltumvielu sintēzē, holesterīna homeostāzes nodrošināšanā un detoksikācijā.

Pasaulē pacientu skaits ar aknu slimībām (taukainā hepatoze, aknu ciroze, hepatīts u.c.) pieaug ik gadu. Aknas ietekmējošie kaitīgie faktori ir stress, trekna pārtika, pārmērīgs alkohola patēriņš, pārtikā esošie kancerogēni, nikotīns un citi toksīni. Aknu slimības izraisa nozīmīgas ciešanas pacientam un rada izmaksas veselības sistēmām visā pasaulē.

Aknu funkcionālie testi palīdz diagnosticēt aknu slimības. Aknu audu bojājuma gadījumā paaugstinās alanīna aminotransferāzes (AlAT), aspartāta aminotransferāzes (AsAT), GGT un citu fermentu un bilirubīna līmenis serumā. AlAT ir ferments, ko uzskata par specifisku aknu slimības rādītāju.

Neskatoties uz milzīgiem mūsdienu medicīnas sasniegumiem, nav izstrādāts pilnīgi efektīvs medikaments, kas stimulētu aknu darbību, nodrošinātu pilnīgu orgāna aizsardzību vai palīdzētu atjaunot aknu šūnas.

Dažu augu izmantošanai ir būtiska nozīme aknu slimību ārstēšanā – apmēram 80% pasaules iedzīvotāju ir izmantojuši tradicionālo medicīnu, kuras pamatā galvenokārt ir dabiskās izejvielas. Literatūrā apraktīta dažādu fitoķīmisko vielu ietekme uz aknu veselību. Papildu šiem pētījumiem sena vēsture ir empīriskiem pierādījumiem par dabisku līdzekļu izmantošanu aknu slimību ārstēšanā.

Hepatoprotektori ir ķīmiskas vielas, kas spēj novērst aknu bojājumus. To darbība ir pretēja hepatotoksiskumam. Hepatoprotektorus efektīvi lieto dažādu aknu bojājumu – visbiežāk hroniska alkoholisma, aknu iekaisuma vai hepatotoksisku vielu pārdozēšanas – gadījumā. Hepatoprotektori ir efektīvi arī pacientiem ar paaugstinātu aminotransferāžu līmeni un citām aknu funkcionālo testu izmaiņām, kam nav zināms cēlonis (1, 2).

Hepatoprotektori, ko izmanto medicīnā

Holīns ir uzturviela (esenciālie fosfolipīdi), kas nepieciešama vairāku vielmaiņas procesu nodrošināšanā organismā. Holīns arī nepieciešams, lai sintezētu fosfatidilholīnu un sfingomielīnu – divus galvenos fosfolipīdus, kas ir būtiskas visu augu un dzīvnieku šūnu membrānu sastāvdaļas. Turklāt holīns ir nepieciešams, lai sintezētu neirotransmiteru acetilholīnu, kas nodrošina vairākas smadzeņu un nervu sistēmas funkcijas, ietekmē atmiņu, garastāvokli, muskuļu kontroli.

Holīns tiek sintezēts endogēniski aknās, bet sintēze nenodrošina pietiekamu daudzumu visiem procesiem, kur tas nepieciešams (3). Holīns papildus ir jāuzņem ar uzturu (4). Galvenie holīna avoti ir dzīvnieku izcelsmes produkti – liellopu aknas, olas, gaļa, mājputni, zivis, piena produkti. Ievērojams holīna daudzums ir krustziežu dzimtas dārzeņos, atsevišķās pupās, to satur arī rieksti, sēklas un veseli graudi (5).

Organismam nepieciešamais holīna daudzums var atšķirties atkarībā no ģenētiskās predispozīcijas un hormoniem. Vidēji tas ir 450 mg dienā. Vīriešiem un bērnu ar krūti barojošām mātēm uzturā vajag vairāk holīna – 550 mg dienā (6, 7). Statistikas dati liecina, ka šādu holīna daudzumu no uztura mēs uzņemam reti. Visbiežāk ievērotā diēta ir ar zemu holīna saturu. Piemēram, ASV dati liecina, ka tikai 11% pieaugušo amerikāņu sasniedz holīna dienas normu (8). Ja trūkst pietiekami daudz holīna, rodas aknu bojājumi (9).

Esenciālie fosfolipīdi tiek efektīvi izmantoti aknu slimību atbalsta terapija, pazeminot AlAT, triglicerīdu un holesterīna līmeni un uzlabojot slimības prognozi (10). Esenciāliem fosfolipīdiem piemīt spēja saistīties ar bojāto membrānu daļām, kas uzlabo aknu reģenerāciju, palielina šūnu membrānu plūstamību un funkcionēšanu. Esenciāliem fosfolipīdiem piemīt antioksidantu, pretiekaisuma, antifibrotiska, reģeneratīva, membrānu atjaunojoša un aizsargājoša darbība, kā arī ietekme uz lipīdu regulāciju (11).

Aknu slimību ārstēšanā augu izcelsmes preparātiem ir sena lietošanas prakse. Viens no tiem ir silimarīns, kam gadsimtiem ilgi bijusi ļoti liela nozīme aknu slimību, īpaši hronisku aknu slimību, cirozes un hepatocelulārās karcinomas terapijā. Silimarīns ir īstā mārdadža (Silybum marianum) ekstrakts. To pirmo reizi 1968. gadā patentēja Minhenes universitātes zinātnieki kā specifisku līdzekli “pret aknu slimībām”. Silimarīnampiemīt antioksidanta, pretiekaisuma un antifibrotiska iedarbība. Tā ir “funkcionālā triāde”, kas ļauj novērst aknu bojājumu rašanos un progresēšanu, piemēram, hepatīta progresēšanu līdz cirozei un hepatocelulārai karcinomai. Kā pierādīts in vitro un in vivo pētījumos, silimarīna antioksidanta aktivitāte nodrošina gan tā spēju saistīt brīvos radikāļus, gan inhibēt lipīdu peroksidāciju (12). Samazinot oksidatīvo stresu un ar to saistīto citotoksiskumu, silimarīns aizsargā veselas aknu šūnas un tās šūnas, kas vēl nav neatgriezeniski bojātas, nodrošinot hepatoprotektīvu efektu.

Turklāt pacientiem ar hiperholesterinēmiju silimarīns spēj samazināt holesterīna sintēzi, inhibējot HMG-CoA reduktāzi, līdzīgi statīniem. Silimarīns arī uzlabo glikēmijas kontroli pacientiem ar cukura diabētu. Silimarīns ir taukos šķīstošs, tam piemīt zems blakusparādību risks. Pacientiem ar aknu slimībām silimarīna lietošana jāsāk pēc iespējas agrāk, kad aknu ģenerācijas potenciāls joprojām ir augsts (13). 

Ārstniecības pienenes(Taraxacum officinale) saknes ekstraktubieži izmanto dažādu aknu slimību ārstēšanai un profilaksei, jo tā sastāvs ir bagāts ar fitoķīmiskām vielām ar pierādītu efektivitāti pret aknu bojājumiem. Augu no seniem laikiem izmanto tautas medicīnā. Šodienas zinātniskā literatūrā aprakstītas tā antioksidanta, hepatoprotektīvas īpašības, darbība pret vēzi, aptaukošanos, diabētu, vīrusiem, kolītu. Galvenais pienenes saknes hepatoprotektīvās darbības mehānisms ir oksidatīvā stresa mazināšana (14, 15).

Cits būtisks dabisks līdzeklis aknu veselībai ir artišoks (Cynara scolymus) – tas ir bagāts ar antioksidantiem, bieži tiek audzēts Vidusjūras valstīs. In vitro un in vivo pētījumos artišoka ekstraktam pierādīta hepatoprotektīva, holerētiska, hipoholesterinēmiska, pretmikrobu, hipoglikēmiska un pretvēža darbība. Artišoka papildu lietošana būtiski ietekmē seruma AlAT un AsAT līmeni (16). Klīniskos pētījumos pierādīts, ka artišoka lietošana ievērojami pazemināja aknu enzīmu līmeni, īpaši pacientiem ar bezalkoholisko taukaino aknu slimību (17).

Aknu slimību profilaksei un aknu darbības uzraudzībai ir liela nozīme.

Profilakse ietver šādus pasākumus:

• ierobežot alkohola lietošanu;
• vakcinēties pret vīrushepatītu, īpaši ja ir paaugstināts infekcijas risks;
• lietot uzturu, kas bagāts ar aknām labvēlīgām uzturvielām (fosfolipīdiem);
• uzturēt veselīgu ķermeņa masu. Aptaukošanās var izraisīt bezalkoholisko taukaino aknu slimību, kas  veicina taukaino hepatozi un cirozi;
• vispārēja veselības strāvokļa un aknu funkcionālo testu vērtēšana.

Novērojuma rezultāti

Šogad tika veikts novērojums, kura mērķis bija noskaidrot, kā uzlabojas aknu rādītāji – kopējā bilirubīna līmenis (µmol/l), tiešā bilirubīna līmenis (µmol/l), AlAT līmenis (vienības litrā, v/l), AsAT līmenis (v/l), lietojot Latvijas farmācijas uzņēmuma Lotos Pharma ražoto preparātu Hepasan® Forte. Preparāta 2 kapsulu sastāvā ir šādas aktīvās vielas: holīna bitartrāts 200 mg, mārdadža (Silybum marianum) sēklu sausais ekstrakts (silimarīns 80%) 100 mg, pienenes  (Taraxacum officinale) saknes sausais ekstrakts 4:1 – 100 mg, artišoka (Cynara scolymus) lapu sausais ekstrakts 4:1 – 100 mg.

Astoņu nedēļu ilgu novērojumu sāka 90 pacienti, no kuriem divi pētījumu nepabeidza. Novērojums norisinājās deviņu ģimenes ārstu uzraudzībā, kuru privātprakses atrodas Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē. Pacienti tika izvēlēti nejaušā izlasē, ja viņiem analīzēs bija paaugstināts kāds no novērojuma mērķī izvirzītajiem aknu rādītājiem. Novērojuma dalībnieki lietoja divas Hepasan® Forte kapsulas dienā, kas ir noteiktā diennakts deva. 

Respondentu vecums bija no 18 līdz 84 gadiem. Vislielākais dalībnieku skaits bija vecumgrupā no 50 līdz 69 gadiem (49%). No visiem respondentiem 57% bija sievietes un 43% vīrieši. AlAT/AsAT rādītāji gan sievietēm, gan vīriešiem bija nedaudz paaugsti­nāti*.

Salīdzinot iegūto asins analīžu rezultātus pirms un pēc astoņu nedēļu Hepasan® Forte lietošanas, konstatētas statistiski būtiskas atšķirības AsAT/AlAT rādītājos. Vidējais AsAT līmenis pirms preparāta  lietošanas bija 52,09 v/l, bet pēc tā lietošanas 34,86 v/l, līmenis pazeminājās par 17,23 v/l jeb 33,07% (p<0,00001). Vidējais AlAT līmenis pirms preparāta lietošanas bija 69,60 v/l, pēc lietošanas 42,00 v/l, līmenis pazeminājās par 27,60 v/l jeb 39,66% (p<0,00001) (sk. 1.att.).

Starp AsAT/AlAT sākotnējo līmeni un vērtībām pēc astoņām nedēļām pastāv vidēji spēcīga korelācija, kas norāda uz vāju, bet pozitīvu tendenci, ka augstāku sākotnējo vērtību gadījumā, ir augstākas vērtības pēc astoņām nedēļām (attiecīgi r=0,5567 un r=0,6892). Interesanti, ka, vērtējot  saistību starp respondentu vecumu un AsAT/AlAT līmeni pirms novērojuma, korelācijas koeficients bija tuvs nullei vai negatīvs, kas liecina, ka nepastāv saistība starp respondentu vecumu un rādītāju sākotnējo līmeni.

Vidējais AsAT starp vecumgrupām pirms Hepasan® Forte lietošanas bija 53,49 v/l (SN±6,80) un pēc astoņām nedēļām bija 35,72 v/l (SN±3,11), kas liecina par rādītāju samazināšanos par 17,78 v/l (SN±5,00) (sk. 2.att.).

Vidējais AlAT starp vecumgrupām pirms Hepasan® Forte lietošanas bija 66,85 v/l (SN±13,25) un pēc astoņām nedēļām bija 42,24 v/l (SN±3,29), kas liecina par rādītāju samazināšanos par 24,61 v/l (SN±11,51)  (sk. 3.att.). 

Visās vecumgrupās AsAT/AlAT izmaiņas bija statistiski nozīmīgas, izņemot AlAT rādītājus jaunākai grupai – no 19 līdz 29 gadiem, kas varētu būt izskaidrojams ar nelielu respondentu skaitu grupā.

Izvērtējot AsAT/AlAT rādītājus atsevišķi pa dzimumiem, vidējā AlAT/AsAT līmeņa pazemināšanās pēc astoņām nedēļām abiem dzimumiem bija statistiski nozīmīga (AlAT vīriešiem 39,01% (p=0,00002), sievietēm  40,16% (p<0,00001); AsAT vīriešiem 33,27% (p=0,0001), sievietēm 32,91% (p=0,00006)).

Vidējais kopējā bilirubīna līmenis pirms Hepasan® Forte lietošanas bija 16,63 µmol/l, un novērotā pazemināšanās par 3,28 µmol/l jeb 19,72% nebija statistiski nozīmīga (p=0,936). Tiešā bilirubīna līmeņa pazemināšanās 1,33 µmol/l jeb 23,29% (p=0,832) līdzīgi nebija statistiski nozīmīga (sk. 4.att.).

Secinājumi

Veiktais novērojums pierāda, ka, lietojot Hepasan® Forte astoņas nedēļas pa divām kapsulām dienā, statistiski nozīmīgi pazeminās AsAT un AlAT līmenis (vidējais AsAT par 17,23 v/l jeb 33,07% (p<0,00001) un vidējais AlAT par 27,60 v/l jeb 39,66% (p<0,00001)). Tika novērota pozitīva tendence kopējā bilirubīna un tiešā bilirubīna rādītāju izmaiņās, tomēr tā nebija statistiski nozīmīga.

Tika novērots, ka tādi faktori kā dzimums un vecums neietekmē analizēto aknu rādītāju samazināšanos.

Visi pacienti augu preparātu Hepa­san®Forte panesa labi, blaknes netika konstatētas.

Vēres

1. Kalra, A., Yetiskul, E., Wehrle, C. J., & Tuma, F. (2018). Physiology, liver.
2. Madrigal-Santillán, E., Madrigal-Bujaidar, E., Álvarez-González, I., Sumaya-Martínez, M. T., Gutiérrez-Salinas, J., Bautista, M., Morales-González, J. A. (2014). Review of natural products with hepatoprotective effects. World journal of gastroenterology: WJG, 20(40), 14787.
3. Zeisel SH. Choline. In: Ross AC, Caballero B, Cousins RJ, Tucker KL, Ziegler TR, eds. Modern Nutrition in Health and Disease. 11th ed. Baltimore, MD: Lippincott Williams & Wilkins; 2014:416–26.
4. Hollenbeck, C. B. (2012). An introduction to the nutrition and metabolism of choline. Cent Nerv Syst Agents Med Chem 12 (2): 100–113.
5. U.S. Department of Agriculture, Agricultural Research Service. FoodData Central, 2019
6. Wiedeman, A. M., Barr, S. I., Green, T. J., Xu, Z., Innis, S. M., Kitts, D. D. (2018). Dietary choline intake: current state of knowledge across the life cycle. Nutrients, 10(10), 1513.
7. Kansakar, U., Trimarco, V., Mone, P., Varzideh, F., Lombardi, A., Santulli, G. (2023). Choline supplements: An update. Frontiers in Endocrinology, 14, 1148166
8. Wallace TC , Fulgoni VL3rd. Assessment of total choline intakes in the United States. J Am Coll Nutr2016;35:108–12.
9. Mehedint, M. G., Zeisel, S. H. (2013). Choline’s role in maintaining liver function: new evidence for epigenetic mechanisms. Current opinion in clinical nutrition and metabolic care, 16(3), 339.
10. Dajani, A. I., Popovic, B. (2020). Essential phospholipids for nonalcoholic fatty liver disease associated with metabolic syndrome: A systematic review and network meta-analysis. World Journal of Clinical Cases, 8(21), 5235.
11. Gundermann, K. J., Gundermann, S., Drozdzik, M., Mohan Prasad, V. G. (2016). Essential phospholipids in fatty liver: a scientific update. Clinical and experimental gastroenterology, 105–117.
12. Federico, A., Dallio, M., Loguercio, C. (2017). Silymarin/silybin and chronic liver disease: a marriage of many years. Molecules, 22(2), 191.
13. Gillessen, A., Schmidt, H. H. J. (2020). Silymarin as supportive treatment in liver diseases: A narrative review. Advances in therapy, 37(4), 1279–1301.
14. Di Napoli, A., Zucchetti, P. (2021). A comprehensive review of the benefits of Taraxacum officinale on human health. Bulletin of the National Research Centre, 45(1), 1–7.
15. Pfingstgraf, I. O., Taulescu, M., Pop, R. M., Orăsan, R., Vlase, L., Uifalean, A., Pârvu, A. E. (2021). Protective effects of Taraxacum officinale L.(Dandelion) root extract in experimental acute on chronic liver failure. Antioxidants, 10(4), 504.
16. Amini, M. R., Sheikhhossein, F., Talebyan, A., Bazshahi, E., Djafari, F., Hekmatdoost, A. (2022). Effects of Artichoke Supplementation on Liver Enzymes: A Systematic Review and Meta-Analysis of Randomized Controlled Trials. Clinical Nutrition Research, 11(3), 228.
17. Moradi, S., Shokri‐Mashhadi, N., Saraf‐Bank, S., Mohammadi, H., Zobeiri, M., Clark, C. C., Rouhani, M. H. (2021). The effects of Cynara scolymus L. supplementation on liver enzymes: A systematic review and meta‐analysis. International Journal of Clinical Practice, 75(11), e14726.
18. E. Gulbja laboratorija (2018). Klīnisko analīžu rokasgrāmata, 155–158.