Medikamentu Informācijas Centrs Farmācijas portāls | Viss par farmāciju
Egils Einārs Jurševics, “Grindeks” valdes priekšsēdētājs padomnieka nozares politikas jautājumos un ārsts
2026. gadā zāļu un medicīnisko ierīču kompensācijai paredzēti aptuveni 334 mlj eiro, kamēr prognozētais budžeta deficīts sasniedz aptuveni 30 mlj eiro. Lai vismaz daļēji atrisinātu problēmas zāļu pieejamībā, nepieciešami 600–700 mlj eiro gadā. Politiskie solījumi sevi neattaisno, tāpēc papildu finansējums par vairākiem simtiem miljonu eiro tuvākajā laikā būtu maz ticams. Reālāks scenārijs būtu vispirms nosegt esošo deficītu un turpmāk kompensējamo zāļu budžetu veidot tā, lai tajā pilnā apmērā būtu ietvertas jau esošās saistības un pacientu vajadzības.
Situācijā, kad pieprasījums pēc finansējuma pārsniedz piedāvājumu, nepieciešama arī vienota pieeja prioritāšu noteikšanai. Pretējā gadījumā katra nākamā finansējuma piešprice no jauna liek pamatot, kāpēc līdzekļi tiek novirzīti vienas diagnozes pacientu ārstēšanai, bet citas ne.
Jānosaka prioritātes starp dažādām pacientu grupām
Veselības ministrijas politikas plānošanas dokumentos prioritārās terapeitiskās jomas tiek noteiktas, ņemot vērā pacientu skaitu, pieejamās ārstēšanas iespējas un ietekmi uz sabiedrības veselību. Slimības izplatība populācijā pati par sevi neparāda, cik būtiska pacientam ir ārstēšana. Utilitārisma princips nevar būt vienīgais atskaites punkts – reta slimība var skart nelielu pacientu grupu, bet bez atbilstošas terapijas radīt smagas vai neatgriezeniskas sekas veselībai.
Politiskajā dienaskārtībā lielāku uzmanību nereti iegūst jomas ar aktīvāku pacientu un organizāciju pārstāvniecību. Šāda interešu aizstāvība ir leģitīma, taču tai nevajadzētu kļūt par izšķirošu faktoru, kas nosaka ārstēšanas pieejamību. Onkoloģija, sirds un asinsvadu slimības un psihiskā veselība pamatoti ir starp būtiskām sabiedrības veselības prioritātēm, kas vienlaikus neizslēdz nepieciešamību pēc papildu finansējuma arī citām pacientu grupām. Saskaņā ar Veselības ministrijas datiem, 2025. gadā reto slimību medikamentozai ārstēšanai tika novirzīti vairāk nekā 17 mlj eiro jeb aptuveni 5,5 % no kopējā kompensējamo medikamentu finansējuma (1).
Nepieciešama vienota sistēma visām terapeitiskajām jomām
Nacionālais veselības dienests, lemjot par jaunu zāļu kompensāciju, jau vērtē virkni faktoru – terapijas klīnisko efektivitāti, vietu ārstēšanā, atbilstību vadlīnijām, izmaksu efektivitāti un ietekmi uz budžetu. Onkoloģijā papildus tiek izmantots arī prioritizācijas rīks, kas ļauj dažādas terapijas savstarpēji salīdzināt pēc noteikta kritēriju kopuma. Šādai pieejai būtu jāaptver arī citas terapeitiskās jomas, bet vērtējuma rezultāti būtu ciešāk sasaistāmi ar budžeta lēmumiem.
Vērtējumā jāspēj līdzsvarot slimības smagums un progresijas risks, sekas, ja ārstēšana nenotiek, sagaidāmais klīniskais ieguvums, ārstēšanas izmaksas un citi medicīniskie un sociālekonomiskie apsvērumi.
Sabiedrībai novecojot, arvien būtiskāka kļūst ārstēšanas ietekme uz cilvēka darbspējām, nepieciešamību pēc aprūpes un iespēju saglabāt vai atjaunot dzīves kvalitāti. Vienlaikus nedrīkst veidoties situācija, kurā bērni, seniori, cilvēki ar invaliditāti vai citas pacientu grupas nonāk ārpus rindas tikai tādēļ, ka viņu ārstēšanas ekonomiskais ieguvums nav tieši izmērāms naudā.
Izmaiņas jāstiprina normatīvajā regulējumā
Pašlaik ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču kompensācijas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 899 (2). Nākamais solis būtu tajos nostiprināt vienotus principus gan terapeitisko jomu, gan jaunu kompensācijas vajadzību prioritizēšanai. Vienlaikus jābūt skaidram, kā šie kritēriji tiek piemēroti praksē un kā vērtējuma rezultāts pārtop konkrētā finansēšanas rīcībā.
Tas nenozīmē, ka būtu jāveido nemainīga diagnožu prioritāšu secība. Medicīnas iespējas, pacientu vajadzības un klīniskie pierādījumi mainās, tādēļ sistēmai jābūt gana elastīgai, bet vienlaikus juridiski nostiprinātai.
Kompensējamo zāļu finansēšanā neviena formula līdz galam neatrisinās ētisko dilemmu, taču vienota pieeja ļautu mazināt politiskā impulsa un atsevišķu interešu grupu ietekmi, vienlaikus nodrošinot skaidrākus kritērijus prioritāro terapeitisko jomu noteikšanai.
Ideālā scenārijā visas recepšu zāles būtu 100 % kompensētas, tomēr praksē neviena valsts – arī tāda, kuras veselības aprūpei pieejami salīdzinoši lieli resursi – nevar finansēt visas nepieciešamās terapijas visām pacientu grupām. Tādēļ Latvijai nepieciešams ne tikai lielāks un paredzamāks finansējums, bet arī vienota sistēma, kas ļauj skaidri pamatot, kāpēc viena ārstēšanas vajadzība konkrētā brīdī tiek izvirzīta augstāk par citu.
Avoti:
1 Veselības ministrijas dati par 2025. gadu.
2 Ministru kabineta 2006. gada 31. oktobra noteikumi Nr. 899 “Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība”.
Avots: LETA
