Globālā Covid-19 pandēmija un karš Ukrainā parādīja starptautisko medikamentu apgādes loģistikas trauslumu un to, ka risks Eiropas iedzīvotājiem palikt bez ikdienā nepieciešamajiem medikamentiem ir ļoti augsts. Tieši tādēļ Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līmenī arvien vairāk tiek domāts, kā stiprināt medikamentu ražošanu vietējā tirgū un piegāžu dažādošanu, jo tam ir stratēģiska nozīme kopējā bloka drošībā. Attiecīgi Briselē un Strasbūrā diskutē par izmaiņām normatīvajā regulējumā, lai ārkārtas situācijās eiropieši nepaliktu bez zālēm. Un arī Latvijai, kurai ir spēcīga farmācijas nozare, var būt nozīmīga loma tajā, intervijā Dienas Biznesam uzsver starptautiskās organizācijas Medicines for Europe izpilddirektors Adrians van den Hovens.
Nav noslēpums, ka Eiropas Savienības valstis pēdējo sešu gadu laikā ir saskārušās ar virkni drošības problēmu veselības aprūpē, kur viena sadaļa ir zāļu apgāde. Vai varat raksturot ES izaicinājumus šajā jomā, kā arī jau paveikto? Kas vēl ir darāms, lai varētu teikt, ka esam pietiekami neatkarīgi, tātad drošībā?
Industrijai nesenā pagātnē ir bijuši daudzi ārēji izaicinājumi. Piemēram, Covid-19 pandēmija radīja lielus izaicinājumus Eiropas farmācijas industrijai. Pirmajā pandēmijas vilnī bija arī ļoti liels slimnīcām paredzēto zāļu pieprasījums, jo būtiski auga hospitalizēto pacientu skaits. Vajadzība pēc konkrētiem medikamentiem palielinājās pat par 800%. Pēc tam sekoja vakcīnu ražošanas izaicinājums, jo bija nepieciešamība nodrošināt ar vakcīnām praktiski visus Eiropas iedzīvotājus. Pandēmijas noslēguma periodā Eiropu skāra inflācija, kas, protams, ietekmēja farmācijas industriju.
Kad likās, ka Eiropa un arī farmācijas industrija pamazām sāk atgūties no globālās pandēmijas sekām, sekoja jauns satricinājums – Krievijas iebrukums Ukrainā. Un arī tas radīja spiedienu uz zāļu ražošanas nozari.
Proti, Eiropa vēsturiski nekad nav importējusi lielu daudzumu zāļu un medicīnas preču kā no Krievijas, tā arī Ukrainas. Parādījās nepieciešamība sniegt palīdzību Ukrainai, kas atradās karastāvoklī. Ukrainas medicīnas preču noliktavas cieta dronu un raķešu uzbrukumos, un palīdzība bija nepieciešama operatīvi. Pēc tam sekoja karš Vidējos Austrumos, Irānas konflikts, ko galvenokārt raksturo pamatīga inflācija reģionā, kas traucē normālu tirdzniecību. Tāpat tika ietekmēti loģistikas ceļi no Austrumiem, un daudzām ķīmiskām vielām, kā arī zāļu komponentiem bija jāmeklē cits ceļš uz Eiropu. Jāuzsver, ka šajā gadījumā ietekme ir ne tikai uz loģistikas ceļiem, bet arī tieši uz zāļu izejvielu cenām, jo nafta un dabasgāze ir nozīmīgas izejvielas farmācijas rūpniecībā, tās izmantoto ķīmisko savienojumu ražošanā, tostarp aktīvo farmaceitisko vielu sintēzei nepieciešamajiem starpproduktiem un šķīdinātājiem. Pēc konflikta naftas cenas strauji sāka augt, un pieauga arī ražošanas izmaksas.
Līdz ar visiem minētajiem notikumiem pašizmaksa farmācijas un medicīnas produktiem ir būtiski augusi. Šādos apstākļos vēl lielāka loma ir cenu regulāciju mehānismiem. Farmācijas gadījumā cenas Eiropā nevar vienkārši pielāgot vidējai inflācijai, tomēr nepārprotams ir arī tas, ka tās nevar stāvēt uz vietas bez uzcenojumu indeksācijas. Piemēram, ģenērisko farmācijas produktu ražošana izjuta pamatīgu spiedienu inflācijas laikā. Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem arī šobrīd. Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka aizvien vairāk medikamentu ražošanas jaudas tiek pārvietotas uz Āziju.
Labā ziņa gan, ka Eiropa vēl aizvien ir viens no lielākajiem farmācijas produktu ražotājiem pasaulē, tostarp ģenērisko medikamentu un farmācijas aktīvo vielu segmentos.
Mēs noteikti negribam, lai visa ražošana tiktu pārcelta uz Āziju. Mums ir jāpatur vismaz daļa ražošanas tepat, lai saglabātu arī aktīvo vielu ražošanas jaudas tepat, Eiropā, jo pašreizējo dažādo konfliktu un karu ēnā ir aktuāls izejvielu pieejamības jautājums. Tas ir Eiropas industriālās ražošanas drošības jautājums, lai saglabātu vismaz kritiski nepieciešamo medikamentu pieejamību. Līdztekus ir jāpatur piegādātāji no Eiropai draudzīgajām valstīm un jāturpina brīva tirdzniecība. Izaicinājums ir ASV administrācijas rīcība. Ir ieviesta vesela virkne tarifu farmācijas produktiem.
Šo jautājumu risinājums jau ir nākotnes izaicinājums, jo Eiropā aug rūpniecības enerģijas izmaksas un tās ir augstākas nekā Āzijā vai ASV. Arī regulējuma un darbaspēka izmaksas Eiropā ir augstākas. Mums ir jāiegulda ražošanas inovācijās, lai kļūtu konkurētspējīgāki attiecībā pret Āzijas ražotājiem. Tas ir nopietns pārbaudījums nozarei, un mēs esam sarunu procesā, runājot par tirdzniecības vienošanos ar ASV. Pēc būtības tarifs ir papildu nodoklis, tāpēc uzskatām, ka tā ir slikta doma attiecībā uz medicīnas un farmācijas produktiem.
Eiropa ir apstiprinājusi aktu par kritiski nepieciešamajām zālēm (Critical Medicines Act), kura uzdevums ir mainīt tirgus funkcionalitāti, runājot par kritiski nepieciešamajām zālēm. Runa ir par pieejamības un cenas balansu, kas būtu jānodrošina regulējumam. Tas ir kaut kas jauns, jo līdz šim 85% no zāļu iepirkumiem nebija saistīti ar piegādes stabilitāti, bet bija tika noteikums par vienu uzvarētāju ar zemāko piegādes cenu. Izmaiņas ir plānotas par labu vairāku piegādātāju izvēlei ar noturīgiem kritērijiem iepirkumā arī piegāžu drošībai un diversifikācijai, kas mūsu skatījumā ir labi. Līdzīgi arī mainīsies noteikumi par cenu un apmaksas sistēmu, kas tiek veidota par labu vairākiem, nevis vienam piegādātājam.
Saprotams, tas mazinās riskus un trūkumus piegādēs. Iznākumā tiks sabalansēta piegāžu stabilitāte un cena, kas mūsu skatījumā ir panākums.
Ņemot vērā pašreizējos ģeopolitiskos un drošības riskus, vai farmaceitisko izstrādājumu ražošana un apgāde būtu jāuzskata par nacionālajai drošībai stratēģiski svarīgu nozari? Kāda loma valstij būtu jāuzņemas šīs nozares aizsardzībā?
Jā, zāļu un citu medicīnisko produktu apgāde būtu pilnībā jāintegrē valsts drošības sistēmā, veicinot ciešāku sadarbību starp NATO un ES, kā arī valsts līmenī, noslēdzot vienošanos starp Aizsardzības ministriju un Veselības ministriju. ES un NATO līmenī būtu jāvienojas par to, kā kopā ar ES ražotājiem sagatavoties nopietniem valsts drošības riskiem un jo īpaši – kā nodrošināt, lai kritiski svarīgu zāļu ražotāji spētu turpināt darbību un reaģēt uz nozīmīgiem drošības apdraudējumiem. Tas varētu būt, piemēram, kādas valsts atbalstīts bioterorisma uzbrukums vai militāra konflikta risks. Kā jau minēts iepriekš, šādos gadījumos Eiropai būs jāpalielina ražošanas apjomi, jo neviena militārā zāļu rezerve nespēs nodrošināt apgādi ilgāk par dažām nedēļām.
Ražotājiem ir jāiejaucas un jāpalielina ražošana, tāpat kā mēs to darījām Covid-19 laikā, lai nodrošinātu piegādes. Mēs iestājamies par skaidru vienošanos starp programmu Zāļu tirdzniecība Eiropai, Veselības ārkārtas reaģēšanas iestādi (HERA) un NATO, lai plānotu šos riskus un izprastu laiku un elastību, kas mums būtu nepieciešama, lai reaģētu pēc iespējas ātrāk un efektīvāk.
Pieredze Covid-19 pandēmijas laikā mums iemācīja, ka labāk ir izstrādāt plānus un scenārijus, lai aprēķinātu iespējamos pieprasījuma pieaugumus un ražošanas ierobežojumus un lai mūsu nozare varētu sarunāties ar iestādēm par piegāžu sadali krīzes skartajām teritorijām, vienlaikus nodrošinot nepārtrauktu zāļu piegādi civiliedzīvotājiem – pacientiem pārējā Eiropā.
Valsts līmenī būtu jāpanāk oficiāla vienošanās starp Aizsardzības, Veselības ministriju un mūsu nacionālajām asociācijām par veselības drošības plānošanu. Pašreizējā problēma ir tā, ka Veselības ministrija paļaujas uz ražotājiem, lai tie ieguldītu noturīgās ražošanas jaudās, vienlaikus cenšoties iegādāties zāles par viszemākajām cenām, kas attur no ieguldījumiem noturīgās un lielās ražošanas jaudās, kas būtu noderīgas krīzes gadījumā. Nelielas aizsardzības izdevumu daļas piešķiršana Veselības ministrijai, lai ieguldītu noturīgos iepirkumos un stiprinātu saites ar zāļu ražotājiem, būtiski uzlabotu drošību. Turklāt ir nepieciešams ieguldīt kara gadījumā gatavās zālēs. Man ir bijis gods apmeklēt Latvijas Medicīnas universitātes laboratorijas, kur tiek testēti dažādi risinājumi. Arī zāļu nozare var piedāvāt risinājumus. Daudzas no šīm zālēm sniegtu labumu arī civilajai veselības aprūpei, piemēram, samazinot medikamentu kļūdas vai uzlabojot pacientu ārstēšanas laiku. Ja Aizsardzības ministrija finansētu Veselības ministriju, lai tā nedaudz palielinātu slimnīcām un citiem civilās veselības aprūpes operatoriem šo gatavo zāļu iegādi, tās būtu pieejamas plašā mērogā kara vai liela bioterorisma uzbrukuma gadījumā.
Rezumējot – mēs saprotam, ka ES valstīm ir ievērojami jāiegulda aizsardzībā, kas nozīmē spēcīgākus aizsardzības ieročus. Nedrīkstam aizmirst, ka pat nelieli ieguldījumi sabiedrības veselībā un medikamentos varētu būtiski uzlabot veselības aprūpes drošību un noturību, kas būtu ārkārtīgi nepieciešams konflikta gadījumā.
Kādu lomu šajā Eiropas valstu veselības drošības laukā redzat patentbrīvajiem jeb ģenēriskajiem medikamentiem? Cik daudz procentuāli tiem jāveido no visa tirgus, un cik ir pašlaik?
Patentbrīvie jeb ģenēriskie medikamenti veido aptuveni 70% no visa medikamentu tirgus. Būtībā lielākā daļa no zālēm, ko cilvēki pērk aptiekās, ir ģenēriskie medikamenti, lai arī daudzos gadījumos viņi to pat nezina un nenojauš, jo, kā zināms, iepakojumi var būt ļoti dažādi un zīmoli tāpat. Kritiski nepieciešamo zāļu sadaļā patentbrīvie medikamenti ir ar vēl lielāku īpatsvaru – līdz 90%. Piemēram, antibiotikas nospiedošā vairumā gadījumu ir ģenēriskie medikamenti jeb tādi medikamenti, kuriem ir beidzies patents, un tirgū visbiežāk ir jau arī alternatīvas un konkurence.
Runājot par ģenēriskajiem medikamentiem, mūsuprāt, lielu lomu spēlēs Eiropas Kritiski nepieciešamo zāļu akts, kas balansēs zemāko cenu ar piegādes iespējām. Tas ir solis uz priekšu. Kāda ir jēga no iepirkumā apsolītās zemās cenas, ja zāles nevar dabūt un tās nevar laikā piegādāt uz slimnīcu, kur tās ir kritiski nepieciešamas? Šādā situācijā ir saprātīgi tērēt dažus centus vairāk un izvairīties no šāda riska. Runa patiešām ir par dažiem centiem, kuru ietaupījums var radīt risku, ka pacienti zāles nesaņems laikus.
Ja runājam par tādiem liela mēroga apdraudējumiem kā karš, bioterorisms vai citas katastrofas, kuru iespējamība diemžēl ir jāņem vērā, tiem ir jāgatavojas savlaicīgi.
Eiropas Komisija ir izstrādājusi Medicīnisko pretpasākumu stratēģiju (MCM – Medical Countermeasures Strategy), kas paredz rīcību šādu lielu katastrofu gadījumos. Domāju, ka tajā pasaules daļā, kurā atrodas Latvija, par šīm lietām jādomā īpaši.
Tas, ko paredz MCM stratēģija, ir rīcība kritiskā situācijā, kad ir grūtības piegādāt nepieciešamās zāles konkrētās teritorijās, kad vietējo noliktavu kapacitāte ir nepietiekama vai piegādes ir apgrūtinātas. Piemēram, noliktavu ietilpība ir plānota trīs mēnešiem, bet krīzes brīdī rezerves var iztērēt nedēļas vai pāris nedēļu laikā. Šādā gadījumā ir jābūt skaidrai iespējai kāpināt nepieciešamo zāļu un medicīnas materiālu ražošanu uz vietas – Eiropā. Tieši ražošanas kapacitātes palielināšana ir stratēģijas pamatā, un mēs meklējam praktiskos realizācijas ceļus, kā kompānijas nepieciešamības reizē to var paveikt īsā laikā.
Kāda tad ir Eiropas un Latvijas ražošanas kapacitāte?
Kas būtu jāizdara, lai Eiropas Savienībā ražošanas jaudas tiktu izmantotas maksimāli? Kādi, jūsuprāt, būtu ieguvumi, ja Eiropa spētu realizēt ražošanu iekšējam tirgum pati?
Pirmkārt ir jāsaprot, ka mēs Eiropā neražojam pilnīgi visu vajadzīgo. Mēs esam internacionālā tirdzniecības tīkla sastāvdaļa. Turklāt jāņem vērā, ka nevienā pasaules valstī vai to savienībā netiek saražots pilnīgi viss vajadzīgais farmācijā. Ne Indijā, ne Ķīnā, ne ASV vietējā ražošana nenodrošina pilnīgi visu. Proti, realitāte ir tāda, ka pat krīzes brīdī mums ir jārēķinās ar starptautisko tirgu spēju funkcionēt. Piemēram, šobrīd liela daļa ķīmisko izejvielu nāk no Vidējiem un Tālajiem Austrumiem. Kaut ko iepērkam arī no Indijas, kaut ko no Eiropas. Ļoti neliela daļa ķīmisko aktīvo vielu šobrīd nāk no ASV.
Tajā pašā laikā, lai arī neražojam visu nepieciešamo, farmācijas rūpniecība ir liela Eiropas nozare un veido nopietnu daļu starptautiskā tirgus. Turklāt Latvijā ir attīstīta farmācijas nozare, kuras mērogs ir ievērojams, ņemot vērā valsts teritoriju un iedzīvotāju skaitu. Zāļu ražošana ir daudzās Eiropas valstīs, jo sevišķi, ja runājam par kritiski svarīgām zālēm, antibiotikām, kritiski svarīgām farmācijas sastāvdaļām. Tas, ko svarīgi zināt, – daudzi Eiropas tirdzniecības partneri, jo sevišķi, ja runājam par kritiski svarīgām zālēm, ir atkarīgi arī no mums, nevis tikai Eiropa ir atkarīga no citiem. Proti, globālā tirgus dalībnieki ir daudzpusēji saistīti.
Ievērojot augšminēto, esmu pārliecināts, ka mūsu industrija spēj reaģēt uz lielām krīzēm, mums ir iespējas palielināt ražošanu. Šī brīža Eiropas izaicinājums ir panākt ne tikai privātas investīcijas nozarē, bet arī mērķtiecīgāk investēt līdzekļus no publiskajiem līdzekļiem.
Ir jāievieš jaunas ražošanas tehnoloģijas, kas padarīs ražošanu efektīvāku, energoefektīvāku un līdztekus atbildīgāku. Jāievieš inovācijas, kas ļautu ražošanai ātri pielāgoties mainīgajām vajadzībām, vienlaikus paaugstinot tās efektivitāti ikdienā. Piemēram, tehnoloģisko līniju digitalizācija pieļauj strauju ražošanas maiņu, kā arī vairo līnijas efektivitāti konkrētā ražošanas cikla robežās. Ir arī strauji jāmaina izpratne par to, kur ir pieprasījums.
Proti, ja ir krīze, tad parasti nav stāsts par ietekmi uz visiem 450 miljoniem Eiropas iedzīvotāju. Var tikt skarta Baltija, Francija vai Portugāle, bet parasti tomēr nav runa par krīzi visā Eiropā vienlaikus. Vairumā krīžu gadījumu ir nepieciešams efektīvs risinājums, kā nogādāt zāles uz konkrētu vietu. Tas ir samērā sensitīvs jautājums pat Eiropas iekšienē, jo dažkārt valsts, kuru neskar krīze, nelabprāt šķiras no savām rezervēm par labu krīzes epicentram. Piemēram, medikamenti ir nepieciešami Lietuvai, un Vācijā tie ir, bet Vācijā var rasties jautājums – kas tad notiks ar mums, ja nu būs nepieciešamība? Vai tikai mūsu rezerves netiek izmantotas pārsteidzīgi? Šie jautājumi ir loģiski un dabiski katrā sabiedrībā. Tomēr, ja Eiropā ir skaidrs priekšstats par pieprasījumu un tā tuvākajām nākotnes prognozēm, tad nav grūti noteikt, no kuras vietas piegādi var veikt pietiekami droši, apzinoties, ka šīs valsts rezerves nebūs nepieciešamas tūdaļ. Tā ir datos balstīta Eiropas Savienības solidaritāte. Saprotams, ka ir nepieciešamas labas datu sistēmas un perfekta pieprasījuma un rezervju analīze reāllaikā, bet ar to var tikt galā. Ir jāpanāk labāka datu apmaiņa, valstu farmācijas aģentūru sadarbība.
Ja līdz Covid pandēmijai varēja teikt, ka šādas sistēmas nav, tad šodien nozare, Eiropas Zāļu aģentūra, nacionālās aģentūras koordinē savu darbību. Informācija ir labi strukturēta un tiek apkopota centralizēti. Visas Eiropas Savienības valstis realizē publiskos iepirkumus.
Es nezinu par citām valstīm, bet Latvijā dominē zemākās cenas princips. Ir dzirdēta kritika par šo principu citās nozarēs, bet kādi ir tā galvenie trūkumi zāļu ražošanā? Kādam lielumam jāstāv līdzās izdevīgumam, lai publiskie iepirkumi sasniegtu to, ko vēlamies?
Runa nav tikai par Latviju. 85% visu iepirkumu Eiropas Savienībā ir bāzēti uz vienu uzvarētāju, kurš spēj piedāvāt zemāko cenu. Zāļu gadījumā tas noved pie piegādātāju skaita ierobežojumiem. Eiropas Savienībā ir izveidojusies situācija, ka šobrīd viena konkrēta kompānija nodrošina aptuveni 50% no kritiski nepieciešamajām zālēm. Tik liela tirgus daļa neizbēgami noved pie sistēmas trūkumiem. Kritiski nepieciešamās zāles ir dažādās ārstniecības jomās, sākot no onkoloģijas un beidzot ar sirds un asinsvadu slimībām. Runa ir par ārstniecības pamatnepieciešamībām. Tāpēc ES maina publisko iepirkumu noteikumus Eiropas Kritiski nepieciešamo zāļu akta ietvarā. Jau minēju, ka nodoms ir nodrošināt vairāku uzvarētāju dalību iepirkumos vai arī pārliecinošu piegādes pierādījumu uzrādīšanu katrā piegādes pozīcijā. Būs jāparāda, ka piegādātājam ir pietiekamas rezerves vai krājumi, lai nodrošinātu visas piegādes. Tie vairs nebūs tikai zemākās cenas principi. Piegādes kritērija ieviešanas uzdevums ir balansēt cenas kritēriju, un tas būs obligāts.
Noteikti paies laiks, kamēr ES Iepirkumu direktīvas izmaiņas tiks apstiprinātas Latvijas Saeimā un tiks integrētas arī citu ES valstu likumos. Pēc mūsu aplēsēm, šī procedūra var aizņemt aptuveni gadu. Mūsu ieteikums ir jau laikus uzsākt sarunas starp nozari un iepircējiem, kā procesu organizēt maksimāli caurspīdīgi un konkurenci veicinoši.
Zināms, ka ES prasības ražošanā nereti ir krietni stingrākas nekā ASV vai Ķīnā, kas ir galvenās konkurentes visās jomās. Vai tas attiecināms arī uz zāļu ražošanu, un kā tas ietekmē Eiropas ražotāju konkurētspēju? Vai zāļu ražošanā ir iespējams kaut ko mainīt, mīkstināt prasības, vienlaikus neatkāpjoties no, piemēram, vides prasībām?
Ja šeit runājam par kvalitātes regulējumiem – kā Labas ražošanas prakses (GMP – Good Manufacturing Practice), kas garantē medikamentu ražošanu atbilstoši stingriem kvalitātes standartiem, tad tie uz visiem attiecas vienādi. Proti, ja Eiropā pārdod ASV vai Ķīnas medikamentus, tiem ir jāatbilst GMP. Visiem produktiem ir importa tests. Atšķirības sākas, runājot par vides regulējumiem.
Nereti tiek kritizēta Ķīna, bet jāteic, ka viņiem ir samērā stingri vides regulējumi. Līdzīgi arī Indijā ir prasības, bet nav īsti skaidri noteikumi, cik stingri šim regulējumam ir jāseko. Mēs noteikti tādēļ neprasām samazināt vides standartus Eiropā. Industrija patērē lielus enerģijas apjomus un ražo ķimikālijas. Neviens nebūs priecīgs par to, ja tiks piesārņots viņa pagalms. Tas, ko mēs kā asociācija vēlamies uzsvērt, ka ir vesela virkne Eiropas regulējumu, kas nekādi videi nepalīdz, bet acīmredzami nodara kaitējumu Eiropas industrijai.
Varat minēt kādu konkrētu piemēru?
Lai gan mēs kā asociācija un mūsu biedri (farmācijas kompānijas) iestājamies par atbildīgu attieksmi pret apkārtējo vidi un ilgtspējīgu biznesa modeli, tomēr esam par samērīgumu un līdzsvaru, it īpaši jautājumos, kas ir saistīti ar Eiropas notekūdeņu attīrīšanas direktīvu.
Saskaņā ar to Eiropas Komisija ir paredzējusi, ka farmācijas industrijai būs jāmaksā vēl viens nodoklis, kas tieši saistīts ar notekūdeņu attīrīšanu. Lai gan mērķis būtu labs, nodokļa apmērs ir vienkārši nesamērīgs. Tas balstās uz zāļu patēriņu kopumā, un atsevišķos gadījumos šis nodoklis pārsniedz konkrētā medikamenta tirgus cenu. Mūsu skatījumā aprēķins ir pilnīgi aplams.
Eiropas Komisija pieņem, ka zāles, ko cilvēki lieto, veido 66% no visām ķīmiskajām atliekvielām kanalizācijas sistēmā. Patiesībā tā nav. Komisija izmanto nepareizu matemātisko modelēšanu un ievērojami pārspīlē to kaitīgo farmaceitisko vielu daudzumu, kas caur cilvēku tualetēm nonāk notekūdeņos.
Pēc pārbaužu un kontroles veikšanas asociācija pārrēķināja faktisko apjomu un konstatēja, ka reālais piesārņojums veidoja mazāk nekā 1% no zāļu patēriņa. Atsevišķos tiesvedības procesos Eiropas Tiesā arī tika apstiprināts, ka, visticamāk, ir pieļauta aprēķina kļūda.
Mēs veicām arī mērījumus par ķīmisko piesārņojumu divās ūdens attīrīšanas stacijās dažādās valstīs, un izrādījās, ka zāles nav galvenais ķīmiskā piesārņojuma cēlonis. Tur ir daudz citu ķīmisku vielu, kas veido notekūdeņu pamatpiesārņojumu, un ir acīmredzami, ka zāļu ietekme bijusi pārspīlēta.
Vēl viens piemērs ir saistīts ar teflonu jeb politetrafluoretilēnu (PTFE). Vides apsvērumu dēļ ES vēlas aizliegt tā ražošanu, jo šo ķīmisko vielu ražošanas process rada ievērojamu daudzumu kaitīgu atkritumu.
Eiropas Komisija cenšas panākt tā aizliegumu, taču atsevišķos ražošanas procesos šo materiālu ir ārkārtīgi grūti aizstāt. Līdz šim Eiropas Ķimikāliju aģentūrai nav bijis pietiekami daudz laika, lai izvērtētu šī ierobežojuma ietekmi uz farmācijas nozari, kas mūsu nozarei rada bažas. Vēl vairāk absurdi ir tas, ka Eiropas Komisija vēlas aizliegt teflona lietošanu vietējiem ražotājiem, bet neaizliegt visiem citiem ārpus bloka esošajiem. Ja šāds liegums stājas spēkā, tad ražotājiem, kuriem tehnoloģiskais process nav iespējams bez teflona, neatliek nekas cits, kā pārcelt ražošanu ārpus ES. Uzskatu, ka esošajos ģeopolitiskajos apstākļos tas ir pilnībā nepieļaujami.
Pat neraugoties uz to, ka industrija regulāri strādā ar regulējumu veidotājiem, šādi precedenti, kad Eiropas Komisija izstrādā kādu pilnīgi nepārdomātu un neizsvērtu regulējumu, gadās. Ir vides prasības, kas ir adekvātas un atbalstāmas. Taču regulējumi, kas nemaina vides stāvokli un tikai grauj Eiropas ražošanu, ir jāpārtrauc.
Zāļu ražotāji visā Eiropā, tostarp Latvijā, cenšas palīdzēt Ukrainai. Līdztekus ir sankciju politika un dažādi tirdzniecības ierobežojumi, kas skar karojošās puses. Zāles ir viena no sadaļām, ko sankciju politika neskar, un tomēr kravas ir jāpārvadā, jāpiegādā, ir robežas, muitas un iekšpolitika. Vai saredzat izaicinājumus šajā jomā?
Medicines for Europe, tāpat kā lielākā daļa starptautisko organizāciju, nosoda Krievijas agresiju un solidarizējas ar Ukrainas tautu. Mūsu biedri ir snieguši ievērojamu atbalstu šai kara plosītajai valstij. Taču vienlaikus vēršu uzmanību uz to, ka lēmumiem, kas ir saistīti ar sankcijām, pirmkārt, ir jābūt racionāliem, nevis populistiskiem, otrkārt, Eiropas Savienības un mūsu starptautisko sadarbības partneru līmenī ir jābūt vienotībai. Katrai valstij nevajadzētu darīt citādi. Tas nedos labumu nevienam.
Eiropas Savienības Sankciju likums nevienā gadījumā (Krievija, Baltkrievija, Irāna) neparedz aizliegumus eksportēt zāles. Šāds lēmums balstās ANO vispārējā likumdošanā, ka veselības aprūpi nevar aizliegt, jo tas ir pretēji humānisma principiem. Nevar aizliegt pat tad, ja runa ir par ļaunāko ienaidnieku. Mēs zinām, ka karu laikā notiek visādas briesmu lietas – raķetes trāpa slimnīcām un ambulancēm, bet tas nemaina kārtību, ka zāļu eksportu kāds tādēļ aizliegs. Veselības aprūpe nav sankciju sastāvā, un tas ir ANO pamatprincips. Līdztekus eksports uz Baltkrieviju vai Krieviju ir ļoti sarežģīts process pēc būtības. Ir saprotama vēlme pārliecināties, ka eksportējam tieši zāles, nevis kādus citus produktus.
Tādēļ ir ļoti strikta kontrole un uzraudzība.
Es uzskatu, ka industrija dara visu iespējamo, lai ievērotu visus liegumus, bet no otras puses mēs cenšamies sekot ANO principam un vispārējai humānisma izpratnei, neliedzot zāles Krievijai un Baltkrievijai. Mūsu uzdevums ir ievērot visus likumus, bet mērķis nav nogalināt slimus cilvēkus, nepiegādājot viņiem zāles.
Nenoliedzami jautājums par sadarbību ar Krieviju Latvijā ir daudz sāpīgāks tieši vēsturiskās pieredzes dēļ. Un skaidrs, ka atsevišķi politiķi to mēģinās izmantot savā labā, taču šim jautājumam ir arī praktiskais aspekts.
Ja Latvija kļūs par vienīgo valsti, kas aizliedz saviem uzņēmumiem veikt eksportu, kamēr pārējā pasaule to turpina darīt, tā būtībā zāģēs zaru, uz kura pati sēž. Tas nekādi neietekmēs Krievijas ekonomiku, taču šādi radikāli ierobežojumi mazinās Latvijas uzņēmumu konkurētspēju, salīdzinot ar globālajiem uzņēmumiem, kuri turpina eksportēt uz šo valsti.
Tādēļ uzskatu, ka tik svarīgi lēmumi būtu jāpieņem Eiropas Savienības un mūsu sabiedroto līmenī, nevis jāatstāj katras valsts ziņā. Attiecībā uz sankcijām pret jebkuru valsti mums ir nepieciešama vienota nostāja.
Šī brīža Eiropas izaicinājums ir panākt ne tikai privātas investīcijas nozarē, bet arī mērķtiecīgāk investēt līdzekļus no publiskajiem līdzekļiem. Ir jāievieš jaunas ražošanas tehnoloģijas, kas padarīs ražošanu efektīvāku, energoefektīvāku un līdztekus atbildīgāku.
Ja Latvija kļūs par vienīgo valsti, kas aizliedz saviem uzņēmumiem veikt eksportu, kamēr pārējā pasaule to turpina darīt, tā būtībā zāģēs zaru, uz kura pati sēž. Tas nekādi neietekmēs Krievijas ekonomiku, taču šādi radikāli ierobežojumi mazinās Latvijas uzņēmumu konkurētspēju, salīdzinot ar globālajiem uzņēmumiem, kuri turpina eksportēt uz šo valsti.
Avots: LETA, Jānis Goldbergs, Dienas Bizness
