Psoriāzes farmakoterapija un slimības radītais psiholoģiskais slogs

Psoriāze ir hroniska, recidivējoša slimība, kuras radītās izmaiņas imūnsistēmas aktivitātē veicina strauju epidermas atjaunošanos. Psoriāzes patoģenēze ietver ģenētisku predispozīciju un vides vai dzīvesveida faktoru mijiedarbību. Psoriāze ir saistīta ar lielāku blakusslimību skaitu un ievērojamu psiholoģisko slogu, kas var pasliktināt dzīves kvalitāti. Slimniekiem bieži ir stress, trauksme un depresija. Nieze, sāpes, funkcionāli ierobežojumi un sociālā stigma pastiprina psiholoģisko stresu. Ārstēšanas mērķis ir mazināt iekaisumu, kontrolēt simptomus un novērst slimības progresēšanu, izmantojot lokālus un sistēmiskus līdzekļus, fototerapiju, bioloģiskas zāles un, ja nepieciešams, psiholoģiskas metodes. Farmaceita loma šajā procesā ir konsultēt pacientu par ārstēšanu, uzraudzīt terapeitisko atbildreakciju, lai optimizētu ilgtermiņa klīniskos rezultātus.

Psoriāzes gadījumā izmaiņas imūnsistēmas aktivitātē izraisa keratinocītu hiperproliferāciju, radot iekaisumu gan epidermā, gan dermā. Psoriāzi uzskata ne tikai par dermatoloģisku slimību, bet arī par hronisku iekaisumu, kas skar dažādas organisma sistēmas (1).
Psoriāzes slimniekiem ir lielāka citu slimību sastopamība – tās ir sirds un asinsvadu slimības, 2. tipa cukura diabēts, metabolais sindroms, aptaukošanās, psoriātiskais artrīts, nealkohola taukaino aknu slimība un iekaisīga zarnu slimība. Šīs slimības kopā ar psoriāzi palielina psiholoģisko slogu, arī depresijas un trauksmes līmeni (1, 2).
ASV Nacionālais psoriāzes fonds (NPF) lēš, ka psoriāze skar 2–3% pasaules iedzīvotāju jeb 125 miljonus cilvēku, no kuriem vairāk nekā astoņi miljoni ir ASV. Psoriātiskais artrīts attīstās aptuveni 30% psoriāzes pacientu (3).

Patoģenēze un riska faktori
Psoriāzei ir sarežģīta, daudzpusīga patoģenēze, kurā mijiedarbojas ģenētiskā predispozīcija, iedzimtās un adaptīvās imunitātes traucējumi, kā arī dažādi vides un dzīvesveida faktori (1, 2). Psoriāzes gadījumā imūnsistēmas izraisīts iekaisums saīsina normālu epidermas atjaunošanās ciklu no 28 dienām līdz aptuveni 3-5 dienām, izraisot traucētu keratinocītu nobriešanu un to strauju atjaunošanos (1). Ir labi pierādīta ģenētiskā predispozīcija – tiek lēsts, ka aptuveni 40% psoriāzes pacientu ir kāds radinieks ar psoriāzi un/vai psoriātisko artrītu (1, 4).
Slimības progresēšanu nosaka imūnregulācijas traucējumi (1). Galvenie citokīni, kas veicina keratinocītu proliferāciju un iekaisumu, ir Th17 šūnu producētie IL-17 un IL-22 (1).
Psoriāzi var provocēt vai saasināt dažādi veselības traucējumi, dzīvesveida faktori un vides ietekme (1, 2, 5).
Pie labi zināmiem provocējošiem faktoriem pieder ādas traumas (Kebnera fenomens), saules apdegumi, vīrusinfekcijas (piemēram, HIV), bakteriālas infekcijas (īpaši bēta hemolītiskie streptokoki pilienveida psoriāzes gadījumā) un daudzi medikamenti (piemēram, bēta blokatori, hlorohīns, litijs, AKE inhibitori, indometacīns, terbinafīns, interferons-alfa, TNF inhibitori, imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitori) (2, 5).
Papildu riska faktori un provocējošie faktori ir pārmērīga alkohola lietošana, smēķēšana, aptaukošanās un sistēmisko glikokortikoīdu lietošanas pārtraukšana, īpaši eritrodermiskas vai ģeneralizētas pustulozas psoriāzes gadījumā. Psiholoģiskais stress ir saistīts ar psoriāzi, taču tas nav viennozīmīgi pierādīts kā tiešs riska faktors (2,5).

Slimības formas un klīniskā aina
Psoriāzei ir vairākas atšķirīgas klīniskas formas (sk. tabulu), kuru gadījumā ir specifiska bojājumu morfoloģija, izplatības veids, kā arī atšķirīga smaguma pakāpe, biežums un reakcija uz ārstēšanu (1, 2, 5–9). Tā kā psoriāze ir hroniska un recidivējoša slimība, simptomi pacienta dzīves laikā var gan izzust, gan atkal parādīties (1, 2). Klīniskā aina atkarībā no psoriāzes veida atšķiras pēc skartajām ķermeņa zonām, smaguma pakāpes un paasinājumu biežuma. Slimības gaita bieži vien ir neparedzama, jo bojājumi var rasties jebkurā ādas apvidū.
Psoriāzi galvenokārt diagnosticē, veicot ādas un nagu fizisku izmeklēšanu, lai novērtētu bojājuma morfoloģiju un izplatību. Ārsts iegūst detalizētu slimības vēsturi, lai noteiktu iespējamos riska faktorus un izraisītājus. Ja izskats ir netipisks vai pārklājas ar citām dermatozēm, diagnozes apstiprināšanai var veikt ādas biopsiju un noteikt papildu pārbaudes, lai izslēgtu citus cēloņus.

Ārstēšanas ieteikumi
Tā kā psoriāze nav pilnīgi izārstējama, pamatmērķis ir panākt stabilu slimības kontroli, mazināt iekaisumu un kavēt progresēšanu (10). Agrīna slimības atpazīšana, tūlītēja iejaukšanās un laba līdzestība var būtiski palēnināt slimības progresēšanu, kā arī uzlabot klīniskos rezultātus un ar veselību saistīto dzīves kvalitāti (3,4,8). Ārstēšanas izvēli nosaka simptomi, blakusslimības, pacienta vēlmes, iepriekšējā reakcija uz ārstēšanu un terapijas pieejamība. Ārstēšana jāpielāgo, ņemot vērā slimības smaguma pakāpi, skarto zonu apjomu un lokalizāciju, psoriātiskā artrīta klātbūtni, kā arī plāksnīšu vai zvīņu biezumu, jāvērtē pacienta vispārējais veselības stāvoklis, lietotās zāles un alerģija anamnēzē (5).
Psoriāzes ārstēšana var būt sarežģīta, jo individuālā atbildreakcija laika gaitā mainās, un ārstam bieži vien ir terapija jāmaina vai jākombinē (5).
Pērn publiskota pētījuma ENCOMPASS rezultāti liecina, ka būtiska ir arī paša pacienta bažu, vēlmju un ārstēšanas mērķu iekļaušana ārstēšanas procesā, pieņemot kopīgus lēmumus (11). Šāda pieeja nodrošina, ka vērā tiek ņemti ne tikai klīniskie slimības faktori, bet arī tās ietekme uz ikdienas funkcijām, labsajūtu un garīgo veselību (11). Turklāt pacienti bieži vien kā ārstēšanas prioritāti izvirza tīru ādu, niezes mazināšanu un simptomu kontroli ilgtermiņā, savukārt ārsti uzsver ārstēšanas efektivitāti, iespējamās blaknes un drošību ilgtermiņā (12).
Pacienti un ārsti pārliecinoši deva priekšroku iekšķīgi lietojamām zālēm. Vairāk nekā 90% pacientu, kuri lietoja injicējamas zāles, apgalvoja, ka pārietu uz perorālām zālēm, ja tās piedāvātu līdzīgu drošību un efektivitāti, kas norāda uz neapmierinātām vajadzībām psoriāzes aprūpē (12).
Ārstēšanas plāns var ietvert vienu vai vairākas terapijas metodes, kā arī ādu aizsargājošus pašaprūpes paņēmienus, kas palīdz mazināt vai novērst slimības paasinājumus (5, 13). Vieglākas slimības formas gadījumā pacientiem pietiek ar lokālu terapiju, savukārt vidēji smagai un smagai psoriāzei būs nepieciešama fototerapija vai sistēmiska ārstēšana, lai efektīvi kontrolētu sistēmisko imūnpatogēno procesu (2).
Amerikas Dermatoloģijas akadēmijas (AAD) un Nacionālā psoriāzes fonda (NPF) vadlīnijas bioloģiskos līdzekļus iesaka psoriāzes ārstēšanai atbilstošos gadījumos (2, 5, 13–15).
Psoriāzes farmakoterapija
(2, 5, 13-15)
Lokālie līdzekļi

• Lokālie kortikosteroīdi tiek ieteikti pirmā izvēlē perēkļainās psoriāzes terapijai rajonos, kas neskar ādas krokas.
• Līdzekļi, kas ļauj samazināt kortikosteroīdu devu (D vitamīna analogs kalcipotriols, kalcineirīna inhibitori – takrolims, pimekrolims), tiek lietoti monoterapijā vai kopā ar kortikosteroīdiem, lai mazinātu kortikosteroīdu blaknes. Ilgtermiņa ārstēšanā svarīgi lietot pārmaiņus ar kortikosteroīdiem.
• Lokālos līdzekļus, piemēram, salicilskābi ādas attīrīšanai no zvīņām, mīkstinošos līdzekļus (emolientus), antralīnu un akmeņogļu darvu, var lietot monoterapijā vai kopā ar lokāliem kortikosteroīdiem.
• Lokālo līdzekļu lietošana kopā ar bioloģisko vai sistēmisko terapiju var uzlabot vispārējo ārstēšanas efektivi­tāti.

Fototerapija

• Ieteicamas dažādas fototerapijas metodes, tostarp šaura un plaša spektra UVB un mērķēts UVB (eksimērlāzers, eksimēra gaisma, mērķtiecīga terapija) starojums. Citas metodes ietver PUVA (psoralēns plus UVA starojums), fotodinamisko terapiju, Grenca starojumu, gaismas terapiju, Gēkermana terapiju un pulsējošu krāsu lāzeru.

Nebioloģiskās terapijas

• Ieteicamie līdzekļi ir metotreksāts un apremilasts vidēji smagas vai smagas psoriāzes gadījumā; ciklosporīns smagas, pret ārstēšanu rezistentas, eritrodermiskas, ģeneralizētas pustulozas vai palmoplantāras slimības gadījumā, kā arī acitretīns (lietots atsevišķi vai kombinācijā ar PUVA/UVB).
• Deukravacitinibs ir apstiprināts vidēji smagas vai smagas perēkļainās psoriāzes un aktīva psoriātiskā artrīta ārstēšanai pieaugušajiem.
• Tofacitinibu un leflunomīdu lieto psoriātiskā artrīta gadijumā.

Bioloģiskie līdzekļi

• TNF inhibitori: vidēji smagas vai smagas perēkļainās psoriāzes gadījumā injicē etanerceptu, infliksimabu, adalimumabu, certolizumabu, bet tikai psoriātiskā artrīta gadījumā golimumabu.
• IL-12/23 inhibitoru ustekinumabu lieto vidēji smagas vai smagas perēkļainās psoriāzes un psoriātiskā artrīta gadījumā.
• IL-17 inhibitori: sekukinumabs, iksekizumabs, brodalumabs, bimekizumabs lietojami pret vidēji smagu vai smagu perēkļaino psoriāzi un psoriātisko artrītu (atkarībā no konkrētā līdzekļa).
• IL-23 inhibitori: guselkumabs, tildrakizumabs, risankizumabs lietojami pret vidēji smagu vai smagu perēkļaino psoriāzi un psoriātisko artrītu (atkarībā no konkrētā līdzekļa).
• IL-36 signālceļa inhibitors spesolimabs paredzēts ģeneralizētas pustulozas psoriāzes paasinājumu gadījumā.
• T-šūnu inhibitors abatacepts lietojams tikai aktīva psoriātiskā artrīta gadījumā.

2025. gada decembrī NPF publicēja oficiālu ziņojumu, precizējot psoriāzes kritērijus un definējot tās smaguma pakāpes (23).
      Vidēji smaga vai smaga psoriāze netiek definēta tikai pēc tā, vai slimība skar 10% ķermeņa virsmas laukuma. Turklāt par vidēji smagu vai smagu jāuzskata arī tāda psoriāze, kuru neizdodas pietiekami kontrolēt ar lokālu terapiju, tāpat arī gadījumi, kad skartas īpaši nozīmīgas ķermeņa zonas, piemēram, galvas matainā daļa, seja, pēdas un plaukstas. Šādi pacienti atbilst progresīvu terapijas metožu kritērijiem, lai saņemtu fototerapiju un mūsdienīgu sistēmisku ārstēšanu. Efektīvām un drošām metodēm atbilst arī bioloģiskie līdzekļi un perorālas zāles, kas spēj sistēmiskā līmenī mazināt iekaisumu (16).

Ar veselību saistītā dzīves kvalitāte un garīgā veselība
Psoriāzes ietekme pārsniedz dermatoloģisko simptomu robežas un psiholoģiski grūti panesama var būt, piemēram, nieze (īpaši nakts laikā), sāpes, miega traucējumi, koncentrēšanās grūtības. Bieži sastopamās blakusslimības, piemēram, psoriātiskais artrīts un depresija, pastiprina šīs problēmas (12).
Depresija un trauksme ir cieši saistītas ar psoriāzi, skarot attiecīgi līdz pat 33,3% un 25% pacientu (17). Ja tās netiek laikus atpazītas un ārstētas, depresija un trauksme var pasliktināt psoriāzes slimnieka stāvokli. Depresija īpaši pasliktina ar veselību saistīto dzīves kvalitāti, mazina remisijas iespējamību un var sekmēt psoriāzes attīstību līdz psoriātiskam artrītam (18–20).
Psoriāze būtiski pasliktina ar veselību saistīto dzīves kvalitāti un negatīvi ietekmē ikdienas aktivitātes, sociālo mijiedarbību un darbaspējas. Daudzos pētījumos konstatēts, ka psoriāzes pacienti pat vieglas slimības gadījumā bieži saskaras ar sociālu stigmatizāciju, kaunu, apmulsumu, fiziskiem ierobežojumiem un psiholoģisku diskomfortu (17–24). Salīdzinot ar vispārējo populāciju, psoriāze ir pastāvīgi saistīta ar ievērojamu psiholoģisko slogu (paaugstinātu depresijas, trauksmes, miega traucējumu, pašnāvniecisku domu, stigmatizācijas, zema pašvērtējuma un pazeminātas dzīves kvalitātes līmeni), turklāt slimības smaguma pakāpe to pastiprina. Slimības hroniskais raksturs, nieze, sāpes un sociālā izolācija vēl vairāk veicina ilgstošu emocionālo diskomfortu (20–23). Finansiālais slogs, ko rada izdevumi par veselības aprūpi un darba kavējumu dēļ zaudētie ienākumi, vēl vairāk palielina stresu, depresiju un trauksmi (22).
NPF veiktā aptaujā konstatēts slimnieku emocionāls diskomforts: 81% respondentu jutās apmulsuši, citiem pamanot viņu psoriāzi, 90% pauda neapmierinātību par neefektīvu ārstēšanu, 75% jutās nepievilcīgi, bet 54% cieta no depresijas (2). Citā NPF pētījumā tika noskaidrots, ka 26% pacientu ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija jāmaina vai jāpārtrauc ikdienas aktivitātes, 40% izvēlējās apģērbu, kas apslēpj ādas bojājumus, un 36% saskārās ar miega traucējumiem (2).

Uzraudzība un konsultēšana
Lai efektīvi pārvaldītu psoriāzi, nepieciešama izpratne par tās radīto fizisko, psiholoģisko un emocionālo slogu, kā arī par holistiskas, uz pacientu vērstas pieejas nozīmi, kas mudina pacientus aktīvi iesaistīties ārstēšanā un aprūpē. Farmaceiti, pateicoties savai kompetencei, ir būtiska starpdisciplināras aprūpes komandas daļa, kas optimizē ārstēšanu.
Pacientu izglītošana par psoriāzi, tās ārstēšanu un terapijas mērķiem ir neatņemama efektīvas psoriāzes pārvaldības daļa, ievērojami uzlabojot līdzestību un ilgtermiņa klīniskos rezultātus (24). Farmaceiti var atbalstīt pacientus ar psoriāzi, sniedzot informāciju par slimību, konsultējot par pareizu zāļu lietošanu, piedāvājot rakstveida un mutvārdu informāciju par vēlamiem rezultātiem, blaknēm, piesardzības pasākumiem un uzraudzību, uzsverot līdzestības nozīmi. Farmaceitiem ir visas iespējas identificēt provocējošos faktorus, blaknes un efektīvas terapijas šķēršļus. Pierādījumi liecina, ka farmaceita iesaistīšanās uzlabo līdzestību un farmakoterapijas drošību. Ar psoriāzi saistītais augstais depresijas, trauksmes un stigmas slogs palielina farmaceita nozīmi gan klīnisko, gan psiholoģisko vajadzību risināšanā (24, 25).
Papildus atbalsta resursu nodrošināšanai farmaceiti var palīdzēt pacientiem ietaupīt izmaksas, padarot ārstēšanas iespējas pieejamākas. Pateicoties biežai mijiedarbībai ar pacientiem, farmaceiti var identificēt psoriāzes pazīmes un simptomus un mudināt pacientus meklēt papildu medicīnisko palīdzību, lai apstiprinātu diagnozi un saņemtu ārstēšanu. Tāpat farmaceiti var identificēt pacientus, kuri neievēro terapijas režīmu, kuriem pašreizējā terapija norit problemātiski vai arī slimības dēļ ir parādījušies garīgās veselības traucējumi.

Sagatavojusi Justīne Saara
pēc Terrie Y. C. Psoriasis and its associated psychological burdens. US Pgarm. 2026; 51 (5): 22–26.

Vēres

1. Gao Y., Xu T., Wang Y. et al. Pathophysiology and treatment of psoriasis: from clinical practice to basic research. Pharmaceutics. 2025; 17 (1): 56.
2. Bhutani T., Haberman R., Khattri S. et al. The psoriasis and psoriatic arthritis pocket guide: treatment algorithms and management options. 9th ed. National Psoriasis Foundation. 2026.
3. National Psoriasis Foundation. Psoriasis statistics. www.psoriasis.org/psoriasis-statistics.
4. López-Estebaranz J. L., Sánchez-Carazo J. L., Sulleiro S. Effect of a family history of psoriasis and age on comorbidities and quality of life in patients with moderate to severe psoriasis: results from the ARIZONA study. J Dermatol. 2016; 43 (4): 395-401.
5. Elmets C. A., Leonardi C. L., Davis D. M. R. et al. Joint AAD-NPF guidelines of care for the management and treatment of psoriasis with awareness and attention to comorbidities. J Am Acad Dermatol. 2019; 80 (4): 1073-1113.
6. Gaspari V., Orioni G., Peron I. et al. A case of guttate psoriasis after primary herpetic gingivostomatitis. Int J STD AIDS. 2024; 35 (9): 739-741.
7. Prajapati V. H., Lynde C. W., Gooderham M. J. et al. Considerations for defining and diagnosing generalized pustular psoriasis. J Eur Acad Dermatol Venereol. 2025; 39 (3): 487-497.
8. Han G. M., Yang W. S., Yang B. Inhibition of progression of acrodermatitis continua of Hallopeau with baricitinib. JAMA Dermatol. 2021; 157 (4): 466-468.
9. National Psoriasis Foundation. Erythrodermic psoriasis. www.psoriasis.org/erythrodermic-psoriasis/#overview.
10. Sbidian E., Chaimani A., Guelimi R. et al. Systemic pharmacological treatments for chronic plaque psoriasis: a network meta-analysis. Cochrane Database Syst Rev. 2025; (8): CD011535.
11. Stein Gold L., Soung J., Trenkler N. et al. Impact and insights of psoriasis on quality-of-life and shared decision-making among US adolescents and adults [poster]. Presented at 2025 Fall Clinical Dermatology Conference. Las Vegas, Nevada; 23-26 Oct.
12. Stein Gold L., Soung J., Trenkler N. et al. Unmet needs and disease burden: perspectives from adults with psoriasis and clinicians treating psoriasis in the US [poster]. Presented at: 2025 Fall Clinical Dermatology Conference. Las Vegas, Nevada; 23-26 Oct.
13. National Psoriasis Foundation. Treatments for psoriatic disease. www.psoriasis.org/treatments-for-psoriatic-disease.
14. Elmets C.A., Korman N.J., Prater E.F. et al. Joint AAD–NPF Guidelines of care for the management and treatment of psoriasis with topical therapy and alternative medicine modalities for psoriasis severity measures. J Am Acad Dermatol. 2021; 84 (2): 432-470.
15. National Psoriasis Foundation. Integrative approaches to care. www.psoriasis.org/integrative-approaches-to-care.
16. Blauvelt A., Prussick R., Merola J.F. et al. Clarifying psoriasis disease severity: a position statement from the National Psoriasis Foundation Medical Board. J Am Acad Dermatol. 2026; 94 (4): 1348-1349.
17. McDonough E., Ayearst R., Eder L. et al. Depression and anxiety in psoriatic disease: prevalence and associated factors. J Rheumatol. 2014; 41 (5): 887-896.
18. Zusman E.Z., Howren A.M., Park J.Y.E. et al. Epidemiology of depression and anxiety in patients with psoriatic arthritis: a systematic review and meta-analysis. Semin Arthritis Rheum. 2020; 50 (6): 1481-1488.
19. Michelsen B., Kristianslund E.K., Sexton J. et al. Do depression and anxiety reduce the likelihood of remission in rheumatoid arthritis and psoriatic arthritis? Data from the prospective multicentre NOR-DMARD study. Ann Rheum Dis. 2017; 76 (11): 1906-1910.
20. Frede N., Hiestand S., Schauer F. et al. Psoriasis and psoriatic arthritis have a major impact on quality of life and depressive symptoms: a cross-sectional study of 300 patients. Rheumatol Ther. 2023; 10: 1655-1668.
21. Sahin E., Hawro M., Weller K. et al. Prevalence and factors associated with sleep disturbance in adult patients with psoriasis. J Eur Acad Dermatol Venereol. 2022; 36 (5): 688-697.
22. Lee K., Kingston P., Huang M. Y. et al. The hidden costs of psoriasis: a population-based study evaluating how psoriasis severity impacts work absenteeism. J Drugs Dermatol. 2024; 23 (8): 640-644.
23. Luna P. C., Chu C. Y., Fatani M. et al. Psychosocial burden of psoriasis: a systematic literature review of depression among patients with psoriasis. Dermatol Ther (Heidelb). 2023; 13 (12): 3043-3055.
24. Hiremath A.C., Bhandari R., Wali S. et al. Impact of clinical pharmacist on medication adherence among psoriasis patients: a randomized controlled study. Clin Epidemiol Glob Health. 2021; 10: 100687.
25. Tucker R., Stewart D. The role of community pharmacists in supporting self-management in patients with psoriasis. Int J Pharm Pract. 2017; 25 (2): 140-146.